Dievs tikai lūdz mūs mēģināt

Pēc katra atkritiena viņš atgriezās, jo saprata, ka vientulības izolācijā aizies bojā.



Sākotnēji, domājot par jautājumu “Kāpēc nepadoties un atgriezties sadraudzībā?”, šķiet, ka iespējams sniegt samērā vienkāršas atbildes, uzskaitot tās secīgi pa punktiem. Jautājums tomēr ir plašs un izskatās, ka uz to nav tik viegli atbildēt. Šī iemesla dēļ vispirms lielos vilcienos ieskicēšu savas un AA attiecības vēsturiskā kontekstā.

Mans ceļš AA

“Nav nozīmes tam, cik bieži jūs laimējat vai zaudējat. Nozīme ir tam, cik bieži jūs cenšaties”. (“Sākām ticēt” 50. lpp.)

AA sadraudzībā esmu jau salīdzinoši ilgu laiku. Pirmais mēģinājums kaut ko darīt ar sevi un censties atrisināt dzeršanas problēmu bija 2008. gada vasaras sākumā, kad pirmo reizi atnācu uz AA “Dārza grupas” sapulci, kas notika vēl vecajā vietā, Dārza ielā. Kādu laiku mana nākšana uz AA aprobežojās ar šo sapulci. Pastāvīgāk un regulārāk sapulces apmeklēt sāku, šķiet, no 2009. vai 2010. gada. Sākumā gāju uz dzīvesvietai ģeogrāfiski tuvāko AA sapulci, kas pārsteidzošā kārtā atradās tieši pāri ielai. Sākumā jutos diezgan neveikli, un pagāja zināms laiks, lai es spētu sevi identificēt ar šo sapulci, nerunājot nemaz par AA kopumā. Atceros, kādu pusgadu vai ilgāk sapulcēs tikai sēdēju un faktiski neko nerunāju, jo man nebija drosmes sākt. Sākuma posmā gandrīz pirms katras sapulces apmeklējuma iepriekšējā nedēļas nogalē biju lietojis alkoholu. Izjutu kaunu un domāju, ka esmu AA sapulcei ļoti neērts alkoholiķis – tāds, kurš visu laiku nāk un raujas ar vienu un to pašu iznākumu. Nejutos ērti un līdz ar to arī nespēju līdz galam identificēties ar grupas biedriem, kuriem pārsvarā bija ļoti nopietni (vismaz man tā šķita) skaidrības periodi.

Laikam ejot, nolēmu, ka varētu izmēģināt apmeklēt citas sapulces. Pirmkārt, tāpēc ka ar vienu sapulci nedēļā ir par maz un, otrkārt, lai paskatītos, kas notiek citās AA sapulcēs, kurās vēl neviens mani nezina. Parasti šajos sākuma posmos un periodos mans lielākais nepārtrauktas skaidrības posms nepārsniedza četrus mēnešus. Tie man bija maksimālie griesti, kurus pāris reižu izdevās sasniegt. Sapulču apmeklējums bija svārstīgs. Dažreiz biju ļoti disciplinēts un centos iet regulāri. Vairākas reizes (parasti pēc kārtējā smagā atkritiena) pieņēmu metodi 90/90. Biju dzirdējis AA ieteikumu vienkārši katru dienu nākt uz sapulcēm bez jebkādas analizēšanas. Atceros, ka pēc 34. sapulces atkal sāku dzert, un tā viss sākās no jauna.

Tad domāju, ka sapulces jāapmeklē ne tikai ar skaitlisku kvantitāti, bet, lai sevi disciplinētu, nepieciešams arī kalpot. Taču pēc kāda laika atkal atsāku dzert. Pēc tam kādu laiku uz sapulcēm negāju, jo izjutu vainas un kauna sajūtu, ka man nevar uzticēties un esmu pievīlis citus. Bieži man bija grūtāk identificēties ar AA kā sadraudzību, jo es esmu viens no retajiem, kuram nesanāk sasniegt nopietnu skaidrību un kurš patiesi grib būt skaidrā tikai tajos gadījumos, kad atkal ir piedzīvotas ar dzeršanu saistītās ciešanas. Bija apnikuši jautājumi “atkal norāvies?” vai “cik tu esi skaidrā?”.

Dažreiz mana metode bija pretēja metodei “90/90 + kalpošana”. Palaist to visu vaļīgāk, nākt uz sapulcēm, darboties, bet risinājumus meklēt arī ārpus AA, tajā skaitā nodarboties ar lietām, kuras sniedz man prieku un gandarījumu. Turpināju nākt uz sapulcēm, jo sapratu, ka agri vai vēlu arī ar mani sāks notikt tas, kas notiek ar pārējiem AA biedriem.

