Uz Anonīmo alkoholiķu informatīvo tālruni visbiežāk zvana cilvēki, kuri neko nezina par sadraudzību, bet cer, ka tieši AA varēs viņiem palīdzēt. Mūsu AA biedri, kas atbild uz šiem zvaniem, stāsta, kā šāda palīdzība citiem palīdz viņiem pašiem.
AA trijstūris “Atveseļošanās – Vienotība – Kalpošana” pēc savas darbības principa ir aplis. Ja sāku atveseļoties, manī sāk rosīties vēlme uz kalpošanu un, ja es kalpoju, es raitāk atveseļojos. Un tā uz riņķi vien. Lēmums atveseļoties bija manas dzīves lūzuma punkts, kas prasīja, maigi sakot, piepūli. Tas pats ir ar kalpošanu – vai es varēšu, vai man sanāks, ko tad es… Lai sāktu, atkal vajadzīga piepūle, un tad izrādās, ka savu dzīvi esmu padarījis daudz krāsaināku.
Sākums šai trijstūra apļveida kustībai man stabili stāv uz ego pamatiem – proti, ja nevarēšu palīdzēt sev, tad nespēšu palīdzēt arī citiem.
Lielās grāmatas 72. lpp. ir teikts: “Turpiniet uzmanīties no savtīguma, negodīguma, aizvainojuma un bailēm. Kad tās parādās (..) mēs apņēmīgi vēršam savas domas pret kādu, kuram ir nepieciešama palīdzība. Mīlestība un iecietība pret citiem ir mūsu vadmotīvs.” Man nav jāsagaida, kad dzīvē parādās tumši mākoņi, aizvainojumi, bailes vai kas cits nelāgs. Es varu izmantot iespēju, ka man pašam nav jāmeklē un šis kāds, kuram vajadzīga palīdzība, piezvanīs man pats. Tā atkal ir mana ego izpausme, kad rūpes par sevi nodrošina rūpes par citiem. Atbildēšana uz AA informatīvā tālruņa zvaniem, atšķirībā no citiem kalpošanas veidiem, sniedz tūlītēju gandarījumu un prieku, ka varēju būt kādam noderīgs. Šī kalpošana ne tikai stiprina manu skaidrību, bet sniedz arī piepildījuma un dzīves skaistuma sajūtu. Novēlu to visiem, kas kādu laiciņu jau izbaudījuši skaidrības garšu un ir gatavi to stiprināt kalpošanas lauciņā!
Vēl par sevis nenovērtēšanu – vai tad es spēšu, vai tad es mācēšu.
Manai skaidrībai deviņdesmito gadu otrajā pusē bija gads vai divi. AA tālrunis bija tikai stacionārais un atradās telpās, kurās sapulces noturēja vairākas grupas un arī dienests. Lai atbildētu uz tālruņa zvaniem, bija noorganizētas dežūras. Pieteicos uz vienu vakaru un bažīgi gaidīju pirmo zvanītāju. Manī mājoja nemiers, pat bailes – kā tad nu būs? Zvans, pirmais jautājums, un manī ielija pilnīgs miers. Sapratu, ka zvanītāji taču ir baltas lapas, kuras izmisīgi meklē palīdzību, jo nezina neko. Pilnīgi neko par alkoholismu kā slimību, neko par atveseļošanos, neko par AA, neko par to, ka pastāv atrisinājums. Ieraudzīju, ka, no šī skatupunkta raugoties, manī būs vajadzīgās atbildes. Ka vismaz šajā jomā jau esmu pietiekami zinošs. Es nomierinājos, jo tas taču ir tik vienkārši – palīdzēt cilvēkam atrast sapulci un pēc vajadzības nedaudz padalīties ar savu pieredzi.
Arvīds
Ilgus gadus izvairījos no AA telefona. Baidījos. Godīgi sakot, domāju, ka tas būs apgrūtinājums. Jo nekādi nevarēju kontrolēt, kad zvanīs, ko prasīs. Tas būtu neprognozējami. Un kāds man būs noskaņojums? Vai vēlēšos runāt? Un ja valoda nebūs pareizā? Nē, labāk ne. Turklāt strādāju algotu darbu, tas nozīmē, ka darba laikā nevarēšu runāt. Un man neviens tieši nepiedāvāja šo kalpošanu, laikam juta manu pretestību. Taču pienāca brīdis, kad biju pensijā, nebiju nopūlējusies, nebija nekādas citas intensīvas kalpošanas. Tad nu piekritu uz vienu mēnesi. Man iedeva bukletu, kā atbildēt. Izdrukāju AA sapulču sarakstu un sāku.
