top of page

Naudas nozīme

Galvenais ir piedalīšanās, nevis nauda.


Anonīmo alkoholiķu sapulcē nokļuvu nedēļas laikā pēc savas pēdējās glāzītes. Hroniska alkoholisma dēļ biju zaudējis zobus, spēju lasīt un kontroli pār vairākumu mana ķermeņa funkciju. Mani visu laiku kratīja drebuļi. Biju nonācis ceļa galā. Vairs nebija, kur iet. Un, par spīti tam, ka ļoti centos, es nevarēju nomirt.


Pie AA durvīm mani sagaidīja cilvēks, kurš dažus gadus iepriekš bija mani palūdzis iziet no diezgan nolaista kroga, jo biju izturējies nepiedienīgi. Nodomāju – ja viņam nebūs iebildumu, man droši vien atļaus palikt. Neko daudz no tās sapulces neatceros, tikai to, ka man deva cerību – iespējams, man vairs nebūs jādzer. Neviens man nelika ticēt Dievam un necentās man neko pārdot. Mani mudināja nākt vēl un izmantot to, ko pats vēlos. Sen nebiju juties kaut kur gaidīts. Te bija cilvēki, kuri saprata, kas ar mani bija noticis un kādā stāvoklī esmu. Darīju to, ko man ieteica, dabūju sponsoru un sāku iet pa atveseļošanās ceļu. Mana dzīve mainījās.


Mans pirmais sponsors pirmajā tikšanās reizē vaicāja, vai man ir Lielā grāmata. Kad atbildēju noliedzoši, viņš man to nopirka. Teicu, ka naudu atdošu, un viņš atbildēja, ka tas noteikti jādara. Kad saņēmu pirmo algu ne pārāk labā darbā, es viņam parādu atdevu. Es arī saku ziedot Septītās tradīcijas kastītē. Patiesi gribēju piedalīties šajā lietā. Tajā pirmajā vakarā viņš man teica, ka nevarēšu paturēt to, ko nedošu tālāk, un ka nevaru dot tālāk to, kā man nav. Viņš ievadīja mani ceļā pa AA Divpadsmit atveseļošanās soļiem un sarunāja man kalpošanas amatu grupā par sagaidītāju sapulcēs, kas notika astoņos vakarā.


Drīz pēc tam apmeklēju pirmo grupas Vadības komitejas sapulci un biju pārsteigts, izdzirdot, ka mūsu grupas kasieris bija pazaudējis lielu daļu grupas naudas. Viņš bija nopircis jaunu mašīnu un aizgājis no grupas. Mums bija lielas naudas problēmas, bet neviens nedomāja, ka vajadzētu meklēt likumsargu palīdzību. Grupas biedri raizējās, ka bijušais kasieris varētu sākt dzert. Viņi saprata, ka, ievēlot kalpotājus, jābūt uzmanīgākiem. Biedri uzskatīja, ka ir pievīluši to vīru, liekot pārlieku lielu spiedienu uz viņa īso skaidrību, kā arī pievīluši grupu, nespēdami paredzēt potenciālās problēmas. Nodomāju, ka viņi vienkārši ir jauki cilvēki. Man nebija ne jausmas, ka biju liecinieks tam, kā grupas līmenī tiek izprasta Augstākā Spēka griba. Man radās neticami brīnišķīga ideja vērsties pēc finansiālas palīdzības pie kādas vietējās labdarības organizācijas. Tad sponsors man sāka mācīt par mūsu Divpadsmit tradīcijām. Jau atkal mana dzīve mainījās.


Pētot Septīto tradīciju, uzzināju, ka sevis uzturēšana ir kas vairāk par naudu ziedojumu kastītē. Tā nozīmē katra biedra individuālu dalību grupā, tāpat arī grupas dalību ar ievēlētu pārstāvju starpniecību reģionālajā kalpošanā un visā AA kopumā. Es noskaidroju, ka tas, kurš maksā, “pasūta mūziku”. Sākumā man svarīgākais bija tas, ka mūsu grupa ir neatkarīga un pati pieņem lēmumus. Domāšanai apskaidrojoties, aptvēru, ka komplektā ar šādu brīvību nāk arī atbildība, un, ja grupa par sevi nemaksās, neviens cits to nedarīs.


