Līdzko sāku kalpot, radās arī piederības sajūta

Updated: Nov 24, 2021

Publikācijā izmantots fragments no 2008. gada rudenī “Latvijas Vīnogā” turpinājumos publicētas intervijas ar Uldi D., kurš tolaik bija 26 gadus skaidrā, darbojās kā Latvijas AA biroja vadītājs un kā pirmais Latvijas AA pārstāvis devās uz Vispasaules kalpošanas konferenci Ņujorkā. 13 gadus vēlāk Uldis joprojām ir skaidrā, joprojām aktīvi kalpo un palīdz izprast AA programmu un literatūru. Viņa atveseļošanās ceļš sākās Amerikas Savienotajās Valstīs un turpinās Latvijā – abos posmos būtiska loma tajā bijusi gan Lielajai grāmatai, gan kalpošanai.



Esmu dzirdējis, kā tu tiki skaidrā, bet nezinu par tavu pēdējo glāzīti. Varbūt vari pastāstīt par to?

– Es pats īsti neatceros to pēdējo glāzīti. Kad pirms 26 gadiem cietu autoavārijā un sievai apsolīju, ka vairs nedzeršu, domāju, ka tā ir mana pēdējā reize. Pēc piecām dienām sāku atkal dzert, jo domāju, ka alkoholiķis nevar piecas dienas iztikt bez dzeršanas. Tādēļ nodomāju, ka neesmu nekāds alkoholiķis – divus aliņus var iedzert. Kad to izdarīju, nekas nenotika, bija tā brīnišķīgā siltā sajūta – viss kārtībā. Nākamajā dienā atkal divus paņēmu, aizbraucu vēl pēc diviem. Neatceros, vai arī trešoreiz braucu pakaļ, tikai atceros, ka baigi gribēju dzert. Sameklēju visu, kas mājās bija atrodams. Un tad sapratu, ka esmu dimbā. Tad es piezvanīju Anonīmajiem alkoholiķiem.

Es jau sāku nervozēt par to, kāpēc viņi man prasa, kur es dzīvoju (tolaik – ārpus Portlendas, Oregonas štatā, ASV). Viņiem jau nevajadzēja adresi, tikai apvidu, lai varētu man ieteikt, kur ir tuvākās AA sapulces. Pirmoreiz aizgājis, biju nobijies, bet nezin kāpēc jutu, ka tā priekš manis ir pareizā vieta.

Tomēr pēc sapulces atkal iedzēru. Piektdienas rītos tagad nedzēru, bet vakaros – dzēru. Un tad man ieteica nopirkt Lielo grāmatu. Sāku to lasīt. Un mana skaidrība sākās 2. vai 3. augustā. Bija pagājušas apmēram divas nedēļas, pirms es konstatēju, ka vairs nedzeru. Jo es neticēju, ka tas darbosies. Patiešām.

Es lūdzu Dievu, jo es lasīju Lielo grāmatu un turpināju ar soļiem strādāt. Tas bija Ceturtais solis.

Ja nav noslēpums, ko tad tu lūdzi?

– Lai man nebūtu jādzer. Biju piedzēries, kad pirmoreiz lasīju Lielo grāmatu. Nokritu uz ceļiem un tad uz sejas – biju diezgan daudz iedzēris. Teicu Dievam: “Ja Tu gribi, lai es dzeru – es dzeršu. Ja Tu gribi, lai es nedzeru – es nedzeršu. Bet tas ir Tavās rokās…” Kapitulācija.

Tātad tev neizdevās apvienot sapulces un dzeršanu?

– Es nevarēju pārtraukt dzert. Amerikā ir sapulces, kur saka, ka vienīgā lieta, kas tam nepieciešama, ir aizkorķēt pudeli. Es tam nepiekrītu. Ja es varētu pats ielikt korķi pudelē, tad man tās sapulces nemaz nebūtu vajadzīgas. Tad jau es būtu varējis to pats izdarīt – Thank you! Neesmu tāds vienīgais – esmu dzirdējis spīkerus par to runājam, ka arī viņiem tas nav saprotams – kā var tā vienkārši atmest dzeršanu.

Kā tad tu saprati, ka vari dzīvot arī skaidrā?

