Nonācis atstumtībā un vientulībā, šis vīrs ar astoņu gadu skaidrību beidzot atrada palīdzību AA sapulcēs.

Te nu es biju – viens pats drauga mājās. Es biju skaidrā astoņus gadus un prātoju, kā vislabāk pakārties. Iztēlojos, kā karāšos virvē pie sijas. Kā es līdz tam nonācu?

Mana dzeršana bija šausmīga. Neārstēta alkoholisma periodi pārliecināja mani par nepieciešamību pievienoties AA. Līdz ar to savu skaidrību uzskatīju par dāvanu, no kuras neparko nebiju gatavs atteikties. Taču ar seksu bija citādāk.

Es apmeklēju daudz sapulču, kurās runāja par Lielo grāmatu, un vienmēr, nonākot līdz sadaļai par seksu, sapulci pavadīja viegli smiekli un daži pieredzes stāsti par to, kā skaidrība ir dāvājusi vispilnvērtīgākās attiecības. Vairākums stāstu bija īsi un detaļās trūcīgi. Tad pārgājām pie nākamās nodaļas. Zināšanu trūkums par seksu un attiecībām skaidrībā mani gandrīz nogalināja.

Dažbrīd šķita, ka ciešu no apmātības, kas ir tikpat mulsinoša, kā apsēstība dzert. Mani sponsori ieteica “vienkārši pārtraukt” vai “sameklēt citu sponsoru”. Taču es atklāju, ka nevaru pārtraukt. Man šķita, ka viņi patiešām mani nesaprot. Kā gan viņi varētu saprast, ja viņi nekad to nebija piedzīvojuši? Lai kā es tam pretojos, es turpināju meklēt seksu, gāju uz striptīza klubiem, internetā skatījos pornogrāfiju un visbeidzot izmantoju prostitūtu pakalpojumus.

Skaidrības laikā man bija vairākas draudzenes, taču nekad nejutos adekvāts vai pilnvērtīgs. Es sāku sist kanti jaunatnācējām. Tas bija iznīcinošs trieciens. Es ne tikai novērsu viņas no skaidrības un apdraudēju viņu drošību, bet arī atstūmu sevi no vienīgās lietas, kas man jebkad biju palīdzējusi. Es kļuvu par sliktāko AA paraugu – es nodarbojos ar “13. soli”. Es zināju, ka rīkojos nepareizi, bet nevarēju apstāties. Es ticu, ka patiešām mēģināju. Es nolādēju Dievu par to, ka padarīja mani ne tikai par alkoholiķi, bet arī par tādu cilvēku. Man tiešām šķita, ka Dievs mani ienīst.

Es izmēģināju terapiju. Es mēģināju sponsorēt vairāk cilvēku (neviens negribēja to, kas bija man!). Es mēģināju zvanīt sponsoram katru reizi, kad man uznāca vēlme. Es mēģināju uzaudzēt pašvērtējumu un dalīties ar pieredzi ārstniecības iestādēs. Tad man sākās problēmas ar sievietēm šajās iestādēs. Visbeidzot nolēmu dabūt darbu striptīza klubā, lai nopelnītu iztikai un nepaliktu bez pajumtes. Es sev iestāstīju, ka vairs nekad netērēšu ne centa šai nodarbei. Un tomēr es tērēju, un te nu es attapos – šajā mājā, viens pats, vēlēdamies, lai man būtu drosme nomirt. Pašnāvības vietā es sāku lūgties.

Tad Dievs man dāvāja risinājumu, kas izglāba manu veselo saprātu.

Es satiku citus alkoholiķus, kas atklāti dalījās ar līdzīgu pieredzi. Vīrieši un sievietes, kas bija skaidrā 30 gadus! Beidzot es spēju ieklausīties. Šie cilvēki saprata mani. Viņi darīja to, ko mēs darām AA – dalījās savā pieredzē, spēkā un cerībās. Ar viņu palīdzību es varēju godīgi un bezbailīgi atgriezties pie soļiem un izmantot šo risinājumu savai problēmai.

Es neesmu izārstējies. Taču es atkal varu būt pilnvērtīgs AA biedrs. Es baudu savas mājas grupas cieņu. Es varu palīdzēt citiem un būt par labu piemēru. Es beidzot varu atkal justies kā daļu no organizācijas, kas izglāba manu dzīvību!

Anonīms autors

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (February 2012). Reprinted with permission.