
Kad vēl skaitījos jauniņais uz savas mājas grupas regulāro apmeklētāju fona, tomēr jau vairākus mēnešus biju cītīgi apmeklējis Anonīmos alkoholiķus, sācis iet soļus un pieņēmis, ka, iespējams, Augstākā Spēka nozīme atveseļošanās procesā nav mazsvarīga, kādā sapulcē brālis dalījās ar savām domām par Dievu. Toreiz viņa dalīšanās mani pat sadusmoja, un es par to “sūdzējos” savam sponsoram. Diemžēl (vai par laimi) sponsors piebalsoja runātāja viedoklim, un man atlika vien pieņemt kārtējo vilšanos, ka sponsors izrādās nav radījums, kas atbalstīs katru manu untumu. Doma, kas tika izteikta, bija aptuveni šāda. Lai nenobaidītu jaunatnācēju, mēs pārāk maigi un caur puķēm runājam par Dieva nozīmi Anonīmo alkoholiķu atveseļošanās programmas kontekstā. Visa AA programma savā būtībā ir par Dieva atrašanu un attiecību izveidošanu ar Augstāko Spēku. Nevajag no tā kautrēties, mēģinot pasargāt jaunatnācēju.
Toreiz es oponēju, ka galvenā programmas būtība ir pārstāt dzert un Dieva atrašana ir labākajā gadījumā bonuss, kas kādam palīdz šo pamatbūtību sasniegt. Tomēr tagad es saprotu, par ko runāja brālis tajā sapulcē, un es viņam piekrītu. Vēl aizvien domāju, ka ar jaunatnācēju ir jābūt uzmanīgiem, jo īpaši “Dieva jautājumā”, kā arī pazīstu vairākus mūsējos, kas aktīvi iesaistās Anonīmo alkoholiķu sabiedriskajā dzīvē, bet sevi uzskata par ateistiem, un vienīgais augstākais spēks viņiem ir grupa, bet arī tas ir Augstākais Spēks. Lai kā arī būtu, nav iespējams runāt par Anonīmo alkoholiķu programmu un kustību kā tādu, izvairoties no Dieva jautājuma. Tieši tam arī veltīti šī mēneša raksti.
Kur skeptiķis atrod Augstāko Spēku Anonīmo alkoholiķu programmā, lasiet Oresta rakstā “Kā man gāja ar Dievu”. Savukārt autors Ģ. dalās pieredzē par to, kā savus kolēģus un uzslavas lietoja kā kebabus, jeb par to, kādas ikdienas parādības, vājības un lietas viņš ir mēģinājis likt Dieva vietā (raksts krievu valodā pieejams ŠEIT).
O. K. rakstā “Izaudz liels un izdomā pats” mēģina atcerēties transformācijas momentu, kurā no agnostiķa kļuva par cilvēku, kurš nekaunas teikt, ka viņa dzīvē ir ienācis Dievs.
“Man lūgšana ir veids, kādā es domāju par to, par ko es domāju,” pie tik skaistas atziņas ticis autors no Grapevine tulkotajā rakstā “Kā tikt galā ar draņķīgu dienu”. Bet Kristīnes dzīvesstāstā “Pieņemšanas sajūta, kas iedvesmo” atradīsiet iedvesmojošu stāstu, kā kandžas tecinātāja AA sapulcēs, nesastopot pārmetumus, atrada patvērumu un vēlāk kopā ar citiem alkoholiķiem savā mazpilsētā izveidoja AA grupu.
“Maza vēstule manam dzerošajam es” (krievu valodā ŠEIT) – seši alkoholiķi raksta mazu vēstulīti savam dzerošajam es. Izlasiet un pamēģiniet uzrakstīt līdzīgu vēstulīti arī paši savam dzerošajam es, tā ir lieliska terapija.
Nobeigumā gribu padalīties ar interesantu atziņu, ko dzirdēju sapulcē un kas palīdzēja man atvērt prātu Dieva jautājumā, kurš tik ļoti mani toreiz kā jaunatnācēju mulsināja. Mūsu dzeršanas problēma nav racionāla, tāpēc risinājumam tādai problēmai arī nav jābūt racionālam.
Lai visi veseli miesā, prātā un garā,
Redakcijas vārdā O. K.
Comentarios