– Zināju, ka man ir tikai divas iespējas – nedzert vai mirt. Man pat nebija tādas domas, ka es varētu dzert un dzīvot. Dīvainā kārtā sāku justies diezgan labi – tādā kā rozā mākonī. Citi skrēja uz sapulcēm vairākas reizes nedēļā, un es nesapratu, kāpēc tā vajag. Man pietiek ar vienu piektdienas sapulci! Tad sadraudzējos ar dažiem no AA, kuri arī gribēja būt skaidrā, un viņi man prasa – Bet ko tu dari ar savām jūtām? – Kas par jūtām!? – Tu mēdz būt dusmīgs uz savu sievu? – Jā. – Bailes? – Jā, man ir bail, bet par ko jūs runājat?

Tikai tad sāku saprast, ka ar alkoholu biju remdējis savas jūtas. Skaidrā man pagāja kāds laiks, kamēr tās sāka nākt augšā. Tikai tad, kad jūtas sāka uzpeldēt augšpusē, sapratu – jāskrien uz sapulci vai jādzer. Bez sapulces nevar. Biju ļoti veiksmīgā situācijā, jo pilsētiņā ar 40 000 iedzīvotājiem, kurā es dzīvoju, bija sapulces katru vakaru. Un pat divpadsmitos dienā! Un starp sapulcēm mūsējie mēdza pulcēties kādā kafejnīcā. Zināju kādas trīs vietas, kur viņi iet. Ja sapulce bija beigusies, tad es braucu un meklēju, kur viņi varētu būt. Un pievienojos viņiem. Tas priekš manis arī ļoti labi darbojās.

Tam, kurš man ieteica Lielo grāmatu, biju prasījis, vai viņš nebūtu ar mieru kļūt par manu sponsoru. Viņš teica: “Zini, tu esi jaunatnācējs, ar tevi būs ļoti daudz laika jāpavada. Es vienkārši to nevaru darīt. Man ir astoņi gadi skaidrā, man ir ģimene, esmu aizņemts ar baznīcu un skautiem. Tas nebūs tavās interesēs.” Jutos atstumts. Bija baigi grūti vispār to prasīt, un tagad mani atraida. Nezināju, kuru izvēlēties, un jautāju pēc padoma vienam čalim, kuram bija pieci gadi skaidrības. Viņš teica tā: “Ahā, tu gribi, lai es tev iesaku sponsoru, un tad, kad viņš tev nepatiks – es būšu vainīgs. Nē, nē – tu meklē pats!”

Bija grūti. No vienas puses, es gribēju stingru sponsoru, bet no otras – negribēju, lai viņš mani māca dzīvot. Turklāt – zināju, ka nevaru sev uzticēties. Ja kaut kas ir balts, es domāšu, ka tas ir pelēks, melns, zils, zaļš… Mans prāts melo – tik daudz es zināju.

Beigu beigās es vienu cilvēku atradu. Atnācis uz sapulci, viņš tā mierīgi tur sēdēja. Kāds man teica: “Zini, viņam ir astoņi gadi skaidrā!” Kad lūdzu viņam kļūt par manu sponsoru, viņš piekrita. Mūsu attiecības bija tādas, ka katrreiz (un tas bija ļoti bieži), kad man bija kāda problēma, es tūlīt viņam zvanīju, jo ne vienmēr varēju viņu satikt sapulcē – viņš daudzreiz vakaros strādāja. Viņš man ieteica rakstīt. Un es rakstīju. Kaut arī man to darīt nepavisam nepatika, citas izvēles man nebija…

Tās taču nebija vēstules, kas tev bija jāraksta…

– Nē, nē – man bija jāraksta priekš sevis. Teiksim, notiek kāds incidents, kurš manī rada šausmīgu sajūtu. Ne tik vien dusmas, tur bija viskautkas. Tā jau bija tā problēma, ka nevarēju īsti pateikt, kā jūtos. Jo tās jūtas man bija ļoti svešas. Zināju tikai, ka mans prāts trako un es gribu dzert. Sīkumu dēļ. Man tikai šķita, ka noticis kaut kas nopietns. Tā rakstīšana nebija disciplinēta – rakstīju visu, kas man nāca prātā. Reizēm rakstīju tik ātri, ka pēc tam tikai ar grūtībām varēju to izlasīt. Jo sponsors man teica: “Neraksti man, raksti sev. Raksti vien. Un – turpini rakstīt…”

Tā es atradu savā dzīvē ļoti daudz ko. To, ko biju domājis, ka esmu aizmirsis. Vai noslēpis. Vai arī – ja doma pie manis atnāca, es to pagrūdu nost no sevis. Tā man nācās Ceturto un Piekto soli darīt diezgan ilgi – apmēram gadu.