Septītā tradīcija man kļuva ļoti svarīga. Tā nozīmēja to, ka varu justies piederīgs. Es varēju būt liela veseluma maza daļiņa, un tā iepriekš nekad nebija bijis. Tā arī nozīmēja, ka varu nopelnīt iztiku un sākt finansiālu atlīdzināšanu, nomaksājot tos daudzos parādus, ko gadu gaitā biju uzkrājis. Tā nozīmēja, ka man ir iespēja kādu dienu kļūt brīvam.


Es iesaistījos mājas grupas darbībā un kalpoju mūsu vietējā komitejā vēsts nešanai slimnīcās un dažādās iestādēs. Devos uz tādām vietām, kādas man pat sapņos nebija rādījušās, lai palīdzētu nest cerību vēsti bezcerīgajiem. Anonīmo alkoholiķu vēsture man kļuva ļoti svarīga, tāpat kā kalpošana šai skaidrā dzīvojošu dzērāju grupai, kura man bija devusi dzīvību. Sāku nostādīt Anonīmos alkoholiķus augstāk par savām iegribām un vajadzībām.


Papildus sava laika ziedošanai, tā kā varēju dabūt labākus darbus, sāku likt vairāk naudas sapulču ziedojumu kastītēs. Reizēm man patika ar saviem ziedojumiem lielīties. Tomēr kalpošana un pēdējos trīs soļos aprakstīto principu pielietošana dzīvē man palīdzēja pieaugt, un es sāku apzināties – ja Septītā tradīcija būtu tikai par naudu, tad tie, kuriem tā ir, varētu un noteikti arī uzturētu tos, kuriem tās nav. Tādā gadījumā mēs, visticamāk, kļūtu par biedrību, kuru apdraud bagātība un vara, un Anonīmajos alkoholiķos teikšana būtu nevis grupām, kas piedalās kalpošanā, bet tikai tiem, kuri, pēc Bila vārdiem, “ir samaksājuši par biļeti”. Sadraudzība ir jāuztur plašam grupu lokam, un grupas jāuztur plašam biedru lokam. Tādēļ man jādod sava artava, bet ne vairāk.


Iemācījos, ka vislabāk varu kalpot, rādot piemēru, kā vadīt, nevis esot pilns ar viltus lepnumu, ko dod grupas “vilkšana” vai nu finansiāli, vai arī pašam sevi ieceļot nozīmīgos amatos. Esmu sapratis, ka šī ir sadraudzība, ko veido sabiedrības pabiras, kas ar Anonīmo alkoholiķu Divpadsmit soļu palīdzību ir atraduši brīvību un laimi spēkā, kas ir varenāks par viņiem. Kalpošana tam un šīs vēsts nešana ir mans augstākais mērķis.


Anonīmo alkoholiķu aizsākumos nesen atskaidrojušos vīriešu un sieviešu grupas izdomāja dažādas idejas, kā sadraudzībai piesaistīt naudu. Vairākums šo ideju grozījās ap veidiem, kā izspiest kaut dažus penijus no kādreizējiem izšķērdētājiem, kuri skaidrībā bija kļuvuši par skopuļiem. Viņi sapņoja un meklēja lielas naudas summas, lai Anonīmo alkoholiķu brīnumu varētu izplatīt pēc iespējas ātrāk.


