Mūsu vadītāji ir tikai uzticami kalpotāji

Pārdomas par to, kādam jābūt īstam AA kalpošanas līderim.



Nedēļu pirms manas pirmstermiņa atbrīvošanas lietas izskatīšanas es sāku nervozēt. Neviens nezināja, vai mani nosūtīs atpakaļ uz Teksasas cietumu pabeigt četru gadu termiņu, kuru joprojām biju parādā, vai arī mani palaidīs ielās. Mani pārāk neuztrauca atgriešanās Teksasā – es zināju, kā dzīvot cietumā. Mana trauksme bija saistīta ar atgriešanos reālajā pasaulē!

Uz mūsu piektdienas AA sapulci iestādē, kurā sāku savu skaidrību, bija atļauts ierasties cilvēkiem no brīvības. Tie bija AA biedri, kuri mēroja 120 jūdzes vienā virzienā, lai dalītos pieredzē, spēkā un cerībās ar mūsu cietuma AA grupu. Es sāku uzticēties dažiem no viņiem. Pēc manas pēdējās sapulces pirms atbrīvošanās aprunājos ar vienu no viņiem – puisi vārdā Rīds. Tā gada laikā, kad biju sācis apmeklēt šo sapulci, Rīds regulāri katru mēnesi nāca uz cietumu, un man radās sajūta, ka viņš mani saprot. Es jautāju Rīdam, kā mani uzņemtu sapulcēs brīvībā gadījumā, ja mani atbrīvotu.

“Kāpēc gan tev neatnākt un pašam nepārliecināties,” viņš teica. “Patiesībā, ja tu atnāksi uz mūsu sapulci pirmajā vakarā pēc atbrīvošanās, tu varētu satikt kādu no tiem, kas tika nākuši uz cietumu.”

Nākamajā nedēļā mani izlaida – turklāt nevis turpināt ieslodzījumu Teksasā, bet uz štata pirmsatbrīvošanas lietu padomi, un pēc garas dienas, parakstot dokumentus, atrodot darbu un jaunu mājvietu, es devos uz sapulci, kuru minēja Rīds. Kāpdams augšā pa kāpnēm, jutos nobijies un vientuļš. Tā kā par manu atbrīvošanos neviens nezināja, nebiju paspējis informēt kādu pazīstamu personu. Taču brīdī, kad pārkāpu telpas slieksnim, pirmais cilvēks, kuru ieraudzīju, bija Rīds.

Biju tik ļoti uztraucies un teicu: “Tu laikam mani neatceries?”

Viņš paņēma mani pie rokas un ar lielu smaidu sejā teica: “Protams, es tevi atceros, Don! Nāc tik iekšā!”

Atskatoties tagad zinu, ka Rīds bija tāds cilvēks, kādu es nosauktu par AA līderi. Es viņam sāku uzticēties un ticēt. Viņš bija regulārs un paredzams. Kad bija kaut kur jābūt, viņš tur bija. Uz viņu varēja paļauties.

Rīds kalpoja komitejās, bija reģiona priekšsēdētājs, reģiona delegāts un īsts “viedais valstsvīrs”. Viņš bieži pavadīja laiku pie kafijas galda, klausoties un runājot. Viņš vienmēr dalījās ar savu pieredzi un uzklausīja mūsējo. Viņam bija daudz ideju par to, kā labāk kalpot sadraudzībai, un viņš rūpīgi ieklausījās mūsu ieteikumos. Mūsu sapulces vienmēr bija dzīvīgas, jo līdzdalību sagaidīja no visiem. Manām idejām bija tikpat daudz svara kā jebkura cita priekšlikumiem. Un, lai gan tev ne vienmēr izdevās panākt savu, tevi vienmēr uzklausīja.

Turpinot būt skaidrā un dzīvojot brīvībā, sadraudzējos ar Rīdu. Galu galā kļuvu par savas grupas VKP (vispārējās kalpošanas pārstāvi – red.), un man radās iespēja vērot Rīda un citu AA līderu piemēru, kā būt par uzticamiem kalpotājiem. Viņi man iemācīja vienu no vērtīgākajām īpašībām – klausīties. Lai gan daudzi no viņiem jau bija nokalpojuši ilgu, ilgu laiku un, visticamāk, bija dzirdējuši visu iespējamo, viņi skaidri pauda pārliecību – lai arī kāda grupa pagātnē ir atrisinājusi konkrētu problēmu, katrai jaunai grupai pašai jānonāk pie sava risinājuma. Lai gan visiem šiem AA līderiem bija atšķirīgs stils, viņu darbība izrietēja no kopējiem principiem. Viņi uzticējās procesam un cilvēkiem un nodeva šo uzticēšanos man.

Īpaši spilgti atceros vienu vīru, kuru arī sauca par Donu. Kalpodams par reģiona priekšsēdētāju, viņš mēdza stāvēt pie tribīnes, bieži vien karsto debašu laikā saudzīgi aizrādot, lai turamies pie tēmas, bet tajā pašā laikā atļaujot diskusijai sasniegt noslēgumu. Viņš uzstāja, ka esam atbildīgi par mūsu pieņemtajiem lēmumiem, un ar lielu pacietību izvilināja grupas sirdsapziņu no katra dalībnieka. Cik bieži viņš stāvēja mūsu priekšā un jautāja: “Kādas ir jūsu vēlmes?”, “Kā vēlaties to panākt?” vai “Kā jūs uzskatāt?”. Mums kā grupai bija jāizdomā, kurā virzienā doties, un tad noteikt, kā turp vislabāk nokļūt. Lai gan Dona labākā iezīme bija prasme sekmēt grupas sirdsapziņas parādīšanos, tajā pašā laikā viņš nekad neklusēja, ja pašam bija sakāms kas personiski svarīgs.

