Stāsts izskanēja Baltijas AA Jauniešu konferences un Eiropas AA Jauniešu konferences rīkotajā Jaunā gada pasākumā Rīgā 2018. gada 31. decembrī.
Kad gatavojos šim vakaram, atcerējos kādu epizodi no savas dzīves pirms skaidrības. Biju uzaicināta piedalīties starptautiskā konferencē un piekritu uzstāties angļu valodā, neraugoties uz to, ka īsti nespēju runāt angliski. Biju mācījusies angļu valodu skolā, bet vienmēr baidījos runāt publiski, jo bērnībā tēvs deva man skaidru mācību: “Ja tu ko dari, tad tev jābūt labākajai. Un, ja tu nevari būt labākā, tad neiznieko savu laiku!” Bet kā es varu būt labākā, ja es tikko sāku kaut ko mācīties? Un tā es īsi nemaz nesāku runāt angliski, izņemot dažas situācijas, kad biju totāli piedzērusies. Taču, kad konferences organizatore uzaicināja mani, es nevarēju pateikt “nē”, jo man bija kauns, ka nevaru runāt angliski, un negribēju to atzīt ne viņai, ne sev pašai.
Un tā es sāku gaidīt konferenci. Es piedzēros katru vakaru, kā mēdzu darīt visā savas dzeršanas karjeras garumā, kas ilga vairāk nekā desmit gadu. Un, kad piedzēros, es sev teicu: “Tu to izdarīsi pavisam vienkārši! Tev tikai jābūt pašpārliecinātākai. Tu esi tik talantīga un gudra, ej un beidzot saņem savu slavu un aplausus!”
Un katru rītu, kad paģiraina pamodos, es domāju: “Ak, mans Dievs, ko gan lai daru? Kā lai izbēgu no tā?” Bet es nekad nepamēģināju vienkārši sagatavoties prezentācijai.
Naktī pirms konferences es totāli piedzēros. Nākamā rītā pamodos joprojām pālī, bet jau ar šausmīgām paģirām. Es uzrakstīju īsziņu, ka esmu pēkšņi saslimusi. Jutos vienlaikus nožēlojami un atviegloti un, protams, turpināju dzert.
Šī situācija perfekti parāda to, kāda biju. Es biju lepna, egocentriska, gļēva, neadekvāta, pasīva un neuzticama. Es biju sapņotāja un perfekcioniste. Es biju izolēta. Es nevēlējos atzīt savas nepilnības. Es neticēju pati sev. Es neticēju nevienam citam, kurš varētu man palīdzēt. Es nelūdzu palīdzību. Tāpat es zināju, ka esmu alkoholiķe, bet nespēju tam noticēt un neticēju, ka kāds var man palīdzēt.
Pēc dažiem gadiem es beidzot atnācu uz AA. Kopš četrpadsmit gadu vecuma man bija depresija, alkohola un ēdiena atkarība. Biju dzirdējusi par Anonīmo alkoholiķu sadraudzību jau sen, bet neticēju, ka AA varētu man palīdzēt. Kad man bija nedaudz pāri divdesmit gadiem, es jutos kā ļoti vecs cilvēks – depresīva un vientuļa dzērāja bez jelkādas cerības atveseļoties. Es domāju – ja esmu alkoholiķe, tas nozīmē, kam man jādzer. Uzskatīju, ka man pašai jāatrisina savas problēmas. Pirmais pagrieziena punkts manā atveseļošanās ceļā bija tas, ka sāku apmeklēt psihoterapeiti. Viņa man palīdzēja atzīt bērnības ievainojumus un strādāt ar tiem. Pateicoties psihoterapijai, es varēju pabeigt universitāti un uzsākt karjeru, bet nespēju pārtraukt dzert. Tikai, kad sasniedzu 30 gadu vecumu, ļoti gara ciešanu procesa rezultātā atzinu, ka nespēju kontrolēt savu dzeršanu un ka nekad neiemācīšos to kontrolēt. Sāku ticēt, ka mana dzīve varētu būt normāla, pat laba, ja es nedzertu. Pirmoreiz savā mūžā es sajutu, ka mans Augstākais Spēks mīl mani un vēl man visu to labāko. Tā bija ļoti spēcīga garīgās atmodas sajūta.