Man patika, ka mans pirmais sponsors bija ļoti reāls. Reizēm viņš teica: “Kad nevaru saprast, kā jūtos, es atļauju sev just skaļi: es bļauju un kliedzu. Vislabāk iekāpt mašīnā, braukt pa šoseju un kliegt, jo neviens tevi tur nedzirdēs.” Es izmantoju šo ieteikumu, un man tas palīdz. Bieži nesapratu, kā patiesībā jūtos.

Pēc viena gada skaidrā aizgāju no sievas un sāku dzīvot atsevišķi. Vēl, kad biju skaidrā 90 dienas, atsāku mācības augstskolā, lai pabeigtu iegūt vairākus gadus iepriekš sākto maģistra grādu. Tas bija ļoti grūti. Man bija ļoti slikti ar atmiņu. Kaut ko izlasījis, neko nevarēju atcerēties. Tomēr turpināju cīnīties, lai iegūtu maģistra grādu. Divu gadu vietā tas man prasīja trīs. Atgriešanās skolas solā bija ļoti noderīga, jo tur pret visiem ir vienādas prasības. Sapratu, ka viss atkarīgs no tā, cik daudz laika veltu savām mācībām.

Tolaik arī ieraudzīju, ka mans ķermenis ir ļoti stresains, jo, kad sāku lasīt, bieži sāpēja pleci. Tātad man bija vajadzīga ne tikai psiholoģiska, bet arī fiziska atveseļošanās. Tad kopā ar draugiem sākām iet uz tā saucamajām karstajām vannām (džakuzi) – tas palīdzēja. Starp citu, Amerikā tādas pirtis kā Latvijā ir retums.

Tolaik 41 gada vecumā biju juties lepns par savu darbu, par to, kas es esmu. Biju strādājis uzvalkā, gājis pie lieliem klientiem. Tagad biju priecīgs darīt mazus sūda darbiņus, kur par četrām stundām varēju nopelnīt desmit dolāru. Esi kādreiz Vecrīgā sastapis tādus cilvēkus, kuri dala kaut kādas lapiņas? Es darīju kaut ko līdzīgu.

Tas nebija manas dzīves augstākais punkts. Tomēr, visu to darot, mācījos pazemību. Ikviens darbs, kur varu nopelnīt iztikai, ja vien man nav jāzog vai jādara kaut kas pretlikumīgs, ir vērtīgs.

Kad tu sajuties piederīgs AA?

– Jau no paša skaidrības sākuma. Viņi teica: “Ja tu gribi atveseļoties, tev ir jākalpo.” Mana kalpošana sākumā bija tīrīt pelnutraukus – tad jutu, ka esmu daļa no tās grupas. Apņēmos sakārtot krēslus… Tur atnākušie parasti sēž krēslos, kuri sakārtoti vairākās rindās.

Nebija tā, ka es tikai tur iegāju, apsēdos un viss… Pirmajā pusgadā – varbūt. Biju skaidrā apmēram septiņus mēnešus, kad man pirmoreiz piedāvāja vadīt sapulci. Tas bija traki, jo nevarēju atcerēties, kā kuru sauc. Tur nerunā pēc kārtas pa apli, un tur arī neceļ roku – jāgaida, kamēr vadītājs tevi uzaicina izteikties. Tad atcerējos, ka var darīt arī tā, ka uzrunā vienu, kura vārdu tu zini, bet tas, lai izvēlas nākamo, kuru viņš gribētu dzirdēt. Tā es tur sēdēju un man nekas nebija jādara, tomēr, kad sapulce beidzās, mana mugura bija slapja. Pilnīgi slapja.