Taču ir vēl viens klupšanas akmens, manuprāt, viens no maniem vissmagākajiem šķēršļiem – tā ir ticība. Lielā daļā “standarta” gadījumu neticīgs (vai mazticīgs) cilvēks atnāk uz AA un viņam ir pretestība pieņemt tos punktus, kuros ir kāda saistība ar Augstāko Spēku. Manā gadījumā bija (un bieži joprojām ir) otrādi – starp manu izpratni par ticību un AA punktiem ir nepārvarami liela teoloģiska plaisa. Tā manī nepārtraukti ir izraisījusi iekšēju cīņu, vai AA ir tā vieta, kas man dod mieru saistībā ar ticību. Pēc savas būtības es biju ticīgais dzērājs un bieži vien arī burta kalps. Kaut kādā mērā ar skaudību skatījos uz tiem, kuri atnāk uz AA kā neticīgie, jo viņiem ir savā ziņā daudz vieglāk un nav jāuzņemas pārāk liela ticības atbildība pret savu Augstāko Spēku. Diezgan bieži esmu meklējis arī internetā “pierādījumus” (rakstus angļu valodā), kādēļ noteiktas ticības pārstāvjiem AA neder un nevajadzētu uz turieni doties.

Mana izpratne par vienotību ar AA ļoti svārstās un parāda manu izteikto iekšējo sadrumstalotību, nekonsekvenci, uzskatu svārstību un pretrunīgumu attieksmē pret palikšanu skaidrā. Ilgi esmu palicis stāvoklī, ko sauc par “es gribu gribēt palikt skaidrā”, jo man pat bija šaubas par savu motivāciju “patiesi vēlēties būt skaidrā”. Sapulcēs ir dzirdēts arī šāds teiciens, ka “AA bez manis iztiks, bet es bez AA nē”. Un es ar šo “gribu gribēt” turpināju nākt, jo uzskatīju, ka man citas alternatīvas nemaz nav. Gadījumos, kad dzeršanas izraisītās ciešanas un sekas pieauga, tad šis “gribu gribēt” pārtapa par “es negribu vairs ciest”. Un tie bija brīži, kuri man palīdzēja uz aizvien ilgāku brīdi atturēties no alkohola.

Lielās grāmatas otrā izdevuma priekšvārda beigu daļā ir rakstīts “…50% atmeta dzeršanu tūlīt un palika skaidrā; 25% atmeta dzeršanu pēc vairākām atkārtotām dzeršanām, un pārējo veselības stāvoklī, kuri bija saistījušies ar AA, bija vērojama uzlabošanās.” (“Anonīmie alkoholiķi”, XVIII lpp.). Es sevi varētu daļēji pieskaitīt pie trešās grupas, kuru veselības stāvoklis uzlabojās. Manā gadījumā gan ar AA palīdzību un daudzu biedru atbalstu, gan citu faktoru ārpus AA (medicīnisko, terapeitisko, garīgo, sociālo, fizisko) rezultātā pieauga nedzeršanas periodi. Taču tiem sekojošie kritumi bija ar daudz nopietnākām un smagākām sekām.

Mani pirmie seši mēneši bija 2015. gadā, tad atkal lejupslīde. 2018. gadā sasniedzu septiņus ar pusi mēnešus nepārtrauktas skaidrības, bet 2019./2020. gadā – 1 gadu un 3 mēnešus. Bet pēc šiem periodiem notika visdziļākie un smagākie atkritieni (it sevišķi pēc paša pēdējā – pagaidām visilgākā – nedzeršanas perioda) ar ilgstošām sekām, it īpaši psiholoģiskās un mentālās veselības jomā un tuvu letālam iznākumam. Taču es kā kalnietis atgriezos atkal un atkal no jauna, jo sapratu, ka vienatnē un pilnīgā vientulības izolācijā es tūlīt aiziešu bojā. Alkoholisms ir visaptveroša slimība, jo tā skar ne tikai pašu alkoholiķi, bet arī līdzcilvēkus, tajā skaitā AA vidē esošos biedrus, un tā man bija psiholoģiski vissmagākā un postošākā pieredze. Nezinu, vai kāds vēl vispār man ticēja vai nē, bet es atkal nācu atpakaļ.