Apbrīnojami, cik viegli vedās sarunas. Nestāstīju gudrības, tikai dalījos savā pieredzē. Ļoti bieži zvanīja tuvinieki, es dabūju Al-Anon kontaktus un varēju iedot telefona numuru. Izrādījās, ka tas dod prieku! Apbrīnojami! Mana negatīvā pieredze noderēja cilvēkiem, kuri vēlējās kaut ko mainīt, kuri bija izmisumā. Tas bija lieliski! Jutos kā debesīs. Pagāja mēnesis, man pagarināja kalpošanu uz vēl vienu mēnesi. Man ļoti patika. Bija jāmaina paradumi. Agrāk telefonu kaut kur noliku un neatbildēju uz zvaniem vairākas stundas. Tagad tas vairs nedrīkstēja notikt. Turēju telefonu vienmēr pa rokai. Kad beidzās otrais mēnesis, biju gatava turpināt bezgalīgi. Tomēr rotācija kalpošanā to nepieļāva, un smagu sirdi pārtraucu telefona kalpošanu. Žēl. Tagad atkal būtu gatava. Kalpošana dod prieku un jēgas sajūtu. Iesaku katram pamēģināt.
Sadraudzībā Dace. Skaidrība – 24 gadi, 10 mēneši.
Esmu noguris. Man jau tā daudz darāmā. Vai tad neviens cits nevar… Atkal man, jo … atkal es… utt. Domas kā raķetes izskrien cauri manai galvai, kad dzirdu vārdus – vai tu varētu, varbūt tu vēlies.
Pirms lielas pateicības sajūtas par iespēju kalpot bieži vien man vispirms jāpārvar sevī noliegums un aizbildināšanās. Un tā ir regulāri. Bet labā ziņa ir tā, ka, laikam ejot, man šī ego pārvarēšana kļūst vieglāka. Kā ieradums iet aukstā dušā vai vingrot – ja to atkārto regulāri un bieži, tad ir forši. Bet. Tiklīdz tas vairs nav regulāri, atgriežas vecā doma – rīt, pēc tam, nākamnedēļ, šodien vēl ne.
AA sanākšanas reizēs – sapulcēs, jubilejās, pasākumos – radās tā eiforiskā sajūta, kad bieži lidoju kā ar spārniem un biju gatavs uzņemties visdažādāko kalpošanu pilnām saujām, bet nākamajās dienās tas viss noplaka. Varbūt zināma sajūta?
AA informatīvais tālrunis. Sākās ar ideju, ka varētu savākt AA biedru grupu, kas būtu gatavi kalpot – atbalstīt tos, kuri meklē palīdzību, zvanot uz AA informatīvo tālruni. Tāda WhatsApp grupa, kurā telefona kalpotājs operatīvi ievietotu informāciju par iespēju veikt Divpadsmitā soļa darbu – piezvanīt potenciālajam jaunatnācējam (iepriekš to piedāvātu telefona kalpotājs), aizvest uz sapulci vai vienkārši satikties. Ideja, ka grupā būtu cilvēki no dažādām Latvijas vietām.
Grupu izveidoju, apzvanīju vairāk nekā 30 AA biedru un ar viņu piekrišanu pievienoju WhatsApp grupai.
Pirmos mēnešus diezgan aktīvi tika ievietoti saucieni pēc palīdzības, bet ar laiku tie kļuva ļoti reti. Arī piedāvājumi čatā par kalpošanas pozīciju – atbildēt uz zvaniem – bieži palika bez atbildes. Lai vai kā, bet visu šo laiku kalpotāji ir atradušies. Vēlos pateikties ikvienam, kurš piedalījies šajā darbā.
Sabiedrības informēšanas komiteja izveidoja kalpošanas rokasgrāmatu, lai kalpotājs būtu maksimāli informēts – kādu informācija attiecīgās situācijās sniegt zvanītājam, ko darīt iespējamās problēmsituācijās. Ir iegādāts tālruņa aparāts, lai kalpošana paliktu konfidenciāla un kalpotājs anonīms. AA pilnvaroto padomes sēdē tika izveidota komiteja šim kalpošanas postenim. Pašreiz esam divatā ar Daci D. Šobrīd veidojam sarakstu ar AA biedriem, kuri būtu gatavi kalpot – atbildēt uz zvaniem, aizvest jaunatnācēju uz sapulci, iet pie alkoholiķa Divpadsmitā soļa vizītē.
Kalpošana un telefons. Dažreiz mani tas ir izglābis. Kad cits nekas nepalīdz, tad saruna ar alkoholiķi (pat iereibušu) ir iespēja palikt skaidrā. Tā grāmatā ieteikts.
Pagājušajā gadā pieņēmu sev ļoti svarīgu atziņu, kas iegūlās manā prātā, – AA nesaka nē, AA saka paldies. Bieži ko līdzīgu agrāk esmu sacījis kalpošanas jautājumu kontekstā – situācijās, kad nav, kas to dara, bet tagad šo atziņu izmantoju pats.
Kalpotāji atsaucas, ja tos uzrunā personiski. Tā kā – gaidiet manu zvanu.