Bet ar laiku un pieņemšanos prātā Anonīmo alkoholiķu biedri saprata, ka sadraudzībai jāspēj sevi uzturēt pašai, citādi šī kustība var iet zudībā uz visiem laikiem. AA pieaugot gan skaitā, gan apziņā, kļuva skaidrs, ka mēs esam saņēmuši patiesu Dieva dāvanu. Viens no drošākajiem veidiem, kā uzturēt mūsu brīnišķo sadraudzību, bija gādāt, lai tā būtu neatkarīga, un atteikties no dāvinājumiem, lai arī cik ļoti tos vajadzētu vai arī cik mīlestības pilns būtu devējs.


1937. gadā, kad tika diskutēts par iespējamu finansiālu atbalstu no Rokfellera fonda, viens no pirmajiem AA draugiem Alberts Skots vaicāja: “Vai mums nevajadzētu ļoti uzmanīties, lai nekāda mūsu rīcība nenovestu pie tā, ka jūsu vidū izveidojas augstāka profesionāļu vai saimnieku šķira?”


Šī dziļā doma ir viens no stūrakmeņiem, kas sargā mūsu sadraudzību un nodrošina, lai tā ievērotu unikālu korporatīvās nabadzības principu. Galu galā Rokfellera fonds sniedza ļoti minimālu finansiālu atbalstu, bet tā sniegtais garīgais atbalsts bija milzīgs. Mums kļuva skaidrs, ka būs jātiek galā pašu spēkiem. Kā jau zinām, drīz pēc tam tika izdota Anonīmo alkoholiķu Lielā grāmata, un mūsu sadraudzības dzīve mainījās. Kad mediju pārstāvji ieraudzīja, ka mēs, bijušie problēmdzērāji, sevis uzturēšanu padarījām par atveseļošanās pamatu, viņi mums kļuva par nenovērtējamiem draugiem.


Tajos sākuma gados un pēc Vispārējās kalpošanas konferences aizsākšanās diskusijas par saprātīgu līdzekļu izlietojumu turpinājās. Šīs sarunas mums piedāvā vienas no lieliskākajām garīgās izaugsmes iespējām. Ienākumi no literatūras pārdošanas vienmēr ir bijuši teju galvenais nepieciešamo pakalpojumu apmaksas līdzeklis. Ik pa brīdim šķita, ka grupu ziedojumi segs visas mūsu kalpošanas izmaksas, izņemot literatūras izdošanu. Ir bijušas reizes, kad esam pamatīgi nopūlējušies, lai mēģinātu sasniegt šādu mērķi, bet pagaidām tas nav noticis. Varbūt tā tam arī ir jāpaliek, jo literatūras cenas var kalpot kā instruments, kas mums palīdz noturēt saprātīgo rezervi. Mums jāiedrošina grupas turpināt ziedot dažādām kalpošanas struktūrām ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu, ka to kalpošana ir pilnvērtīga, bet arī lai katrai grupai būtu brīvība baudīt Otrā mantojuma augļus.


1957. gada novembrī Bils izdevumā Grapevine rakstīja, ka “mūsu garīgais dzīvesveids tiks nodots arī nākamajām paaudzēm, ja mēs kā biedrība atteiksimies no kārdinājuma pieņemt naudu no ārpasaules. Bet tas mums uzliek atbildību, kura būtu jāizprot katram biedram. Mēs nevaram skopoties, kad grupas kasieris padod cepuri. Mūsu grupas, mūsu reģioni un Anonīmie alkoholiķi kopumā nespēs funkcionēt, ja kalpošana nebūs pietiekami laba un rēķini nebūs apmaksāti.”


Ar šo komentāru Bils paskaidro, ka Septītā tradīcija ir ne tikai nauda ziedojumu kastītē, bet arī piedalīšanās kalpošanā grupas un reģionu līmenī.


Sevis uzturēšana ir Anonīmo alkoholiķu pamatprincips. Ja paši apmaksāsim savus rēķinus, sadraudzība turpinās pastāvēt, lai bezcerīgi dzērāji varētu aiziet uz AA sapulcēm, kad viņi meklēs skaidrību un jaunu dzīvi.

Džims M., Šingltauna, Kalifornija

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (July, 2004). Reprinted with permission.




Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All

Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page