Trīs stāsti par Latvijas AA grupu pirmsākumiem.
Kad ar AA sadraudzības un Augstākā Spēka palīdzību man izdevās iegūt skaidrību, vairākos aspektos nācās dzīvi sākt no jauna. Jauna attieksme un uztvere, jauni draugi, jauns darbs, jauni brīvā laika pavadīšanas veidi. Kā pilnīgs jaunums manā dzīvē ienāca brīvprātīgais darbs, ko AA sauc par kalpošanu. Sākumā šis apzīmējums mani, tāpat kā daudzus no mums, mulsināja. Prātā nāca mammas frāze, ko viņa lietoja, kad bija nokaitināta par praktiska rakstura neizdarībām, kuras spiesta risināt citu ģimenes locekļu vietā: “Kas es jums – kāda kalpone?!” Tomēr ļoti drīz atklāju, ka kalpošana ir tas, kas AA rada piederības sajūtu un gandarījumu, un apzīmējums tiktāl normalizējās manā apziņā, ka tagad gadās izjust pārsteigumu, kad cilvēki ārpus AA vides to uztver ar aizdomām (gluži kā savulaik es).
Skaidrības gaitā kalpoju dažādos veidos: gan sagatavojot telpas sapulcei, gan pārzinot grupas grāmatu krājumu, gan iesaistoties pasākumu organizēšanā, gan strādājot pie AA literatūras rediģēšanas un izdošanas. Taču bija kāds kalpošanas veids, uz kura veicējiem skatījos ar apbrīnu: proti, uz tiem, kas uzsāka jaunu AA grupu. Mani bremzēja gan bailes no vilšanās (un ja nu neviens nenāks uz “manu” grupu???), gan bailes par pacietības tikuma mazumu manā raksturā (uzsākt uz uh! jau būtu forši, bet pēc tam varbūt visu mūžu būs tā grupa jāauklē…). Vismaz vienu reizi palaidu garām reālu piedāvājumu par lieliskām telpām, kur uzsākt jaunu grupu. Taču tad Augstākais Spēks lika priekšā tādu situāciju, kurā nepieciešamība rīkoties bija tik nepārprotama, ka bailes un aizspriedumi izkūpēja.
Jūs taču būsiet dzirdējuši, ka jaunas grupas uzsākšanai vajadzīgas divas lietas: aizvainojums un kafijas kanna? 2018. gada pavasarī daļa Latvijas AA sieviešu par aizvainojuma trūkumu nevarēja sūdzēties. Dažu notikumu rezultātā mums bija radies iespaids, ka ne vienmēr sapulces ir droša vide. Iedegos sašutumā un saaicināju sev zināmās AA sievietes uz tikšanos, lai apspriestu situāciju. Un tikšanās rezultāts bija ne tikai sašutuma izpaušana, bet arī aicinājums uz problēmu risināšanu – viena no klātesošajām sievietēm ierosināja radīt jaunu regulāru AA sieviešu sapulci kā drošu vidi. Laikam tobrīd sašutuma kaisme man palīdzēja aizmirst bailes no grupas dibināšanas. Kā arī tas, ka izrādījās – mēs esam trīs, kas gatavas uzsākt jauno grupu. Tā ka jau sākotnēji atbildību varējām savā starpā sadalīt. Atradās gan lieliskas, romantiskas telpas pašā Rīgas sirdī, gan, protama lieta, kafijas kanna.
Izlēmām, ka sākumā par sapulcēm informāciju izplatīsim tikai mutiski, AA birojam ziņosim tikai pēc pāris mēnešiem, kad redzēsim, ka viss patiešām notiek. Un notika! Sapulces bija reizi nedēļā, pirmdienās – un tā tās notiek līdz šim brīdim. Šī nebija pirmā AA sieviešu grupa Latvijā, tāpēc apsvērām, ko darīt, lai mēs nebūtu tikai īslaicīgs projekts. Sapratām, ka svarīgi atcerēties, ka mūsu AA identitāte ir pirmajā vietā, un dzimuma piederība nāk pēc tam. Jo, ja būsim līdzīgas slēgtam sieviešu klubam, tad vajadzība pēc tikšanās izplēnēs, kad katra no mums būs izstāstījusi visas savas problēmas. Mums jāatceras, ka mūsu galvenais mērķis ir nest vēsti tām, kuras joprojām cieš! Ka jaunatnācēja vienmēr būs galvenā sieviete sapulcē! Un pie tā turamies līdz šim brīdim.