Dažus gadus vēlāk, kad Dons bija aizrotējis no reģiona komitejas un es kļuvu par priekšsēdētāju, mēs diemžēl pieredzējām gadījumu, kad komitejas vadītājs aizmuka ar reģiona kases līdzekļiem. Kad visa informācija bija noskaidrota, man nācās stāties kopsapulces priekšā, informēt un jautāt gluži kā to tik prasmīgi savā laikā darīja Dons: “Kādas ir jūsu vēlmes? Ko mums darīt?” Dons bija pirmais pie mikrofona un savā mierīgajā, mīlošajā manierē paziņoja: “Mums nekas nav jādara. Tā ir mūsu vaina, ka tā noticis, jo nebijām ieviesuši atbilstošas atskaites un drošības metodes. Izskatās, ka mums šis būs jānorij,” viņš teica, “un jāsper soļi, lai tas vairs nekad neatkārtotos.”

Īsts AA līderis vienmēr liek sadraudzības intereses visupirms. Vienu no labākajiem šī principa paraugiem es pirms dažiem gadiem pieredzēju Vispārējās kalpošanas konferencē. Notika diskusijas par vairākiem ļoti jūtīgiem jautājumiem, kas skāra nealkoholiķu dalību slēgtās sapulcēs un to, kā ar alkoholismu nesaistītas tēmas bieži vien tika apspriestas sapulcēs.

Izskatāmais jautājums bija kāds paziņojums, kuru sagatavoja viena no konferences komitejām un kas definēja, kas ir atklāta un kas slēgta sapulce. Šķita, ka konference bija sašķēlusies trijās frakcijās: tajos, kas vēlējās, lai konference apstiprinātu šo paziņojumu, tajos, kas nevēlējās nekādu paziņojumu, un tajos, kas vēlējās paziņojumu, kuru varētu izmantot grupās, taču kurš nebūtu “izslēdzošs” vai tāds kuru būtu iespējams pielietot, lai cilvēkus nepielaistu AA sapulcēm. Debates turpinājās vairākas stundas. Paziņojuma formulējums tika vairākkārt mainīts, taču nevarēja saskatīt skaidras grupas sirdsapziņas parādīšanos. Visbeidzot, saprotot, ka darba kārtībā vēl daudz neizrunātu jautājumu un ka konference kopumā riskē iztērēt visu atlikušo laiku, debates tika pārtrauktas un jautājums nodots balsošanai. Šķita, ka tas atrisināts, un tomēr delegātu vidū joprojām bija jūtams nemiers. Tika sasniegts pagrieziena punkts. Lai gan šim jautājumam iztērēja daudz laika un šķita, ka tas vismaz uz brīdi ir atrisināts, kāds AA biedrs, kurš bija balsojis par debašu noslēgšanu, mainīja savu viedokli un no jauna ieviesa jautājumu darbakārtībā. Viņš kaut kā zināja, ka konference vēl nav visu izrunājusi – ka patiesa, informēta sirdsapziņa vēl nav dzimusi. Lai gan emocijas bija sasniegušas karstāko punktu, debates turpinājās, kamēr tika sasniegta ievērojama vienprātība. Kad to visvairāk vajadzēja, parādījās īsts AA līderis, kurš lika sadraudzības labklājību pirmajā vietā.

Domājot par daudzajiem labajiem līderiem, kurus man nācies iepazīt divdesmit trīs gadu laikā, kamēr esmu AA, varu izcelt vairākas īpašības, kuras piemita viņiem visiem un kuras iemiesojās manā draugā Rīdā. Viņš bija garīgs cilvēks. Viņš ticēja Dievam un ticēja, ka, atvēlot pietiekamu laiku, Dievs atklāsies mūsu grupas sirdsapziņā. Viņš nekad nekļuva rupjš, taču vienmēr bija gatavs izteikt savu viedokli un pieredzi, ja kāds lūdza. Rīds ticēja cilvēkiem un vienmēr sniedza viņiem iespēju būt par iespējami labākiem cilvēkiem – viņš mīlēja viņus bez tiesāšanas arī tad, kad viņi rīkojās visļaunāk. Atceros reizi pirms reģiona vēlēšanām, kad devos pie Rīda un teicu, ka nezinu pietiekami daudz par konkrēto pozīciju, lai varētu justies pa īstam atbilstīgs, un ka man nevajadzētu kandidēt šajās vēlēšanās. Viņš atbildēja, ka man tik un tā ir jākandidē, lai kopsapulcei būtu pietiekami plaša izvēle, un ka vienīgā man nepieciešamā prasme bija gatavība ieklausīties un laiks, ko ziedot šim darbam. Viņš teica, ka darbs pats mani iemācīs, ja vien es to darīšu un klausīšos.

Rīds vienmēr teica sadraudzībā “jā”. Viņš bija priecīgs darīt lielus darbus, bet tikpat priecīgs arī darīt mazāk prestižus darbus. Viņam ne vienmēr bija taisnība, un viņš bija pirmais, kas to atzina, taču viņš nekad nebijās izmantot iespēju, ja šķita, ka sadraudzība no tā iegūs. Kad viņam bija taisnība, viņš slavēja citus. Kad viņam nebija taisnība, viņš to atzina un laboja savas kļūdas ar eleganci. Taču, kad domāju par Rīdu, visspilgtāk atceros to, ka viņš vienmēr bija tur, kur bija jābūt. Katru reizi, kad pārkāpu sapulces slieksni, mani sagaidīja Rīds ar pasniegtu roku, sakot: “Sveiks, Don! Nāc tik iekšā!”

Dons P., Aurora, Kolorado

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (September 1991). Reprinted with permission.


Recent Posts

See All