Ar šo iedvesmojošo sajūtu atnācu uz savu pirmo AA sapulci. Nolēmu rīkoties citādāk nekā uzvedos līdz tam. Es biju ļoti skeptiska, kritiska pret sevi un citiem. Es domāju daudz vairāk, nekā rīkojos. Nekur nejutos piederīga. Atnācu uz AA ar ļoti spēcīgu vēlēšanos mainīt savu dzīvi un būt šeit piederīga. Un man ļoti paveicās, ka biju atvērta programmai. Ar programmu es iepazinos pārsvarā caur sapulcēm. Lasīju AA literatūru, bet komunikācija ar AA cilvēkiem bija man svarīgāka. Pirmoreiz dzīvē redzēju alkoholiķus, kuri bija skaidrā daudzus gadus, bet viņi nebija ne skumji, ne garlaicīgi. Pirmoreiz dzīvē atzinu, ka man ar kādu cilvēku grupu ir kopīgas jūtas un domas.
Es iemācījos daudz vienkāršu lietu, kuras ikviens var izlasīt grāmatā “Dzīvot skaidrā” – pietiekamas stundas miegam, regulāras maltītes, izmantot “telefona terapiju” utt. Līdz tam es nekad nedomāju, ka tik mazas un vienkāršas lietas var būt svarīgas manai dzīvei un skaidrībai. Manas skaidrības pirmie astoņpadsmit mēneši bija kā līksma jaunība, kādas man nekad iepriekš nebija bijis. Es jutos eiforiska, dzīvīga un fiziski stipra. Es iemācījos, kā priecāties bez alkohola. Es iemācījos, kā strādāt, kad mani vairs nedzina vainas sajūta. Es piedzīvoju, kā ir skūpstīties, mīlēties un apprecēties skaidrā.
Kad biju skaidrā apmēram pusotru gadu, atradu sponsori un sāku strādāt ar soļiem. Soļu darīšana man šķita diezgan vienkārša un patīkama līdz Sestajam solim. Pirmos trīs soļus biju jau atzinusi un darījusi kaut kā instinktīvi ar Dieva palīdzību. Es ticēju un vairs nešaubījos, ka esmu alkoholiķe. Es atzinu, ka alkohols ir stiprāks par mani, un zināju, ka man nepieciešama palīdzība no ārpuses – no manas AA grupas un mana Augstākā Spēka – lai saglabātu skaidrību un atjaunotu veselo saprātu. Es jutu dvēseles mieru, kopš vairs nešaubījos – vai man vajag vai nevajag šodien pacelt pirmo glāzīti, vai man vajag vai nevajag censties iemācīties dzert “normāli”? Man bija ļoti spēcīga sajūta, ka es drīkstu nedzert, ka tā ir Dieva griba un ka viņš man palīdz.
Biju dzirdējusi, ka Ceturtais solis ir ļoti grūts, bet patiesībā man tas patiešām patika. Psihoterapijas procesa ietvaros jau biju dažādos veidos analizējusi sevi un savu pagātni, bet personīgās inventarizācijas stratēģija man bija kaut kas jauns. Man patika salikt akurātās tabulās savu nekārtīgo uzvedību. Un tas bija emocionāli spēcīgs brīdis, kad sponsores priekšā atzinu savu nodarījumu patieso dabu.
Bet es negaidīju, ka Sestais un Septītais solis būs man tik grūti. Es tos sapratu intelektuāli ar prātu, bet es patiesi nevēlējos šķirties no dažiem saviem trūkumiem. Dažas manas cietsirdīgās izdarības man joprojām šķita asprātīgas. Man šķita, ka mani rakstura trūkumi padarīja manu personību īpašu. Man bija bail, ka bez trūkumiem es kļūšu garlaicīga un neizteiksmīga.
Šis bija brīdis, kad es mācījos pazemību. Uzzināju, ka esmu stāvoklī, mēs (mans vīrs un es) bijām ļoti priecīgi, bet sāka notikt kaut kas dīvains. Es sāku zaudēt samaņu bez acīmredzama iemesla. Tas notika daudzas reizes, mani ar ātro palīdzību veda uz slimnīcu, bet neviens nevarēja paskaidrot, kas notiek. Biju pārbijusies līdz nāvei. Šajā pilnīgi bezspēcīgajā situācijā sapratu, cik smieklīga bija mana pieķeršanās dažiem iemīļotākajiem trūkumiem. Es tikai vēlējos dzīvot un es vēlējos, lai mans bērniņš dzīvo. Es atgriezos pie Trešā soļa un atdevu savu dzīvi Dieva rokās.