Šobrīd Sieviešu grupa notur sapulces hibrīda formātā: dažas tiekas mūsu telpās Vecrīgā, dažas pieslēdzas sapulcei caur internetu. Iespējams, šo formātu saglabāsim arī turpmāk, jo tādējādi sapulci apmeklē AA dalībnieces, kas dzīvo tālu no Rīgas. Ja kāda no “Vīnogas” lasītājām grib pievienoties, aicinu rakstīt uz e-pastu sieviesugrupaaa@gmail.com, un mēs nosūtīsim piekļuves linku. Sajūtu klusu lepnumu (kaut arī šīs nav AA vidē ļoti populāras jūtas) – redziet, mums viss kas ir gluži kā citām grupām, arī savs e-pasts mums ir!
Bet kā tad ar manām divām bailēm no jaunas grupas dibināšanas? “Un ja nu neviens nenāks uz “manu” grupu…?” – pirmkārt, jau sākotnēji mēs bijām trīs, tā ka egoistiskais uzstādījums par “manu” grupu nebija spēkā jau no paša sākuma. Otrkārt, nāk, patiešām nāk. Un pat tad, kad nāk mazāk, ļaujos apsvērumam, ka Augstākais Spēks zina, ko dara. Reiz bija sapulce, kurā sēdējām divatā: jaunatnācēja un es. Tas deva iespēju brīnišķīgai, intīmai vēsts nodošanai un saņemšanai. Taču parasti sapulces ir kuplāk apmeklētas.
“… visu mūžu būs tā grupa jāauklē…” – pārbaudot šo tēzi, radās arī pāris iepriecinošas atziņas. Viena, ka man tomēr pietiek pašdisciplīnas, lai pāris gadus reizi nedēļā gandrīz vienmēr apmeklētu sapulces. Kad kalpoju par sekretāri, pat spēju allaž laikus ierasties (man kā hroniskai kavētājai tas ir ievērības cienīgs sasniegums). Un otra atziņa: nav mūžīgi! Grupa pieaug, neturas mūžam uz trim dibinātājām kā uz trim vaļiem, kodolā iekļaujas citas dalībnieces, kas kalpo un jūt atbildību par grupu. Ziniet, nesen atklāju, ka var būt liela gandarījuma sajūta tad, kad grupa pieņem lēmumu, kas nesakrīt ar manu viedokli. Tātad grupa ir pieaugusi, gluži kā mana meita, nu jau divdesmitgadniece. Mums ir brīnišķīgas attiecības, mēs bieži apspriežamies, bet lēmumus jau kādu laiku viņa pieņem pati.
Tā nu ar Augstākā Spēka gādību esmu tikusi cauri dažām bailēm, kas ved uz jauno. Gribu turpināt skaidrību un ik pa brīdim uzsākt vēl citas jaunas lietas savā dzīvē. Zinu, ka parasti tas ir gan aizraujoši, gan arī biedējoši. Tāpēc – Dievs, dod man drosmi mainīt to, ko spēju.