Pēc vēl kāda mēneša man piedāvāja būt par kafijas taisītāju. Kafijas kanna vārījās ilgi, tādēļ man bija atslēgas un bija jābūt uz vietas vismaz 45 minūtes pirms sapulces, bet kāds cits kalpoja par sekretāru (parasti sekretārs un sapulces vadītājs nav viens un tas pats cilvēks). Pēc kafijas taisītāja amata guvu iespēju kalpot grupā par sekretāru.

Grupa tevi ievēlēja vai arī tevi kalpošanā iesaistīja tas, kurš bija iepriekš kalpojis, jeb sapulces laikā tika jautāts, kurš būtu ar mieru?

– Mani uzrunāja kāda vecāka kundze, kurai pat nebija daudz garāka skaidrība par manējo. Katrā grupā ir citādi. Tajā, uz kuru es gāju, man teica: “Nekad neatsaki AA ielūgumam. Ja AA tev kaut ko lūdz, neatsakies.” Ja man teica – “Taisi kafiju,” – gatavoju kafiju. Ja man teica – “Esi sekretārs,” – es biju sekretārs. Es ļoti gribēju būt skaidrā, ļoti. Un es sapratu, ka tā ir daļa no “būt skaidrā” – būt piederīgam un kaut ko darīt. Nevis – būt viesim. Sapulcēs es redzēju tos, kuri izturējās kā viesi, un tie rāvās

Pārlēksim pāri kādam posmam. Kāpēc tu izlēmi braukt uz Latviju?

– Man bija 16 gadi skaidrā, kad atbraucu uz Latviju. Es biju izbridis caur daudz ko. Viena no manām nelaimēm ir vecā domāšana, un tā man teica – turies pie tā paša darba. Tiesa, man pēc kāda laika apnīk, ja ir jādara viens un tas pats. Tomēr manā darbā tā nebija – ik pa diviem gadiem kaut kas pamainījās, tāpēc nejutu, ka esmu iesūbējis vienā un tai pašā vietā. Tomēr pēc tam, kad uzņēmumu, kur strādāju, kārtējo reizi pārdeva, visus manā nodaļā strādājošos atlaida.

Tomēr trakākais bija tas, ka biju apprecējies ar alkoholiķi, un viņa smēķēja, gribēja atmest, bet tas viņai nekad neizdevās, kamēr 1997. gadā viņai atklāja neārstējamu vēzi. Tas bija kā spēriens pakrūtē. Te nu es biju – sievai ķīmijterapija, un man vairs nav darba. Varētu domāt, ka tā nu gan ir briesmīga situācija, bet, ja es tagad skatos atpakaļ, ar to vēzi tāpat neko nevarēja darīt. Man bija laba apdrošināšana, tagad arī bezdarbnieka pabalsts, bet sieva saņēma kompensāciju. Naudas ziņā mēs tikām cauri.

Pirms gada kopā ar manu māti bijām ciemojušies Latvijā, kur man ļoti patika, tādēļ domāju, ka būtu ļoti forši šurp pārcelties, bet vispirms man jāsameklē darbs Latvijā. Neko nebiju atradis, un laikam labi, ka tā notika.

Jo – visforšākais bija, ka tagad varēju visu savu dienu pavadīt kopā ar sievu. Laime nelaimē. Tas man bija ļoti svarīgs posms un ļoti garīgs periods mūsu dzīvē. Pagāja laiks, kamēr viņa pieņēma to, ka mirs. Mēs zinājām, ka mums atvēlētais laiks ir diezgan īss. Es jau arī varēju to laiku pavadīt, bēgot no problēmas, bet izvēlējos to nedarīt. Vēlējos būt viņai blakus un palīdzēt. Tas bija grūti, bet man tas bija vajadzīgs. Vispār viņa to ļoti labi pārcieta. Mājās tika ierīkota slimnīcas gulta, un man nācās par viņu rūpēties. Nāca slimnieku kopēja, lai es varētu gulēt pa naktīm, un nāca arī pa dienu, jo es nevarēju to darīt 16 stundas dienā. Un tad es gāju uz sapulcēm.

Kā viņa to uztvēra?

