Pirmās skaidrības patiesais ieguvums

Nu jau vairāk nekā 20 gadus dzīvodama skaidrā, viņa ir pateicīga, ka darbs ar programmu un garīgā atmoda ir process mūža garumā.




Šī ir mana pirmā un vienīgā skaidrība. Neuzdrošinājos pārtraukt dzeršanu, kamēr nebiju nodrošinājusies, ka saņemšu kādu palīdzību to neatsākt. Jo mans papus dzēra kā lops un tad pārtrauca. Viņš turējās, un man šķita – jo ilgāk nedzer, jo smagāk dzer pēc tam. Šī nedzeršana, lietojot gribasspēku, bija kā gumijas lente – stiepās, stiepās, līdz beidzot viens gals atrāvās un sāpīgi iesita turētājam. Es tā negribēju, tāpēc turpināju lietot alkoholu pret savu gribu. Pēdējos gados dzēru īsiem plostiem, ar īsiem starplaikiem. Biju iegājusi “nedēļas ciklā” – divas dienas dzēru, piecas atpūtos.


Kad biju sasniegusi to robežu, kad vajadzēja pieņemt lēmumu, kā dzīvot tālāk, jo biju slima un nogursi visu laiku būt slima un nogurusi, devos uz rehabilitāciju. Domāju, ka vienīgais, ko esmu pelnījusi ar savu dzerošo dzīvi, ir nosodījums. Es sevi nemaz nemīlēju, īstenībā ienīdu un nicināju. Taču nomirt arī nevarēju, jo veselība bija laba un gribējās dzīvot. Rehabilitācijas programmā uzzināju, ka alkoholisms ir slimība. Savā ģimenē es regulāri tiku apsmieta, manas jūtas tika noniecinātas. Es nekad nebiju pietiekami laba, mamma sauca mani par “sāpju bērnu”. Viņa teica: “Tu vienmēr būsi mana meita. Lai arī piedzērusies gulēsi grāvī, tu vienalga būsi mana meita.” Viņa bija kā mocekle, kas upurējas vienas necienīgas draņķes labā. Biju bezspēcīga gan pret alkoholu, gan atstumšanu no savas ģimenes. Vienkārši neiederējos un par to ļoti kaunējos. Taču rehabilitācijas programmā es iederējos, alkoholiķu vidū biju savējā.


Un tad nāca mans lielais ieguvums. Man vairs nebija kauns par savu dzeršanu. Skaidrs, ka ar to nelepojos. Taču bija pazudusi dedzinošā vainas un kauna sajūta, kas mani paralizēja dzeršanas starplaikos. Jutu, ka Dievs mani mīl un mani grēcīgie līdzcilvēki arī. Tā bija laba sajūta. Lieliska. Strādāju ar sevi, apmeklēju sapulces, kalpoju. Taču ar to nebija pietiekami. Kad 13 gadu skaidrībā gāju soļus ar īstu AA sponsori, kauna sajūta atkal parādījās. Ļoti pēkšņa un spēcīga, kad bija jāraksta Sestā soļa saraksts. Mans ķermenis pilnīgi sabruka, bija it kā gripa, asaras bira, deguns tecēja. Trīs dienas pavadīju lūgšanās un rakstīju par kaunu. Gan citātus no grāmatām, gan par savām sajūtām. Un tad atlaida. Biju visu šo smagumu nēsājusi sevī ilgus skaidrības gadus. Pēc šīs kauna lēkmes jutos tā, it kā man no pleciem būtu novelts milzīgs slogs.


Pēc soļu iziešanas manas dzīves kvalitāte jūtami uzlabojās. Līdz tam es lūdzu Augstākajam Spēkam, lai dod man dvēseles mieru. Tagad lūdzu, lai dod man prieku. Un tas notika, Viņš man to deva. Taču tagad, kad esmu sasniegusi 20 gadu skaidrības slieksni, kauns pēkšņi atkal parādījās. Ne par maniem dzeršanas “varoņdarbiem”, ne arī par rakstura trūkumiem, kurus ļoti centīgi tiku meklējusi un atlaidusi. Bet tāds jocīgs “bērna kauns”. Kauns par to, ko esmu darījusi, ko rakstījusi, kāda izskatos. Ka neesmu tāda, kāda gribētu būt. Sāku vairīties no cilvēkiem, no draugiem, paziņām. Neatbildēju uz e-pastiem, telefona zvaniem. Sociāli izolējos, izlikos par beigtu. Kā mežā sauc, tā atskan. Neviens mani nevajāja, neuzmācās. Visi lika mani mierā, un es pēkšņi attapos, ka esmu mierpilni atstāta viena. It kā biju sasniegusi, ko vēlējos. Bet es to nemaz negribēju! Tāpēc tagad atkal atsāku strādāt ar programmu. Bila V. rakstu izlasē rakstā “Pazemība” atradu dažas rindas, kas uzrakstītas par mani: “Tieši tāpat kā lepnības dzīts es pārspīlēju savus pieticīgos sasniegumus, tagad es vainas apziņā pārspīlēju savus trūkumus. [...] Šo vainas apziņu lēkmju laikā es nekad nenožēloju sevis nodarīto postu, nedz arī nopietni apsvēru domu atlīdzināt, kā vien būtu manos spēkos. Man pat prātā neienāca lūgt Dievam piedošanu, kur nu vēl piedot pašam sev. Protams, mans tiešām lielais trūkums – garīgā lepnība un nekaunība – vispār netika apskatīta. Es biju aizklājis gaismu, kurā es tās varētu ieraudzīt. [...] Līdz ar to vainas apziņa tiešām ir lepnības monētas otra puse. Vainas apziņas mērķis ir sevis graušana, kamēr lepnība grauj citus. [...] Taču domāju, ka mums nevajadzētu nožēlot šos konfliktus sevī. Tie šķiet nepieciešama emocionālas un garīgas pieaugšanas sastāvdaļa.” (22., 23. lpp).


Cik laba ir Divpadsmit soļu programma! Cik labi, ka Latvijā ir AA sadraudzība, kas pilna ar tādiem pašiem vājiem cilvēkiem kā es! Garīgā atmoda ir process mūža garumā, un man ir dota iespēja mācīties pazemību. Kā vēsta AA sakāmvārds: “Tas strādā, ja tu ar to strādā.”


Dace D.

Raksts pārpublicēts no žurnāla “Vīnoga” Nr. 1, 2018, 18. lpp.