Situācija beidzās ar lauztu žokli un bērniņa zaudējumu. Mēs noskaidrojām, ka es saindējos ar tvana gāzi, kas izplūda no gāzes katla nepareizas ventilācijas sistēmas dēļ. Jutu vienlaikus dziļas sēras un dvēseles mieru. Līdz tam es jutos nedaudz vainīga, jo mana skaidrība bija tik viegla. Raizējos, kā rīkotos, ja kaut kas noietu greizi. Šis zaudējums deva man pārliecību, ka ar programmas palīdzību es varu izdzīvot cauri grūtiem laikiem. Pēc zaudējuma es noslēdzu psihoterapijas procesu, jo jutu, ka AA programma, AA cilvēki un mans Augstākais Spēks dod man visu nepieciešamo atbalstu.
Astotais un Devītais solis bija man ļoti nozīmīgi. Kad ar tiem strādāju, tad tiešām jutu, kā pieaugu. Pirms atnācu uz AA, domāju, ka man jādzīvo ar savām kļūdām visu atlikušo dzīvi. Kad rīkojos nepareizi, domāju, ka tas pierāda, ka esmu nepareiza, ka esmu slikts cilvēks. Patiesībā es nedomāju par tiem cilvēkiem, kurus biju sāpinājusi. Es biju tikai nobijusies – ko viņi domātu vai teiktu par mani, ja zinātu, ko esmu viņiem nodarījusi.
Bet programma saka, ka es varu uztaisīt sarakstu ar visiem tiem cilvēkiem, kuriem esmu darījusi pāri, un atlīdzināt viņiem visiem, kad vien tas ir iespējams. Un es tā darīju. Ja man tas būtu jādara vienai, es nespētu. Bet es jutu, ka mans Augstākais Spēks ir ar mani, un no tiesas paļāvos, ka viņš vada un sargā mani. Pēdējais cilvēks, kam atlīdzināju nodarījumu, bija mans tētis. Biju nozagusi viņam daudz naudas tīņu gados, kad sāku dzert. Es īsti nezināju, vai viņš to zināja, jo mēs nekad par to nerunājām.
Bija jauka vasaras diena, mēs bijām lauku mājās, es noskaitīju Trešā soļa lūgšanu, saņēmos drosmi un izgāju laukā pie tēta. Es iedevu viņam aploksni ar naudu un īsi pateicu, ko biju izdarījusi. Viņš bija pārsteigts, bet paņēma naudu. Es jutos laimīga un brīva. Kopš tā laika jūtos kā pieaudzis cilvēks. Es varu uzņemties atbildību par savu dzīvi un rīcību.
Desmitais solis manā dzīvē ienāca dabiski. Es analizēju savu ikdienas uzvedību, kopš apmeklēju psihoterapeiti. Agrāk mēdzu kolekcionēt savas jūtas un darbības, lai pēcāk tās apspriestu pie psihoterapeites, bet es nerisināju šīs situācijas. Es tikai runāju par tām. Programma man ir iemācījusi tūlīt atzīt un labot manas kļūdas, nevis sūdzēties vai tīksmināties par tām, kā mēdzu darīt.
Vienpadsmitais solis ir par lūgšanām un meditāciju, kas palīdz man pilnveidot apzināto saskarsmi ar Dievu. Kad atnācu uz AA, man pietika ar Dvēseles miera lūgšanu divreiz nedēļā sapulcēs. Bet mana nepieciešamība pēc lūgšanām laika gaitā ir ļoti pieaugusi. Pienāca ļoti grūti laiki, kad es pazaudēju savu otro nedzimušo bērnu, kas bija nedziedināmi slims. Šajās dienās es sāku pateikties Dievam par visu labo, ko biju piedzīvojusi katru dienu – laipnu ārstu, jauku skatus pa slimnīcas logu, mana vīra mīlestību un rūpēm. Tas bija vienīgais veids, kā varēju izturēt. Kopš tā laika es katru vakaru pirms aizmigšanas pateicos Dievam par visu labo.