– Viņa saprata, kāpēc man jāiet uz sapulcēm. Viņai bija sponsore, kura pie viņas nāca. Reizēm cilvēki arī nāca pie mums, un sapulces notika pie viņas gultas. Amerikā tas ļoti bieži notiek – ja cilvēks nevar tikt uz sapulci, viņi atved sapulci pie viņa. No AA nāca arī kāds anglikāņu mācītājs, kuri uzskata, ka ikviens kristīts cilvēks var iet pie dievgalda. Mana sieva nebija interesējusies par reliģiju kopš bērnības, bet, stāvot pie nāves durvīm, laikam viņa juta, ka tā viņai ir vajadzīga. Viņš atnāca arī tai naktī, kad sieva nomira. Kad viņa mira, viņas sponsors turēja vienu roku, es turēju otru. Tas bija ļoti garīgs periods manā dzīvē…

Pirms nāves viņa man teica: “Paņem to kaķi padusē un brauc uz Latviju.” Nepagāja ne četri mēneši, kā es jau biju Latvijā. Kad aizgāju uz pirmo sapulci, tur runāja tikai krieviski. Tie cilvēki gan laikam domāja, ka esmu amerikānis, tāpēc bija viens, kurš mēģināja runāt angliski, un viss bija kārtībā – mēs varējām saprasties. Sapulces beigās es latviski teicu: “Ja te ir kāds latvietis, es gribētu ar jums aprunāties.” Bija viens no Madonas, kurš katru sestdienu brauca šurp kopā ar sievu. Biju ļoti priecīgs, ka AA vispār Latvijā ir, tomēr valoda ir svarīga. Varbūt es varētu uz divām trim sapulcēm aiziet, tomēr, lai es justos piederīgs pa īstam, man valoda bija svarīga. Man bija svarīgas arī sapulces angliski, tomēr es saprotu, cik svarīga cilvēkam ir valoda.

Jau 1996. gadā avīzē “Laiks” lasīju par to, ka Latvijā ir deviņas AA grupas. Kad atbraucu nākošreiz, jau zināju, ka jāiet uz Strēlnieku ielu. Sāku turp braukt pēc tam, kad atradu darbu Dobelē. Tomēr šeit sapulces bija citādas, atšķirīgas no tā, ko biju pieredzējis iepriekš. Jutu, ka vairāk notiek runāšana par problēmu, nevis par risinājumu. Sapulces laikā bieži ēda tortes un notika viesošanās – visi sēdēja pie gara galda… Saproti, ja cilvēki ir skaidrā, katrā valstī viss var notikt tā, kā tas viņiem ir pieņemams. Galvenais, ka tas darbojas! Tomēr ievēroju, ka šeit nav Lielās grāmatas un cilvēki vienkārši nezina, par ko tajā ir runa.

Proti, nebija grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” tulkojuma latviski.

– Kā es uzskatu, Lielā grāmata bija vispirms, pēc tam “Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”, kurā izskaidroti soļi. Bet Lielajā grāmatā nav tikai soļi, tur ir vesela atveseļošanās programma. Tur iekšā ir daudz kas vairāk, nekā tikai soļi, kuri ir ieteikti kā atveseļošanās programma. Uzskatīju, ka dzinējs ir, bet nav automobiļa. Vajadzēja Lielo grāmatu, lai to dzinēju tur varētu ielikt iekšā. Daudzi, kas tolaik atbrauca uz Latvijas AA, brīnījās par to, kā cilvēki šeit varēja turēties skaidrā bez Lielās grāmatas. Man bija ļoti grūti par to šeit runāt, jo tās tulkojuma te nebija. Tomēr tā šeit bija krieviski. Ja cilvēki saprot krieviski, kāpēc gan viņi nelasa Lielo grāmatu krievu valodā? Ja tas ir dzīvības un nāves jautājums, kur tad ir problēma? Cilvēki mēdz būt dažādi, viņi varbūt saprot krieviski, bet varbūt nav tik viegli tādu literatūru lasīt svešvalodā. Piemēram, mans jaunākais brālis, kurš dzimis Amerikā, prot latviski runāt, bet nemāk latviski lasīt.

Kad es par to runāju, pie manis pienāca Mārtiņš J., kurš teica, ka viņš jau tulko šo grāmatu. Arī Aivars E. bija sajūsmināts, ka mēs tagad varētu sākt strādāt kopā. Gandrīz katru nedēļas nogali braucu no Dobeles uz Rīgu, kur Strēlnieku ielas pagrabiņā tulkojām Lielo grāmatu. Tas droši vien ir vienīgais iemesls, kāpēc es vispār paliku Latvijā. Ja Lielā grāmata te būtu bijusi, diezin vai es šeit būtu apmeties uz dzīvi pavisam.

