Pirmā Eiropas jauniešu AA konference

AA biedrs dalās pieredzē, apmeklējot savu pirmo Eiropas Anonīmo alkoholiķu jauniešu saietu.



“...Dievs dara mums to, ko mēs paši nevarējām izdarīt.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.)


Tāpat kā mana atnākšana uz AA, arī nokļūšana uz manu pirmo AA jauniešu sietu notika, pateicoties spēkam, kas ir augstāks par mani. Pirmais AA jauniešu saiets, uz kuru devos, notika 2015. gadā Romā. Tā pilnais nosaukums ir Eiropas Anonīmo alkoholiķu jauniešu saiets (EURYPAA – The All-Europe Young People in AA Convention). Saiets ilga trīs dienas, no piektdienas pēcpusdienas līdz svētdienas pusdienlaikam. Informāciju par šādu saietu uzgāju, rokoties interneta dzīlēs.

Pārsteidzošā kārtā pēc visai neilgām pārdomām un, dažu mūsējo iedrošināts, es nolēmu aizbraukt uz savu pirmo saietu ārpus Latvijas – pilnīgi viens uz svešu vietu un pretim nezināmajam. Nonācis saieta norises vietā, teikšu godīgi, biju pārbijies. Es nepazinu nevienu cilvēku. Nejutos gluži savā ādā, biju izmetis sevi ārpus komforta zonas. Gandrīz visi mani rakstura trūkumi lika par sevi manīt. Vienīgais veids, kā tikt galā ar savām bailēm un it īpaši bailēm no cilvēkiem, bija pilnīga iegremdēšanās sapulcēs. Tur es radu patvērumu un, pateicoties tam, varbūt spēju saklausīt tieši to, kas man bija jādzird. Sapulces notika visu laiku, viena sapulce beidzās, sākās nākamā, un tā līdz pat saieta beigām. Man gan jāatzīst, ka uz visām sapulcēm netiku, jo bija jādodas mājup jau sestdienas vakarpusē, bet tur piedzīvotais un sadzirdētais uzsāka manī tādus procesus, kurus es pat pārdrošākajos sapņos nevarētu nosapņot. Šīs ir pāris lietas, kas mūžīgi paliks manā atmiņā – spilgtākie saieta iespaidi. Nemitīgā jautrība un dzīvesprieks, kas caurstrāvoja šo pasākumu. Izsaucieni sapulces sākumā vai tad, kad kāds iepazīstināja ar sevi. Brīvība un nepiespiestā atmosfēra. “Jaunatnācēju sapulce”, kuru vadīja 18 gadus jauna meitene ar divu gadu skaidrību! Tas man lika aizdomāties par to, ka varbūt nav nepieciešams tik ilgi ciest un ka AA ir risinājums visiem neatkarīgi no vecuma. Piezagās arī neliela žēluma sajūta par sevi, kad sāku apzināties, ka pazaudēto laiku vairs neatgriezt. Vienu brīdi likās, ka viņi visi kā sazvērējušies runāja par Divpadsmit soļiem un kā tie palīdz. Par to, ka šī ir rīcības programma. Par to, kā viņi strādā ar sponsoru un sponsorē citus cilvēkus, tādējādi palīdzot sev un citiem. Atceros vienu konkrētu cilvēku, kuru diemžēl vairāk neesmu saticis, bet kurš iedrošināja mani uzmeklēt sev sponsoru un sākt šo burvīgo ceļu uz brīvību. Dīvainā kārtā es viņam apsolīju, ka līdz nākamā gada Eiropas jauniešu saietam būšu atradis sev sponsoru un sācis iet soļus. Savu solījumu izpildīju, bet to cilvēku vairs nekad neesmu saticis. Bet pamatā jau bija tas, ka, lai uz kuru sapulci es ietu, viņi visi runāja manā valodā, par manām sajūtām, par manām situācijām, par maniem notikumiem. Līdzību bija tik daudz, ka brīžiem bija jāmeklē patvērums savā viesnīcas numuriņā. Es neapzināti turpināju bēgt no realitātes pat šī saieta laikā. Man ļoti iekrita sirdī tradīcija sapulces noslēgt ar lasījumu no AA Lielās grāmatas sestās nodaļas, sauktu arī par “Apsolījumiem.” Tur es pirmo reizi savā mūžā dzirdēju, ko tieši šī programma var man dot – ka runa nav tikai par būšanu skaidrā. Šis saiets ir viens no būtiskākajiem atskaites punktiem manā skaidrības ceļā. Tā bija pirmā reize, kad apjautu, ka manī vēl ir palicis kaut kas, kas spēj just. Manī vēl bija dzīvas emocijas, ne viss bija miris un iznīcināts, un tas viesa manī cerību. Šajā saietā pirmo reizi arī ieraudzīju, ko var dot Anonīmo alkoholiķu programma, un es to no visas sirds vēlējos. Es ieraudzīju mūsu AA programmu darbībā. Es patiesi vēlējos to, kas bija šiem, šķiet, bezrūpīgajiem jauniešiem. “Brīvība no sevis un brīvība no visiem apgalvojumiem, ka mani ļoti smagi nomoka mani rakstura trūkumi,” raksta Bils V., runājot par pazemību. Toreiz es nespēju būt brīvs no sevis un nevarēju atteikties no saviem rakstura trūkumiem, bet šis saiets man parādīja, ka ir iespējama cita dzīve. Iespēju robežās es turpinu braukt uz šāda veida saietiem. Galvenokārt, lai smeltos pieredzē, spēkā un cerībā. Dažkārt es aizbraucu uz kādu saietu un pavadu laiku, izzinot AA tradīcijas vai koncepcijas, citreiz – lai censtos saprast, kā šādi saieti tiek organizēti. Es vienmēr ļaujos plūsmai, jo nekad nevaru zināt, ko mans Augstākais Spēks ir ieplānojis man šoreiz. Ja man jautā, kas ir tas, ko tu atceries visspilgtāk no sava pirmā jauniešu saieta, tad man jāsaka – garīgais pārdzīvojums, ko izjutu, piedzīvoju un kas mūžīgi paliks manā sirdī.

Ir burvīgi atcerēties to, ko pieredzēju, tās sajūtas, kuras izjutu, un to Augstākā Spēka pieskārienu, kuru piedzīvoju, dodoties prom no sava pirmā jauniešu saieta. Ir fantastiski šīs sajūtas izjust vēlreiz, rakstot šo rakstu un daloties savā pieredzē, spēkā un cerībā.

Bet, lai to izjustu pilnībā, novēlu katram to piedzīvot personiski.

Rolands


Raksts pārpublicēts no žurnāla “Vīnoga” Nr. 1, 2018, 24. lpp.


Recent Posts

See All