No Latvijas AA vēstures, ar Ceturtā soļa piemēru

Literatūras darba grupas loceklis piedāvā ieskatīties AA literatūras tulkošanas aizkulisēs.

Sadraudzībā katra joma ir process. Anonīmo alkoholiķu literatūra nav izņēmums. 1998. gadā pie Latvijas AA Dienesta tika izveidota pirmā, Literatūras komiteja četru cilvēku sastāvā, kas patiesībā bija literatūras darba grupa. Bijām nolēmuši tekstus tulkot un rediģēt paši saviem spēkiem kopīgās tikšanās reizēs. Kāpēc? Bijām kaut kur padzirdējuši vai lasījuši, ka AA pasaulē tā mēdz darīt. To, ka tā būs labāk, apstiprināja arī mūsu pieredze. Iepriekš divas AA grupas – Rīgas “Apziņa” un Jelgavas ”Atkarīgie” – bija saziedojušas naudu grāmatas “Living Sober” latviešu tulkojumam “Dzīvot skaidrā”, taču vispārzināmas un citkārt labas tulkotājas veikums mūs neapmierinaja, jo mums bija vajadzīgs tulkojums mūsu – AA gara – valodā. Tas bija jau otrais gadījums. Pirmais bija, kad mūsu draugs narkologs Emilians Brokāns iztulkoja latviski grāmatu “Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas”, taču nevis no angļu oriģināla, bet no krievu valodas. Labi, ka nu mums bija grāmata latviešu valodā, bet ne tik labi, ka mēs vēl tagad jūtam šī darba sekas, proti, grupas pārāk gausi tiek galā ar veciem ieradumiem, kurus vajadzētu mainīt un saukt lietas tā, kā tās ir dotas, vēl joprojām pieļaujot uzlabošanu. Jo citādi grūti noticēt tam, ka mēs maināmies. Jaunatnācējam šajā ziņā ir vienalga – viņš pieņem tekstu, kādu liek priekšā. Problēma ir vecbiedros un “vidvecbiedros”, nevis jaunbiedros.

Literatūras darba grupas pirmajā posmā, no 1998. līdz 2005. gadam, tā iztulkoja no oriģinālvalodas Lielo grāmatu (“Anonīmie alkoholiķi”, 2004), pārstrādāja Brokāna “Divpadsmit soļu un divpadsmit tradīciju”, tulkotājas S. (iniciālis mainīts) “Dzīvot skaidrā” tulkojumu, kā arī pamatīgi izrediģēja četras AA brošūras, tostarp “AA grupa”, kuras ASV bija iztulkojuši kādi nezināmi, piesaistīti latviešu valodas pratēji. “Divpadsmit un divpadsmit” pārstrādātais variants netika līdz grāmatai, bet tika izprintēts un izdalīts grupām. Pēc nepilniem desmit gadiem vēl uzlabojām arī šo mūsu iepriekš pārstrādāto variantu un izdevām grāmatas formātā ar ozolu uz vāka.

Tajā laikā tikāmies reizi nedēļā, ar nelieliem izņēmumiem. Ar gandarījumu jāatzīmē, ka literatūras darba grupa ar dažu gadu pārtraukumu šādā veidā darbojusies visu laiku – tagad, jau daudzus gadus, darbs notiek katra mēneša otrajā un ceturtajā svētdienā.

Tagad esam nonākuši pie Ceturta soļa formulējuma, kura dēļ šis raksts radās.

Brokāna tulkotajā 1993. gada “Divpadsmit un divpadsmit” izdevumā Ceturtā soļa formulējums skan šādi: “Mēs veicām rūpīgu un bezbailīgu morālo pašanalīzi”. Savukārt, Lielās grāmatas 2004. gada izdevumā: “Veicām dziļu un bezbailīgu savu morālo inventarizāciju”, pie kā pieturamies arī tagad un ar to lepojamies, jo formulējums ir kā oriģinālā. Runa ir par vārdu “inventarizācija”. Darba grupā, diskutējot par šo terminu, līdz galam tam tomēr nebijām noticējuši, jo Desmitajā solī joprojām atstājām “Turpinājām pašanalīzi...”. Tikai Lielās grāmatas pēdējā metienā ar soļu un tradīciju pilnīgoto un konferencē apstiprināto variantu beidzot ir: “Turpinājām personīgo inventarizāciju un, kad kļūdījāmies, to tūlīt atzinām.” Šis bija tāds kā gadījums ar citu kultūru. Vārds “inventarizācija” un process, ko tas apzīmē, toreiz likās pārāk amerikānisks un utilitārs, veikalniecisks. “Pašanalīze” šķita atbilstošāk, tas nenoliedzami bija saistīts arī ar to, ka daudzi mūsu biedri bija pabijuši rehabilitācijas programmās, kur šis termins tika lietots. Taču laika gaitā nonācām pie iepriekšējā, proti, ka neko nevajag sarežģīt.

Tulkojot Lielo grāmatu, mums bija vairāki principi:

  1. neveidot tulkojumu pārāk garīgu, jo grāmata “Anonīmie alkoholiķi”, protams, ir domāta visiem alkoholiķiem, taču vairāk iesācējiem nekā tiem, kuri jau papilnam sajutuši apsolījumu piepildīšanos, kuri ir draugos ar Vienpadsmito soli un praktizē lūgšanas un meditācijas;

2) atveidot oriģinālu, taču lietot latviskas teikumu konstrukcijas;

3) tulkojot izvēlēties piemērotāko no sinonīmiem un jēgu izsakošajiem vārdiem latviešu valodā.

Visus trīs iepriekšminētos principus varējām piepildīt, izvēloties pareizos vārdus tiem līdzīgu vārdu vidū. To pēc labākās sirdsapziņas arī darījām. Diskusiju gaitā katra domas mainījās vairākkārt, un simtprocentīgs rezultāts vienmēr diez vai bija iespējams.

Kāpēc tāds pakāpeniskums? Tādēļ, ka precīzākais variants kādreiz uzrodas, kad grāmata jau izdota, un tad šī termina ieviešana prasa ilgus gadus. Te vajadzīga Vienotība. Nemaz nešaubieties, ka procesā daudz enerģijas tika veltīts, tiekot no “brālības” līdz “sadraudzībai”, kā arī apskatot izvēles starp jēdzieniem “piedzīvojums un pārdzīvojums”, “aizbildnis, mentors, sponsors vai garīgais sponsors”, “pārdomas vai meditācija”, “Dvēseles miers un prāts, dvēseles miers, lēnprātība, rāms gars, sirdsmiers” un tamlīdzīgi. Par to, kā tas notika, iespējams, uzzināsiet kādā no nākošajiem “Vīnogas” numuriem.

Aivars E., joprojām Literatūras darba grupas loceklis

Raksts pārpublicēts no žurnāla “Vīnoga” Nr. 4, 2020, 40. lpp.


10 views0 comments