Kad Strēlnieku ielas pagrabiņā tulkojāt Lielo grāmatu, jūs izmantojāt arī tās tulkojumus citās valodās.

– Esmu kompetents angļu valodā, bet ne latviešu. Varbūt ne tik labi kā tagad, tomēr latviski runāt pratu. Un es mēģināju izskaidrot, kā es saprotu to, ko lasu angliskajā oriģinālā. Ja bija kāda vieta, kura nevienam no mums nebija skaidra, tad mēs skatījāmies, kā krievi un vācieši to bija iztulkojuši. Mēs strādājām ar vārdnīcām, kā arī izmantojām Lielās grāmatas tulkojumus krieviski un vāciski.

Tulkošanā taču piedalījās ne tikai tie cilvēki, kurus tu jau minēji, vai ne?

– Uz īsu laiku pieslēdzās Ainārs A. un redzēja, ka tulkošana notiek kompetenti. Iesaistījām arī Dainu M. Situācija bija tāda, ka Mārtiņš J. jau bija sācis tulkot šo grāmatu un iztulkojis četras pirmās nodaļas. Tāpēc mēs vispirms tulkojām Piekto nodaļu. Kad to bijām pabeiguši, Mārtiņš atzina, ka, iepriekš tulkojot, ir šo to pārpratis, tādēļ viņš visiem kopā ierosināja vēlreiz sākt tulkot no paša sākuma.

Bez tam mums šķita, ka “Anonīmo alkoholiķu” tulkošanai vajadzēs daudz vairāk laika nekā tam, lai pabeigtu grāmatu “Dzīvot skaidrā”. Tādēļ nolēmām tā ātri izdarīt visu, lai izdotu “Dzīvot skaidrā”. Beigu beigās izrādījās, ka arī tās pabeigšana prasīja ilgu laiku, tomēr tā tika iztulkota pirms Lielās grāmatas.

Kāpēc ir svarīgi, lai vairāki cilvēki būtu iesaistīti literatūras tulkošanas procesā?

– Tāpēc, ka mēdz gadīties uztveres problēmas. Vienmēr, lasot literatūru, jāatceras, kad tā ir rakstīta. Šī grāmata ir tapusi 1939. gadā, tā laika valodā, kurā izmantotie vārdi ne vienmēr šodien apzīmē to pašu, ko tie izteica tajā laikā. Šajā grāmatā lietoti arī žargonvārdi, kurus tulkojot tiešā veidā, rodas pārpratumi.

Domāju, ka mums bija vislabākais iespējamais tulkotāju grupas variants, jo tajā bija dzejnieks, divi skolotāji un es, kurš saprata amerikāņu žargonu. Ja manā vietā būtu kāds jauns amerikānis, nez vai viņš būtu varējis iztulkot veco žargonu. Tātad viss notika tā, kā tam bija jānotiek, lai būtu laba grāmata. Mēs ļoti daudz ko pārrunājām savā starpā un, kas interesanti, tulkojot Lielo grāmatu, mums nevienu reizi nevajadzēja strīdēties. Tas vien jau bija kaut kas brīnumains… (Sirsnīgi smejas.)

Tomēr vairāku cilvēku līdzdalība ir svarīga. Viens cilvēks uz tulkojamo tekstu droši vien būtu skatījies tikai caur savas personības prizmu, vai ne?

– Tādā gadījumā pareizi nemaz nevar iztulkot. Un tulkošanai jānotiek no oriģināla, nevis no kāda cita tulkojuma. Tomēr mēs skatījāmies arī divus citus tulkojumus, lai pārbaudītu, vai esam to lietu uztvēruši pareizi.

Kad tad Lielā grāmata tika nodrukāta?

– Uz vāka rakstīts, ka tā iespiesta 2004. gadā, tomēr līdz Latvijai tā nonāca 2005. gada Līgo vakarā.

Un cik šo grāmatu kopš tā laika ir pārdots?

– Apmēram 1400.