Kā jau minēju, pēdējā dzeršanas reize iesākās pēc mana līdz šīm lielākā nedzeršanas perioda. Atsāku dzert pēc ilgstoši un rūpīgi iekšpusē glabātām sevis žēlošanas, upura un aizvainojuma sajūtām (patiesībā es gribēju apmierināt dzeršanas tieksmi un apsēstību ar alkoholu). Norāvienam sekoja dzeršanas periodi un pārtraukumi deviņu mēnešu garumā. Un tas viss, neskatoties uz to, ka rudenī “ar priekšzīmīgām sekmēm” biju izgājis rehabilitācijas programmu personām ar dažādām atkarībām, cerēdams, ka tā būs panaceja skaidrības uzsākšanai un ka “sakārtošu sev beidzot galvu”. Izejot laukā, sapratu, ka ne par mata tiesu neesmu mainījies.

Tas bija psiholoģiski un garīgās veselības ziņā vissmagākais posms visā manā AA periodā. Smagajos dzeršanas plostos atkārtojās tās pašas pazīstamās situācijas, kad vairs nevarēju dzīvot ne ar, ne bez alkohola. Pienāca marts un mans pēdējais – visilgstošākais – plosts. Iekšējā cīņa ar sevi un pasauli ieguva galējus apmērus – biju palicis pilnīgi viens, sajucis prātā, dzīves bezcerības un totālās bezizejas apskāvienos. “Drīz es nolaidīšos drūmajās dzīves padibenēs, pievienošos bezgalīgajai žūpu procesijai”, kā rakstīja Bils V. (“Anonīmie alkoholiķi”, 7. lpp.). Daudzas šādas epizodes minētas arī mūsu literatūrā un dzīvesstāstos. Šķiet, bija pienācis brīdis, kurš minēts grāmatā “Sākām ticēt”: “Kad tu esi izlietojis visus savus atbalstus no ģimenes, draugiem, ārstiem vai mācītājiem, tad tomēr vēl paliek viens palīdzības avots. Tas ir kāds, kas nekad necieš neveiksmi un nekad nepadodas, un vienmēr ir pieejams un gatavs palīdzēt.” (“Sākām ticēt”, 35.–36. lpp.). Un tomēr AA sadraudzībā vēl bija kādi cilvēki, kuri ticēja pat tad, kad es vairs sev negribēju ticēt. Esmu viņiem pateicīgs.

Ticība un cerība

Pirmie vārdi, kas nāk prātā, domājot par jautājumu “Kāpēc nepadoties un atgriezties sadraudzībā?”, ir “ticība” un “cerība”.

Ticība ietver pārliecību, ka, nākot uz sadraudzību, agri vai vēlu izdosies iegūt stabilu, ilgstošu, vairāk vai mazāk kvalitatīvu skaidrību. Man tas ir arī loģikas jautājums. Vai, neko nedarot un nemēģinot, es varu cerēt uz sev labvēlīgu rezultātu? Citu cilvēku pieredze un liecības ir apstiprinājums, ka AA piedāvātie risinājumi un atbalsta punkti joprojām ir efektīvi līdzekļi. Problēma ir tā, ka nereti šaubos, vai man patiešām ir vēlēšanās palikt un dzīvot skaidrā? Ticība bieži ir bijusi konfrontācijā ar manu slimības daļu, pretestību un racionalizāciju. Iekšējā skepse pret daudziem jautājumiem likusi domāt, vai AA man der un kas man neder AA. Tādā veidā, piemēram, esmu aizdomājies, ka man uz AA jānāk retāk. Ir bijuši brīži, kad pieturos pie uzskata, ka man ir gana labi ar manu ticības pārliecību un nevajag neko sarežģīt saistībā ar AA, jo tad savā pārliecībā tieku raustīts pa daļām. Atceros, ka 2013. gadā pirmo reizi biju draudzes nometnē, kura interesantā kārtā katru gadu notiek vienā laikā ar AA nometni dažu kilometru attālumā. Īsi pirms nometnes man bija pirmais vairāku dienu dzeršanas plosts. Draudzes nometnē piedzīvotā pacēluma un apgarotības iespaidots, nedzēru nepilnus četrus mēnešus, taču retāk un retāk apmeklēju AA sapulces, uzskatot, ka varu būt brīvs ar ticības palīdzību (ir arī tādi piemēri) un nav ko lieki sarežģīt dzīvi ar domām par “to” AA. Taču viss pamazām sāka atgriezties vecajās sliedēs, dzeršana atsākās un nācās ar sakāves sajūtu atkal atgriezties sadraudzībā.