Ilze
Kādu reizi meditējot, vienam AA puisim ienāca prātā, ka meditācija pieminēta arī Vienpadsmitajā solī. Tieši tā – pie meditācijas viņš nebija atnācis no Vienpadsmitā soļa, bet gan otrādi – meditācija ienāca šajā solī. Reizē ar šo domu prātā noplaiksnījās arī vīzija, ka būtu noderīga īpaša AA grupa, kas centrētos ap meditāciju un Vienpadsmito soli. Internetā atradās apstiprinājums, ka šādas ieceres jau realizējušās šur tur citur. Uz kādu gadu šī doma palika kā jauks sapnis. Reiz cits AA puisis nejauši izmeta repliku, ka būtu interesanti piedalīties kādas grupas dibināšanā. Pēc kāda laika puisis dabūja no sievas dunku sānos, vai nav tā kā smieklīgi tikai sapņot un stāvēt dīkā. Vēl pēc kāda pusgada trešais AA puisis Latvijas AA 30 gadu jubilejas saietā pienāca pie pirmā ar tekstu, ka prātojot par AA grupu, kas pievērstos meditācijai. Viss saslēdzās nenovēršamā trīs puišu lēmumā, un pēc diviem mēnešiem – 2019. gada 21. janvārī – notika pirmā “11. soļa grupas” sapulce.
Sapulces notiek pirmdienās no 18.30 līdz 20.00 Mārtiņa baznīcas draudzes mājā, Rīgā. Sapulces sākumā tiek nolasīta preambula, pēc tam “Ikdienas pārdomas” un neliels fragments no kādas citas AA grāmatas. Tad tiek noskaitīta Miera lūgsna un 20 minūtes tiek pavadītas klusumā meditējot, lūdzot vai vienkārši paklusējot un pavadot mierīgu brīdi ar sevi un savu Augstāko Spēku. Pēc tam parastā līdzdalīšanās par dzirdēto literatūrā, pieredzēto klusumā, savu atveseļošanos utt.
Pamazām grupā ir izveidojies četru piecu cilvēku kodols. Sapulcēs pirmajā gadā piedalījās vidēji septiņi cilvēki, taču, sākoties dažādiem ierobežojumiem un attālinātajām sapulcēm, skaits mazliet saruka. Vasarā, tikko likums to atļāva, atsākām sapulces draudzes nama dārzā zem ābelēm, svaigā gaisā.
Grupa ir specifiskāka par ierasto AA grupu un sapulces formātu. Liktos, ka ne vienmēr tā noder jaunatnācējam, taču pieredze rāda, ka jaunatnācējs pie mums jūtas labi un mūsu dotā ceļamaize citu grupu apmeklēšanai viņiem iet pie sirds. Daļa sapulču apmeklētāju nāk kādu laika periodu, meklējot tieši mieru un klusumu sevī. Atnāk cilvēki laikā, kad ar sponsoru nokļuvuši līdz Vienpadsmitajam solim. Kādam šī grupa kļūst arī par mājas grupu, iespējams, tieši tāpēc, ka, pateicoties meditatīvajai ievirzei, sapulcēs ienāk vairāk garīguma un intimitātes.
Nav nekādu priekšrakstu vai noteikumu, nav vajadzīga meditāciju pieredze, klusuma brīdi sapulces laikā katrs izmanto pēc sava prāta, pieslēdzoties savam Augstākajam Spēkam, grupas apziņai vai Visumam.
Paraugoties uz grupas rašanos ar laika atstarpi, skaidri iezīmējas AA procesu ierastā virzība: Augstākā Spēka iniciēta ideja, nodoms, kas atrod kādu atvērtu sadraudzības biedra apziņu, kura nobriedusi kalpošanai. Tālāk jau ir tikai nodoma realizācija, kas jau iepriekš nolemta veiksmei, kuru vada un nodrošina kāda neredzama roka. Savu skaidrību redzu kā mozaīku vai vitrāžu. Tā saliekas pamazām – stikliņš pa stikliņam. Un kādā brīdī, spīdot logā saulei, pamanāmas trijstūra kontūras – atveseļošanās, vienotība un kalpošana. Arī grupas rašanās ir vēl viens krāsains vitrāžas gabaliņš, kas iepriecina gan mani, gan tos, kas nāk uz grupu pēc savas skaidrības.
Grupas vārdā H.
