Apzināta saskarsme

Atklājumu un izaugsmes ceļojums.




Mums četriem ir kāda kopēja paziņa. Viņa ir ļoti, ļoti veca un garīgi visattīstītākā dvēsele, kādu mums jelkad bijis gods pazīt. Viņa ar līdzcietību, sapratni un humoru vēro sarežģījumus, ar kuriem sastopas anonīmie alkoholiķi. Viņa reti dod padomus, taču nekad neatsakās padalīties ar gudrību, kas uzkrāta daudzos pilnvērtīgas dzīvošanas gados. Viņa ir garā brīvākais, laimīgākais un dīvainā kārtā jauneklīgākais cilvēks, kādu mēs pazīstam, un tieši par šo draugu mēs domājam, kad mēģinām izprast vārdu “lēnprātība”.


Kādu vakaru mēs diskutējām par lūgšanas un meditācijas dabu un cik grūti ir nodibināt jebkādu apzinātu saskarsmi ar Dievu, nemaz nerunājot par centieniem definēt, “kā mēs Viņu saprotam”. Tāpat mēs daudz domājām par “gudrību atšķirt vienu no otra” – kā zināt, kas ir Dieva griba, lai mēs varētu to īstenot. Mēs pazīstam tikai vienu cilvēku, kura ik dienu dzīvo intīmā saskarsmē ar Dievu, un tāpēc nolēmām uzdot mūsu vecajai paziņai šos sarežģītos un mulsinošos jautājumus. Viņa mums atrakstīja atbildi, ar kuru vēlamies dalīties:

“Jebkurā patības izpratnē pirmais runā ego, un tos ir grūti atšķirt. Tikai tad, kad kļuvusi iespējama pēc iespējas pilnīgāka kopība starp Dievu un patību, mēs varam būt droši, ka tā patība, kas mūs vada, ir dievišķā patība un nevis cilvēciskais ego. Ar meditāciju un lūgšanu mēs varam nonākt tādā garīgā prāta stāvoklī, kas ļauj mums brīvi rīkoties harmonijā ar dzīvi un mūsu attiecībām ar to. “Atslābinies un zini, ka esmu Dievs” vai drīzāk “esi rāms un zini, ka esmu Dievs” – tāds ir apziņas stāvoklis, uz kuru jātiecas, un tad, atrodoties šādā rāmumā, atbildes nāks pašas, un mēs ar pārliecību un mieru zināsim, ka mūsu rīcība ir pareiza un atbilstoša konkrētajam brīdim. Apziņa mainās, un tas, kas var būt pareizs vienā brīdī, var tāds nebūt citā brīdī. Ir jāturpina pastāvīgi meklējumi pēc attiecībām un kopības ar Dievu, lai cilvēciskais ego un prāts neiejauktos un lai pagātnes priekšstati un pieredze nekavētu mūs piepildīt mūsu patieso vēlēšanos būt un rīkoties tā, kā Dievs mūs iedvesmo.


Mūsu Dieva koncepcija nosaka mūsu attiecības ar Viņu. Ja mēs par Viņu domājam aprobežoti, Viņš mūsu dzīvēs ienesīs ierobežojumus. Vienmēr centies paplašināt savu Dieva koncepciju. Paplašinoties tavam garīgajam apvārsnim, tu atklāsi nedzirdētas un līdz šim neiedomājamas apzinātības dzīles, kurās kļūs saskatāma dzīves patiesā nozīme – nevis caur apzinātu domu, bet caur visdziļāko sajūtu. Tieši tas mums jāmeklē un uz to jāturpina aizvien vairāk tiekties. Ir viegli palaisties slinkumā un ikdienišķās dzīves pasaulīgumā aizmirst par šiem meklējumiem. Vienmēr vērsies pie augstākā, un tas sāks atspoguļoties tavā dzīvē jau tagad.


Ir nepieciešams atvēlēt laiku meditācijai gan no rīta, gan vakarā. Iesākumā nav iespējams iesniegties garīgajā pasaulē, kas ir viņpus cilvēciskās izpratnes. Tas ir jādara pakāpeniski.

Visupirms tam ir jāatvēl laiks. To var izdarīt ar apzinātu piepūli. Kad šāda sajūtu meditācija kļūs jēgpilnāka, tev vairs nevajadzēs sevi piespiest meklēt tai laiku. Tu to sāksi darīt brīvprātīgi, jo šī pieredze attaisnos visus ikdienišķās piepūles upurus. Tas nenozīmē, ka ir jādodas trimdā un jāpraktizē mistiķu disciplīna, taču tas nozīmē, ka ik dienu noteiktu laiku ir jāatvēl apzinātai kopībai ar tavu pašreizējo Dieva koncepciju. Tieši šī kopība vairos tavu Dieva apziņu un padziļinās tavas attiecības ar Viņu.


Kā jau teicu, tas nāk ar pieredzi. To nav iespējams viltot – tā kļūs par tavas dzīves patieso realitāti. Rezultātā visas ikdienišķās cilvēciskās darbības un saskarsmes iegūs dziļāku jēgu, un dzīve šķitīs neizmērojami bagātāka. Taču tas nenotiks bez piepūles. Pēc tā ir jātiecas kā debesu medniekam. Neapstājies savos meklējumos – jo atlīdzība par to ir Debesu Valstība šeit uz zemes.


Esmu mierā, jo zinu, ka tagad mana apziņa ir Dieva apziņa. Citiem vārdiem sakot, es jūtos vienota ar visām zināšanām, visu gudrību, visu mīlestību – tas nenozīmē, ka es esmu visas zināšanas, visa gudrība, visa mīlestība, bet gan to, ka mana esība ir Dieva izpausme. Tā atrodama sajūtu līmenī. Ja tas nav paša pieredzēts, runāšana par to daudz nelīdzēs – tā atrodas viņpus saprāta. Ja tā pie tevis nāks, tā nāks kā sajūta, nevis kā intelektuāla atklāsme. Tā izpaužas kā miers un laimīgums. Tu pats zināsi, kad tā būs atnākusi.”

B. T., Minesota, ASV

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (November 1961). Reprinted with permission.