Bija gadījumi, ka cilvēki, kur nav AA biedri, teica “kam tev AA, tev ir vajadzīgs Dievs”, “tikai Dievs var palīdzēt, ne AA”, “AA priekš tevis nestrādā” utt. Dažreiz tas iedarbojās pretēji, un man bija vēlēšanās un iekšējs spīts pierādīt, ka tieši AA strādā vai ka taisnība ir kaut kur pa vidu. Un tā es bieži karoju abās frontes pusēs pret visiem un par visiem – par AA un vienlaicīgi pret AA, mainot savus sabiedrotos.

Tomēr reizēs, kad ticības manī vairs nebija, joprojām klusa cerība manī čukstēja – ja nu tomēr atkal pamēģināt un sākt visu no jauna un ka iespēja vēl joprojām man tiek dota.

Sociālās saites

Sociālās attiecības un iepriekš nodibinātās draudzības, manuprāt, ir bijis galvenais iemesls, kādēļ es pilnībā neizolējos no sadraudzības un nolemju tajā atgriezties no jauna. Otrs faktors ir mans iekšējais emocionālais stāvoklis, kas pēc dzeršanas pārtraukšanas izolēšanās apstākļos ir vienkārši nepanesams un nospiedošs. Tas liek man meklēt iespēju un variantus, lai šīs ciešanas tiktu samazinātas bez ķīmiskas anestēzijas – alkohola.

Kaut arī Divpadsmitajā tradīcijā teikts, ka “principi ir svarīgāki par personībām”, tomēr AA ir sociāla vide, kuru veido cilvēki un kura sastāv no personu kopuma, nevis no pareizi ieprogrammētiem robotiem. Tādēļ cilvēciskais faktors un personības ir viens no izšķirošiem momentiem, kādēļ ir vērts nākt atpakaļ, būt sadraudzībā un nepazust no AA redzesloka pilnībā.

AA draugi ir tā AA daļa, kura man šķiet vissvarīgākā. Esmu pārliecināts, ka pats esmu pārāk vājš, lai vienatnē tiktu galā ar savu emocionālo un garīgo stāvokli, ja negribu pavisam drīz atsākt dzeršanu no jauna. Man ļoti svarīgs ir sociālais kontakts un būt vidē, kura mani pieņem un atbalsta. Apzinos gan arī to, ka aktīvās lietošanas reizēs esmu savu atbalsta sistēmu krietni pabojājis.

Ir bijuši gadījumi, kad neeju uz kādām grupām ilgāku laiku, jo nejūtos drošs. Tad es iepazīstu citas grupas, arī tādas, kuru pamata valoda nav mana dzimtā, taču vienmēr esmu uzņemts kā savējais. Man vienmēr svarīgi ir tādi faktori kā pieņemšana, draudzība, prieks, droša un atbalstoša vide. Jāapzinās, ka esmu daļu no AA cilvēkiem sāpinājis un, iespējams, daļu no cilvēkiem pazaudējis.

Otrs faktors ir iekšēja cīņa pašam ar sevi izvēlē pārtraukt ciešanas. Droši vien jebkuram pēc plostiem ir labi pazīstami tādi stāvokļi kā žņaudzoša depresijas sajūta, trauksme, pārspīlēts jūtīgums, kauns, vainas sajūta, nožēla, aizvainojumu pastiprināšanās, dusmas, sāpes, naids, bailes, kā arī dzīves negatīvo scenāriju veidošana. Un tad vienīgā vēlēšanās ir pārtraukt ciešanas, manā gadījumā – atkal turpināt dzert. Taču tas vairs nepalīdz, padziļina šo stāvokli un padara to vēl neizturamāku. Otrs variants – nākt atkal atpakaļ cilvēkos, tai skaitā AA. Taču tad jāpieņem, ka viss nenotiek vienā dienā (tas nebūt nav viegli). Kā teica kādā AA sapulcē: “Laiks prasa laiku.”

Pieredze un atmiņas

Pieredze un atmiņas man ir atgādinājušas par “vecajiem, labajiem laikiem”, par AA sapulcēm, par mēnešiem, kad nedzēru. Plostu laikā prāta aptumsumā ar duļķainu skatienu manīju cilvēkus, kuri sporto un aizskrien garām. Atcerējos, ka reiz arī tāds biju, bet tagad “mana dziesmiņa ir nodziedāta” (“Bila stāsts”, “Anonīmie alkoholiķi”, 5. lpp.). Tajos brīžos vienmēr šaustu sevi ar domu, kaut nebūtu uzsācis pēdējo dzeršanu un turpinājis nedzeršanas periodu. Ar zaudējuma sajūtu un nožēlu atceros, kā pēc kārtējās sapulces vasaras vakarā kalpojot aizslēdzu durvis un braucu ar velosipēdu uz mājām, austiņās klausoties izvēlēto skaņdarbu. Tad jutos laimīgs, pateicības un prieka pilns, bet tagad bezcerīgi stāvu uz šī tiltiņa un sev dotās iespējas esmu neatgriezeniski pazaudējis.