Par spīti manām lūgšanām pēc otrā bērna zaudējuma man bija problemātiskas attiecības ar Dievu. Man likās, ka viņš nevēl man labu. Šeit, Latvijā, Dvēseles miera lūgšanu mēs noslēdzam ar vārdiem “Ne mana, bet tava griba lai notiek!”. Es gribēju veselīgu mazuli vairāk par jebko, bet dabūju visu, izņemot mazuli. No tā es secināju, ka Dievs vēlas, lai es ciešu. Es vēlējos paļauties uz savu Augstāko Spēku, bet mans prāts teica, ka tas vienkārši nav godīgi. Tomēr kaut kādā veidā pēc dažiem mēnešiem es pieņēmu Dieva gribu. Es viņam teicu: “Dievs, Tu esi man iedevis vēl vienu dzīvi. Tas ir vairāk, nekā jebkurš varētu prasīt. Ja man šī dzīve jādzīvo bez bērniem, es to varu pieņemt. Paldies Tev par visu!” Neilgi pēc tam es negaidīti uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī. Un tagad mums ir burvīga gadu veca meitiņa.
Reizēm es brīnos – kā cilvēki, kuri nav programmā, tiek galā ar savām dzīvēm? Programma man ir devusi skaidras un vienkāršas vadlīnijas, kuras varu pielietot savās attiecībās, darba dzīvē, iekšējā dzīvē un pat bērna aprūpē. Protams, reizēm es dumpojos. Kāpēc man jārīkojas šajā garlaicīgajā AA veidā? Reizēm es šaubos. Ko īsti Augstākais Spēks grib no manis? Ko man vajadzētu darīt? Bet agrāk vai vēlāk atbildes vienmēr atnāk, ja es neizolējos un runāju par savām problēmām sapulcēs, ar savu sponsori vai kādu citu cilvēku, kuram uzticos. Ideja par sponsorēšanu AA ir ģeniāla. Strādāšana ar soļiem kopā ar manām sponsorējamajām palīdz man palikt patiesi saistītai ar programmu, un katru reizi ar jaunu sponsorējamo es uzzinu kaut ko jaunu un ļoti svarīgu pati par sevi. Sponsorēšana arī palīdz mazināt manu ego, kas man ir ļoti spēcīgi izteikts.
AA trijstūris simbolizē trīs mantojumus – vienotību, atveseļošanos un kalpošanu. Visi trīs ir bijuši ļoti nozīmīgi manā personīgajā izaugsmē. Esmu jau runājusi par vienotību, ko atradu sapulcēs un sadraudzībā kopumā, un par atveseļošanos ar soļu palīdzību. Bet kalpošana man ir mācījusi, ka varu darīt dažādas lietas bez spiediena būt labākajai. Pirms atnācu uz AA, kad kāds lūdza man ko izdarīt, es vienmēr šaubījos – vai būšu labākā? Un šīs šaubas paralizēja mani. Atgriežoties pie epizodes, ar kuru dalījos sava stāsta sākumā, šodien es zinu, ka manam tētim nebija taisnība. Kad kaut ko daru, man nav jābūt pašai labākajai visā plašajā pasaulē. Es tikai cenšos izdarīt labāko, ko varu šodien. Šodien es varu atzīt, ka mana angļu valoda nav perfekta, bet es varu mācīties, es varu sagatavoties, es varu lūgt pēc palīdzības un es varu censties izdarīt labāko, ko spēju. Protams, es vēlētos runāt bez piezīmju palīdzības, bet šis ir labākais, ko spēju šodien. Līdz šim brīdim es nekad nebiju publiski uzstājusies angļu valodā. Tās bija vienas no manām lielākajām bailēm, bet šovakar, kad esmu skaidrā piecus gadus, astoņus mēnešus un astoņpadsmit dienas, domāju, ka bija īstais brīdis beidzot ieskatīties savam bailēm acīs.
Maija
Raksts pārpublicēts no žurnāla “Vīnoga” Nr. 4, 2020, 6. lpp.
Commenti