top of page

Iemācīties nekalpot! (ar ievadu)

Pēc vairākiem skaidrības gadiem, pamanījis, ka mājas grupu sāk uztvert kā savu personīgo grupu, šis AA brālis sāka mācīties nekalpot.

Ievads

Biju apsolījis uzrakstīt šo rakstu pirms vairāk nekā mēneša. Termiņš tuvojās beigām, un es vēl aizvien nebiju piesēdies pie datora un uzrakstījis ko vairāk par virsrakstu. “Vīnogas” redakcijas čatā mūsu galvenā redaktore draudzīgi atgādināja par darbiem, kuri vēl nav pabeigti. To vidū bija arī manis solītais raksts. Es klusēju. Novembra numura tēmai “Kalpošana” biju pieteicies uzrakstīt savu stāstu par to, kā un kāpēc šajā dzīves posmā cenšos atteikties no kalpošanas pozīcijām. Pienāca termiņa beigas. Un es vēl aizvien nebiju neko uzrakstījis. Sevi attaisnoju ar to, ka taču cenšos paņemt pauzi no kalpošanas, bet rakstīt “Vīnogas” rakstus ir kalpošanas izpausme, tālab mana nerakstīšana pēc būtības ir pat loģiska. (Es varu attaisnot jebkuru sava slinkuma manifestāciju.) Pienāca sestdiena (divas dienas pirms novembra numura “iešanas gaisā”), es sēdēju mājsēdē viens pie datora un skrollēju jūtūbi. Kaķis ieritinājās man klēpī, glāzē atpūtās rīta dzēriens, aiz loga modās skaista vēlā rudens diena, un Dievs sacīja – Oskar, uzraksti to rakstu, ko solīji.

Kāpēc es mācos nekalpot?

Es visu mūžu kaut ko mācos. Reiz es mācījos staigāt un lasīt, vēlāk mācījos skolā reizrēķinu. Treniņā mācījos sportot un draudzēties, tad sāku mācīties ballēties. Mācījos visu kontrolēt, darīt labi darbu, labi izklaidēties, mīlēt un mīlēties, dzert un tusēties. Es gribēju visu, un tad kādā brīdī man visa bija par daudz, un tai pašā laikā man nebija nekā. Un es sāku mācīties nedzert. Man nesanāca. Es mēģināju vēl un izgāzos arvien. Es mācījos meklēt palīdzību un atradu to Anonīmo alkoholiķu sadraudzībā, kas mācīja man dzīvot skaidrā.


Es noticēju AA un sāku mācīties klausīties. Man teica, ka vajag kalpot, tāpēc es mācījos kalpot. Es vārīju kafiju savā mājas grupā, lai arī pats kafiju nedzēru. Reiz saņēmu komentāru par nepareizu stipruma līmeni manis vārītajā kafijā un gribēju to kafijas kannu iesviest komentētājam ģīmī. Tā vietā es mācījos pieņemt cita cilvēka tiesības nebūt perfektam.


Sāku vadīt sapulces, uzņēmos citas nozīmīgas grupas kalpošanas pozīcijas un sajutos piederīgs un svarīgs. Kad nomainīju valsti un mājas grupu, mācījos pieņemt jauno grupu ar visām tās citādākajām izpausmēm. Es atkal metos kalpošanā, jo tas bija ceļš, kas mani no AA sapulču apmeklētāja pārvērta par daļu AA sadraudzības.


Es atkal sajutos piederīgs. Vadīju sapulces, vienlaicīgi pat divās grupās, veidoju dažādus vizuālos materiālus sadraudzībai, izmantoju katru iespēju darīt Divpadsmito soli rehabilitācijas centros un teicu “jā” gandrīz katrai kalpošanas iespējai, līdz pamanīju problēmu – es sajutos pārāk svarīgs.


Kad pēc sapulces sekretāra termiņa beigām kāds cits pārņēma manis iepriekš vadīto sapulci, tas “kāds cits” to darīja “nepariezi”, un man gribējās pamācīt viņu. Arī grupas sirdsapziņas lēmumi un to pieņemšanas process bija grupai kaitējoši, tā vismaz es pie sevis spriedu. Man likās – viņi, tie citi, nesaprot un visu sabojās, ja ne es, kas viņiem visu iemācīs. Apzinājos, ka tā nav pareiza un veselīga attieksme, un visbiežāk neko neteicu, tomēr apjēdzu, ka klusībā sevī auklēju jaunus aizvainojumus.


Mani ļoti nomāca atklāsme, ka pēc teju trīs gadu ilgas dzīvošanas, vadoties pēc Divpadsmit soļu principiem, es vēl aizvien esmu tik nestabils brīžos, kad redzu cilvēkus, rīkojamies pretēji manis noliktajiem standartiem. Kas bija par iemeslu šādai attieksmei? Varbūt mājas grupu sāku uztvert kā savu personīgo grupu? Varbūt man likās, ka bez manis šī grupa pazudīs? Varbūt es pārvērtēju savu nozīmi grupas nākotnes kontekstā? Varbūt. Es nezinu. Bet nolēmu mācīties atteikties no kalpošanas pozīcijām, tādējādi samazinot savu nozīmi grupas liktenī.


Lūdzu, nepārprotiet – kalpošana ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es vēl aizvien esmu skaidrā. Kalpošana pārvērta mani no vērotāja dalībniekā. Turklāt neesmu atteicies no visām kalpošanas pozīcijām, tikai tām, kuras saistās ar manu mājas grupu. Un kaut kad, ne tik tālā nākotnē, es atkal uzņemšos kādu pozīciju grupā. Bet šajā dzīves posmā iemācīties nekalpot ir viens no veidiem, kā es mācos pieņemt lietas, kādas tās ir, un nemēģināt visu kontrolēt… bet varbūt es atkal vienkārši attaisnoju sava slinkuma manifestāciju.

Oskars K.


Recent Posts

See All

Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page