Iespēja kalpot

Viens no maniem instrumentiem, kā sevi piesiet pie AA glābšanas riņķa, ir kalpot un vairāk līdzdarboties. Arī agrāk kalpoju grupu līmenī, un, neskatoties uz to, ka pēc ilgāka vai mazāka perioda atkritu atpakaļ dzeršanā, tas tomēr deva stimulu neatkāpties un turpināt nākt uz AA sapulcēm. Kritiskos brīžos iespēja kalpot man ir palīdzējusi turpināt nedzert un atturējusi no iešanas uz veikalu vai vietējo bāru. Tā mani ir stimulējusi palikt AA pat tādos brīžos, kad šķietami esmu pazaudējis motivāciju un vēlēšanos dzīvot skaidrā. Dažreiz esmu palicis skaidrā aiz pienākuma apziņas, ka nebūs, kas atslēdz sapulces durvis un tā var nenotikt – tātad nevar dzert! Pagājušā gada janvārī, lai sevi sapurinātu un izvilktu no melnās emocionālās bedres, biju apņēmies kalpot vienā online sapulcē un tam par godu iegādājies lietas, kas noderēs kādā nezināmā nākotnē, kad tiks dota zaļā gaisma manai kalpošanai.

Literatūra

Nevarētu teikt, ka esmu liels AA literatūras fans un ar prieku to lasītu, kad vien radusies iespēja, taču ir literatūra, kas mani uzrunā. Izvēlos gan AA oficiālo literatūru, gan grāmatas, kas tiešā veidā nav saistītas ar sadraudzību. Visvairāk tie ir cilvēku (tostarp alkoholiķu) dzīvesstāsti, un visvairāk man dod cerību tie, kuri ar Dieva palīdzību izkāpuši no visdrūmākajām dzīves pieredzēm. Šādi stāsti man ir īsta liecība un pierādījums tam, ka atrisinājums ir, ja tikai palikšu skaidrā. Esmu savā ziņā iedvesmojies no stāsta “Cits cilvēks” (“Sākām ticēt”, 14.–16. lpp.), vēloties arī sev šī stāsta labās beigas.

Nobeigums

Gribu iedrošināt tos, kuriem ir bijusi vai joprojām ir līdzīga situācija kā man un nav izdevies palikt skaidrā ar pirmajiem piegājieniem. Vienmēr ir vērts atkal mēģināt no jauna. Pūles un centieni agri vai vēlu izvērtīsies pozitīvā un labvēlīgā rezultātā, proti – par labu stabilai skaidrībai un dzīvei bez alkohola. Padalīšos ar citātu, kuru man atsūtīja viens no daudzajiem sponsoriem (sadraudzībā pavadītajos gados man tie vairākkārt mainījušies) pagājušā gada janvārī, kad mēģināju atkal kopā virzīties tālāk, cerēdams uz jaunu un labu sākumu. Tā ir AA līdzdibinātāja Bila V. vēstule kādam tā laika AA biedram, kuram līdzīgi kā man bija izvēlēts šāds ceļš. Cerams, ka tas būs par iedrošinājumu vēl kādam no mums:

“Runājot par noraušanos – nezaudē drosmi. Es domāju, ka Tu pamatīgi ciet no nevajadzīgas vainas apziņas. Kaut kāda iemesla dēļ dažiem no mums Dievs paredzējis grūtāku ceļu, un šķiet, ka Tu esi vien no viņiem. Dievs neprasa, lai esam veiksmīgi. Viņš tikai lūdz mums to mēģināt. To tu noteikti dari un esi darījis. Tāpēc es neatkāptos no AA tikai zaudētās drosmes vai kauna dēļ. Šī Tev ir īstā vieta. Kāpēc nepamēģināt būt vienkāršam AA biedram? Vai zini, Tev nav uz saviem pleciem jānes viss AA!

Ne vienmēr labajos darbos svarīga kvantitāte, bet gan to kvalitāte. Un galvenais – dzīvo pa vienai dienai.”

Ansis


Recent Posts

See All