O! Tas ir diezgan iespaidīgs skaitlis… Un kā tev bija ar piederības sajūtu šeit, Latvijas AA?

– Vispirms jāatzīst, ka tad, kad es sāku iet uz sapulcēm Strēlnieku ielā, es jau tajā būtībā nemaz tā īsti nepiedalījos. Piederības sajūta atnāca līdz ar tulkošanu, kas ir kalpošanas darbs. Līdzko sāku kalpot, radās arī piederības sajūta, un mani arī sāka pieņemt kā cilvēku, kuram ir patiesa interese par šeit notiekošo, nevis kā tādu, kurš te tikai atbrauc, papļāpā un kāpj atpakaļ lidmašīnā… Domāju, piederības sajūtai tas ir svarīgi – dzīvot šeit, Latvijā.

Vai AA literatūras tulkošana var būt tikai kā Divpadsmitā soļa darbs un nevar notikt par maksu?

– Tulkošanu var uzticēt arī tiem, kuri nav AA biedri. Kad mēs paši iztulkojam un nosūtam šo tulkojumu uz Ņujorku, viņi iedod vēl kādam citam veikt tulkojumu, lai pārliecinātos par mūsu darba kvalitāti. Domāju, ka tas ir pareizi. Un tas nozīmē, ka arī mēs šeit, ja vēlamies, varam tulkošanu uzticēt kādam citam. Svarīgi, protams, vai tulkotājs saprot, kas ar kuru vārdu ir domāts, jo arī viņš vadās pēc savas pieredzes. Domāju, ka cilvēks, kurš nekad nav redzējis sniegu, diez vai varēs to īsti izprast. Var jau viņam paskaidrot, ka tas ir sasalis ūdens, bet tiklab runa varētu būt arī par ledu… Ledus jau nav īsti sniegs, un ir dažāda veida sniegs…

Labākais un ātrākais risinājums ir tāds, ka kāds cits iztulko tekstu (līdzīgi kā tas notika ar “Dzīvot skaidrā”) un dienesta literatūras komiteja pārlasa, to visu salīdzinot ar pāris tulkojumiem citās valodās. Tā mēs varam pārliecināties, ka tulkojums ir tuvs oriģinālam. Tur ir svarīgas dažādas pieredzes, jo ne jau vienmēr tulkotāji citās valodās arī visu ir pareizi sapratuši.

Kāpēc tā darbošanās ar literatūru tev visus šos gadus ir bijusi tik tuva?

– Redzi, ja es pats nebūtu ticis skaidrā ar Lielās grāmatas palīdzību, es varbūt neuzskatītu to par tik lielu vērtību. AA vēsture liecina, ka sākotnēji šī grāmata tika izsūtīta pa visu Ameriku, un cilvēki tika skaidrā, vien turot rokās šo grāmatu. Un sāka veidot AA grupas. Pēc tam viņi sāka kontaktēties ar citām grupām, kāds no Akronas vai Ņujorkas aizbrauca dalīties pieredzē. Tomēr pats pamats Anonīmiem alkoholiķiem bija Lielā grāmata.

Latvijā mēs saskaramies ar citādu situāciju, un tāpēc varbūt arī ar cita veida attīstību. Tas bija citāds ceļš, kā notika grupu veidošanās, bet savu pagātni jau mēs nevaram mainīt…

– Tieši tā. Laikā, kad AA sāka izsūtīt savas grāmatas, Amerikas sabiedrībā jau bija izveidojusies izpratne par to, ka no alkoholisma izārstēties nav iespējams. Vienīgā izvēle bija mirt, sajukt prātā vai nokļūt cietumā. Kopš tā laika ir radušās neskaitāmas ārstēšanas programmas, izgudrotas torpēdas un citi veidi, kā atbrīvoties no alkoholisma – tātad doma, ka to var izārstēt, joprojām ir dzīva. Un varbūt ir arī cilvēki, kuriem šīs metodes der. AA saka, ka mūsu ceļš varbūt nemaz nav domāts visiem. Ja kādam izdodas būt skaidrā kādā citādā veidā, – brīnišķīgi! Te jau nav nekādas konkurences. Ko tad mēs gribam darīt? Gribam palīdzēt tam dzērājam, kurš joprojām cieš.


24 views0 comments

Recent Posts

See All