Nenožēloju, bet neaizmirstu

Kad pēc pēdējās dzeršanas uzsāku skaidrību un soļu iešanu ar sponsori, programmā ienācu ar stingru pārliecību par divām lietām: 1) es nekad nepiedošu saviem vecākiem, 2) es nekad neatbrīvošos no vainas apziņas pret saviem bērniem. Ar stūrgalvīgu egoismu uzskatīju, ka vecāki uzvedās egoistiski, turklāt ir alkoholiķi, nesakarīgi un pārāk emocionāli. Savukārt mana intensīvā vainas apziņa pret bērniem veidoja neveselīgas attiecības ģimenē.


Ar soļiem, sapulcēm, dzirdētajiem citu dzīvesstāstiem un, krājoties skaidrības gadiem, man viss mainījās. Tētis sāka apmeklēt AA sapulces un lepojās, ka ir pusgadu skaidrības man priekšā. Kad satikāmies, mums vienmēr bija mazā AA sapulcīte. Salabu ar mammīti un sāku iemīlēt viņas emocionālo dabu. Skumstu, ka abi vecāki aizgāja tik agri, bet zinu, ka viņi mani mīlēja un es viņus arī!

“Pagātni mēs nenožēlosim, taču to arī neaizmirsīsim,” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.) ir moto, kas palīdzēja man atbrīvoties no slimīgas vainas apziņas un saprast, ka svarīgākais ir tas, kā es ar bērniem piedzīvoju šodienu. Es nevaru izmainīt savu pagātni, bet ar Augstākā Spēka palīdzību mums ir bijuši 10 gadi skaidrā kopā.

AA biedru stāsti par dzerošajā laikā un skaidrībā ar vecākiem un bērniem pieredzēto, iespējams, satura ziņā ir visatšķirīgākie, bet emocijas, kuras izjutām, ir ļoti, ļoti līdzīgas, tāpēc paldies visiem, kuri jūnija “Vīnogā” dalījās ar savu pieredzi par tēmu “Vecāki un bērni.”


Alkoholiķe Zelda stāsta, kā uzsākusi skaidrību, jo vēlējas būt laba mamma savai meitai “Skaidrība sevis vai cita dēļ”, bet Anastasija dalās ar pieredzi, kā ir sagaidīt bērniņu skaidrībā “Dievs visu sakārto” (rakstu krievu valodā atradīsiet ŠEIT). Savukārt tulkojumā no Grapevine “Kā mans bērns “sāka ticēt”” lasāms, kā kāda alkoholiķe ne tikai atguva dzeršanas dēļ zaudētās aizgādības tiesības par bērnu, bet arī viņa tēva cieņu.

Šajā numurā publicēti divi dzīvesstāsti: vienā autore dalās pārdomās, kā vēlmi sasniegt laimi caur materiālām lietām nomainīja vēlme dzīvot dzīvi skaidrā “Mērķis – piedzīvot dzīvi”, bet otra stāsta autors atklāti pastāsta par to, cik svarīgi skaidrībā bija atbrīvoties no aizvainojumiem “Ja nezini, ko darīt, mīli!” (krievu valodā ŠEIT).

Paldies tiem, kuri dalījās pārdomās, kā veicās Devītais solis ar vecākiem vai bērniem “Ko es varu darīt, lai atlīdzinātu?”.

Nobeigumā vēl par bērniem. Vecākā meita pirmoreiz atbrauca man līdzi uz AA nometni. Tā kā mums abām traki patīk dejot, protams, devāmies arī uz diskotēku un nodancojāmies uz goda. Naktī, ejot uz telti, meita noteica: “AA ir vislabākā disene, kādu esmu piedzīvojusi. Jūs uzreiz pie pirmajām dziesmām sākat dejot, nu ja – jums jau nav “jāiesildās”, jūs tāpat esat priecīgi!”

Uz tikšanos jūnijā pie Rušona ezera (būšot arī dejas)!

“Vīnogas” redakcijas vārdā –

Zita

P. S. Aicinām iesūtīt redakcija.vinoga@gmail.com savus pieredzes stāstus “Vīnogas” nākamajiem numuriem! Līdz 1. jūlijam gaidām rakstus par tēmu “sponsorēšana” gan no sponsora, gan sponsorējamā skatupunkta, savukārt līdz 1. augustam – rakstus par tēmu “atlīdzināšana”.


Recent Posts

See All