P. S. Mani uz sapulci aizveda. Tās bija manas pirmās dienas pēc plosta. Ja man telefonā kāds pateiktu “aizej uz sapulci”, es aizietu uz veikalu, jo tas bija tuvāk. Arī es zvanīju. Un pie manis atbrauca.
Ivars
Kad saņēmu telefonu, tas izskatījās kā jauns. Kaste ar ierīci, lādētāju un mazu papīriņu ar tekstu “Paldies par kalpošanu!” atceļoja pie manis uz Liepāju. Kad pēc diviem mēnešiem sūtīju telefonu nākamajam kalpotājam, ieliku to tajā pašā kastītē, pieliku to pašu papīriņu, vienīgi, pats telefons vairs neizskatījās kā jauns. Drīzāk otrādi. Mani kalpošanas divi mēneši iegadījās vasarā, tāpēc katru rītu pirms darba braucu uz pludmali un vienmēr ņēmu AA kalpošanas telefonu līdzi. Smiltis, ūdens un mana vēlme ņemt telefonu līdzi vienmēr un visur izdarīja savu darbu. Kad taisnojos un atvainojos kalpošanas koordinatoram, man atbildēja, lai neuztraucos, telefons ir domāts darbam, nevis skaistumam.
Vasarā strādāju par bārmeni. Pie letes atbildēt uz zvaniem bija stingri aizliegts, tāpēc vienmēr uztraucos, ka nevarēšu laikus sniegt palīdzību kādam zvanītājam. Taču praksē viss izrādījās daudz vienkāršāk: ja nevarēju atbildēt konkrētajā mirklī, atzvanīju, kad radās pirmā iespēja. Ar laiku pamanīju, ka tieši zvani darba laikā man patīk visvairāk – tie man palīdzēja izkāpt ārā no savas galvas, no bāra atmosfēras un atgādināja man, kas es esmu. Saruna ar citu alkoholiķi, kam vajadzīga palīdzība, – tā ir ātra un iedarbīga realitātes tablete.
Centos saprast un prognozēt – kad cilvēki zvana visvairāk. Bet divu mēnešu laikā tas man tā arī neizdevās. Alkoholiķi ir neprognozējami, nekādi algoritmi neeksistē. Dažreiz divas trīs dienas telefons klusēja, pēc tam veseli četri zvani vienā dienā. Dažreiz zvanīja cilvēki, kas lietoja un nevarēja pārtraukt. Dažreiz tie, kas jau pārstājuši lietot un saprot, ka bez palīdzības drīz lietošana atsāksies. Vēl bija zvani no līdzatkarīgajiem – sievām, draudzenēm, vīriem. Centos sākt sarunu ar jautājumu, vai viņiem pašiem nav vajadzīga palīdzība, un stāstīju par Al-Anonu. Visvairāk atmiņā palikuši tie cilvēki, kuriem stāstīju par savu pieredzi, bet pēc pāris dienām redzēju viņus kādā no sapulcēm. Tas deva cerību un motivāciju turpināt kalpošanu. Taču es vienmēr sev atgādināju, ka neesmu Dievs, ka tikai Augstākais Spēks var pa īstam atvest cilvēku uz sadraudzību, es daru tikai to, kas ir manos spēkos.
Dmitrijs
Godīgi sakot, manī vienmēr ir pretestība pret kalpošanu. Esmu kalpojusi gan kā čaiņiks, gan sapulces sekretāre, esmu bijusi kasiere, esmu sponsorējusi un pēdējā kalpošana, kuru uzņēmos, bija atbildēšana uz AA informatīvā telefona zvaniem. Un katru reizi viens un tas pats – iekšēja pretestība, piekrišana drīzāk aiz pienākuma apziņas vai pat bailēm (jākalpo, lai paliktu skaidrā), gandarījums, prieks, vieglums, ko izjūtu, kad esmu kalpošanas procesā iekšā, un visbeidzot – atvieglojums, kad kalpošanas laiks ir beidzies. Visas sarunas ar cilvēkiem, kuri manā kalpošanas laikā piezvanīja uz AA informatīvo telefonu, bija foršas un vieglas. Bija uzticēšanās un atklāšanās, bija smiekli un pateicība, bija komplimenti par pozitīvismu, bija cerība, ka vēl kāds izmisis alkoholiķis tiks ārā no bedres, bija laba darba sajūta un izbēgšana no savas galvas, kam vienmēr seko dvēseles miers. Un tomēr es ar atvieglojumu atdevu AA telefona aparātu (kas starp citu ir pasmags un kuram tā arī īsti neatradās vieta manā somiņā) nākošajai kalpotājai. Bija sajūta, kā tiekot vaļā no kāda smagāka nesamā. Brīvības sajūta. Jautājums vienīgi, vai es kā alkoholiķe ar savu brīvību protu apieties.
Debora