top of page

Anonimitātes mūzika



Nesen apmeklēju simfoniskās mūzikas koncertu. Sēdēju pēdējā rindā, rociņās sadevusies ar mīļoto cilvēku, un sajutu, kā mūzikas vibrācija gluži fiziski piepilda manu ķermeni. Orķestra mūziķi bija tālu, es nevarēju saskatīt viņu sejas un, taisnību sakot, tās mani nepavisam arī neinteresēja. Mēs bijām vienotā mūzikas telpā, un es tajā piedzīvoju Augstākā Spēka klātbūtni. Katrs darīja, to, kas viņam šajā situācijā pienācās – mūziķi spēlēja, apmeklētāji klausījās. Brīnums notika.

Kad domāju par anonimitāti, mani arī gluži ķermeniski pārņem miers un Augstākā Spēka klātbūtnes sajūta. Kā jaunatnācējai man anonimitāte bija svarīga drošības pēc – gluži saprotami negribēju nonākt situācijās, kad ārpus AA tiktu identificēta kā alkoholiķe vai Anonīmo alkoholiķu biedre. Ar laiku bailes pārgāja, un anonimitāte ieguva daudz visaptverošāku nozīmi. Viens no AA  stūrakmeņiem – anonimitātes princips – ir vienlaikus ļoti praktisks un garīgs jēdziens. Tieši par to lasi AA dibinātāja Bila V. rakstā “Tradīcija, kas dzimusi mūsu anonimitātē”.  

Īstumā par praktisko pusi – pirmkārt, es respektēju savu līdzbiedru izvēlēto anonimitātes līmeni, otrkārt, neizmantoju (vai vismaz mācos to nedarīt) AA kā savu ambīciju realizācijas lauku, treškārt, ja man ir iespēja nest AA vēsti ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību, es vienmēr saglabāju savu anonimitāti.

Bet šobrīd man noteikti daudz nozīmīgāks ir anonimitātes garīgais aspekts. Kad domāju, ka mans dzīvesstāsts savā pamatstruktūrā ir tik līdzīgs jūsu stāstiem, mani pārņem miers. Un vienlaikus tas netraucē, pat palīdz manai dzīvei būt tik īpašai. Man nav vienalga, kam pieder tā roka, kuru varu droši satvert koncerta laikā. Bet man vairs nav to izmisīgo alku piedzīvot vai izdarīt kaut ko tik oriģinālu, kā neviens nekad vēl nav piedzīvojis, un uzlikt virs tā milzīgu neona gaismās mirgojošu uzrakstu ar savu vārdu. Man ir mierīgi būt anonīmai, un tam nav sakara ar bailēm vai slēpšanos.

Kā anonimitāti saprot mūsu biedri? Toms raksta par anonimitāti kā neatņemamu AA sastāvdaļu “Nedaudz par anonimitātes nozīmi sadraudzībā”. Andris rakstā “Es zinu, kas nav Benksijs” (по-русски: здесь) atklāj, kāpēc dzerošs alkoholiķis nekādi nevar būt anonīms. Vairākos februāra “Vīnogas” rakstos iezīmējas jautājums, kā publiski pazīstamām personībām izdodas savu atpazīstamību savienot ar anonimitātes principu un atveseļošanos. Kaspars uzsver, ka “Popularitāte netraucē” (по-русски: здесь): “Vienīgais, kas mani ir atturējis no iešanas uz sapulcēm, ir slimība. Nevis mana publiskā atpazīstamība, bet mans ego izdomā, ka esmu īpašs, un tas ir ļoti izdevīgi manai slimībai, jo īpašiem gadījumiem vajag īpašu pieeju. Savukārt par neveselīgu vēlmi likt slavenas personības pāri principiem lasi tulkojumā no starptautiskā AA žurnāla Grapevine “Vai vēlaties spīkeri slavenību?”.

Redakcijas vārdā – Maija

Kā vienmēr daudzus “Vīnogas” rakstus vari arī klausīties.

Aicinām iesūtīt savus pieredzes stāstus, īpaši dzīvesstāstus un rakstus par nākamo mēnešu tēmām:

ĢIMENE PĒC TAM – līdz 1. martam

GRUPAS DIBINĀŠANA – līdz 1. aprīlim

APSĒSTĀ DOMĀŠANA / VESELAIS SAPRĀTS – līdz 1. maijam

Rakstus sūti uz e-pastu redakcija.vinoga@gmail.com!

Recent Posts

See All

Comentários


Os comentários foram desativados.
bottom of page