Te nu es biju, savā piektajā skaidrības gadā, kuru biju ieguvusi pateicoties Augstākajam Spēkam un sapulcēm, bet dažādu apstākļu sakritības dēļ palikusi bez savas mājas grupas. Aizvien vairāk sapratu, ka vajag, vajag sapulci Ādažos – manā dzimtajā ciematā! Ādaži taču ir liela apdzīvota vieta, tur jābūt mūsējiem! Un jāņem vērā, ka Ādažiem apkārt ir arī citas apdzīvotas vietas – Carnikava, Saulkrasti, Skulte, Garkalne un arī Jugla pavisam netālu. Sāku meklēt telpas un, kā jau tas ir ar AA, kamēr darīju visu viena, nekas īsti man nesanāca, telpas tika piedāvātas slimnīcā, tās prasīja ieguldījumus. Un tad notika viens no tiem parasti neparastajiem AA brīnumiem – kādas sapulces laikā viens no vecbiedriem pieveda mani pie viena no mūsējiem un noteica: “Re, viņš arī grib dibināt sapulci Ādažos!” Izrunājos un pastāstīju, ka lielākā problēma ir telpas. “Nav nekādu problēmu, man ir telpas,” atbildēja I., “vismaz pagaidām varam tikties mana veikala telpās!” Tik vienkārši. Tik brīnumaini. Mums pievienojās vēl citi biedri no Carnikavas un 2017. gada 11. augustā notika pirmā sapulce. Vēl tagad atceros, kā vasarā sēdējām kopā un domājām sapulces nosaukumu. Gribējās kaut ko saistītu ar vietu, ar pārmaiņām, kas notiek mūsos, un piedzima nosaukums “Upe”.
Sapulces pirmās telpas bija senu mēbeļu veikalā, tāpēc nereti paši smējāmies, ka sēžam kā Bila un Boba laikos – senās sofās, skaistu trauku un lampu ielenkti. Pēc zināma laika paziņojām par grupu AA sadraudzībai un noorganizējām tikšanos ar Ādažu profesionāļiem – domi, policijas pārstāvjiem, Ādažu slimnīcas galveno ārstu, mācītājiem un sociālo dienestu. Tas palīdzēja nostiprināties mums pašiem kā grupai.
Par jauku tradīciju augustā izvērtās grupas dzimšanas dienas svinības, kuras rīkojām ārā ar sapulci, dejām un garām sarunām līdz vēlai naktij.
Lai arī skrupulozi ievērojām Ceturto tradīciju un maksājām simbolisku īres maksu, tomēr sirdsapziņas sapulces laikā aizvien vairāk sapratām, ka telpas vajadzētu “pašiem savas”, pilnīgi neatkarīgas. Tā, lai neviens no biedriem nejustos par telpām atbildīgāks nekā citi, lai brīvi varētu izvēlēties – nākt uz sapulci vai ne. Tā kā bijām uzsākuši sadarbību ar domi, joprojām lolojām domas par telpām Ādažu slimnīcas pagrabtelpās. Un tā arī notika. Noslēdzām līgumu un pašu spēkiem pieremontējām sapulces telpu – iznesām visas grabažas, nokrāsojām sienas, grīdu, sakārtojām mēbeles. Milzīgs paldies visiem tiem, kas toreiz ziedoja laiku un līdzekļus, lai to paveiktu! Tagad droši vien esam vienīgā grupa Latvijā, kurai sapulces notiek tieši blakus ātrās palīdzības dienestam.
Mēs joprojām esam maza grupa, pandēmija arī mūs piespieda uz ilgām pauzēm, attālinātajām sapulcēm un biedru atbirumu, bet mēs esam! Katru pirmdienu pulksten 19.00 Ādažos alkoholiķim vai jaunatnācējam, kurš joprojām cieš, ir, kur atnākt! Mēs esam atbildīgi par to, lai šāda vieta būtu, un esam pateicīgi par katru, kurš atnāk, tādējādi stiprinot mūsu skaidrību!
Grupas “Upe” vārdā Z.