Pirms nepilniem diviem gadiem man apritēja kantaini apaļi 40 gadi. Toreiz visi par mani vecākie gudrinieki korī skandēja: “Dzīves sākas tikai pēc 40!” Protams, burtiskā nozīmē dzīve sākas kopš brīža, kad, izlīdis no siltajām mātes miesām, tu brēkdams, pliku dibenu ierodies pasaulē. Bet mēs, četrdesmitgadnieki, zinām, ko tie gudrinieki patiesībā domā ar savu “asprātīgo” teicienu par īsto dzīvi pēc 40. Viņi grib teikt, ka LABĀ dzīve sākas tikai pēc 40.
Kā alkoholiķis, kurš vairāk nekā 20 gadus uzdzīvoja, sekoja naktī sastaptiem svešiniekiem, attapās nezināmos dzīvokļos, gultās un vietās, protams, biju skeptisks par konceptu, ka dzīve man tikai tagad, redz, sāksies. No malas skatoties, var likties tieši pretēji – toreiz es (uz)dzīvoju, tagad tikai nodzīvoju līdz galam. Tomēr, kā izrādās, tiem gudriniekiem bija taisnība. Manā gadījumā dzīve tiešām tagad tikai tā pa īstam sākas, vienīgi es neesmu pārliecināts, vai pie vainas ir pārkāptais 40 gadu slieksnis. Man šķiet, ka pie manas labās dzīves sākšanās vainojama ir nostabilizējusies skaidrība.
Skaidrība pati par sevi, protams, ir baigi forši, bet vienkārša nedzeršana arī nav manas labās dzīves iemesls. Arī apgalvojums, ka Anonīmie alkoholiķi ir mani izglābuši, šinī gadījumā ir par plašu un neapmierina manu ziņkārību, kas tieši vainojams pie jaunizceptās labās dzīves. Kaut kāda fundamentāla izmaiņa ar mani notikusi tajā, kā es uztveru un tieku galā ar pasauli. Neesmu pilnīgi drošs, kāds tieši ir šo pārmaiņu iemesls, bet secinu, ka dzīvē lietas sāka iet uz augšu, kad es (sākotnēji apzināti, bet aizvien biežāk – pašam nemanot) sāku pieņemt to, kas kādreiz mani satrauca un traucēja atrasties miera stāvoklī. Tāpēc domāju, ka mans jaunizceptais pieņemšanas skils (no skill (prasme angļu val.) – red.) spēlē izšķirošu lomu, kā es jūtu dzīvi pēdējo pāris gadu laikā.
Par to, kā mūsu autoriem ir gājis ar pieņemšanas principu, lasi šī mēneša rakstos. Kā neuzķerties uz paša izmesta āķa, rakstā “Nevis atzinība, bet pieņemšana ir atbilde” (krievu valodā ŠEIT) stāsta Debora. Savukārt Maija atklāj lasītājiem savu pieņemšanas formulu un dalās pieredzē, kā iemācījās mīlēt sevi un citus. (Raksts krievu valodā ŠEIT.)
To, ka bez “slikti”, “labi” un “normāli” ir vēl daudz dažādu citu jūtu, ar kurām jātiek galā, nonākusi Tvaika ielā, iemācījās Lita. Dzīvesstāstā “No tumsas uz gaismu” Lita dalās arī par to, kā dzīve mainījās, kad viņa padevās AA programmai un apsolīja sponsorei: “Es klausīšu it visā, darīšu visu, ko viņa man teiks.”
No Grapevine tulkotajā rakstā “Ceturtais solis: cita cilvēka inventarizācija” autors pārbauda kādu interesantu teoriju – ja mēs citos saskatām tos trūkumus, kas piemīt mums pašiem, vai tad nesanāk tā, ka, veicot citu cilvēku inventarizāciju, mēs patiesībā darām paši savējo? Savukārt, kā piedot tuviniekam jau pēc tam, kad viņš ir aizgājis aizsaulē, lasiet rakstā “Piedošanas lakmusa tests”.
Starp citu, iemācīties pieņemšanu, nav pieņemt katru sitienu, ar ko dzīve mūs ik pa laikam aplaimo. Ir reizes, kad ir jācīnās, jāpastāv, jārunā un jāaizstāv. Augstākā pilotāža, šķiet, ir “gudrība atšķirt vienu no otra”. To arī novēlu mums visiem – iemācīties atšķirt vienu no otra.
Redakcijas vārdā – Oskars K.
Klausies “Vīnogu” SoundCloud profilā!
Uzraksti savu dzīvesstāstu vai pieredzi par kādu no nākamo mēnešu tēmām un atsūti uz redakcija.vinoga@gmail.com:
DARBS UN AA / PROFESIONĀLĀ DZĪVE SKAIDRĀ – līdz 1. augustam
SADARBĪBA AR PROFESIONĀĻIEM – līdz 1. septembrim
REĢIONI, AA DAŽĀDĀS VIETĀS – līdz 1. oktobrim
Comments