Pirmie trīs mēneši

Trīs skaidrības mēnešos viņa dzīve uzlabojās, taču neapmierinātība un aizkaitinājums pieauga. Attieksme izmainījās, kad viņš kopā ar sponsoru sāka strādāt ar Divpadsmit soļiem.



Pavasaris bija pašā plaukumā. Man tikko bija apritējuši trīs mēneši bez alkohola lietošanas. Šodien es to par skaidrību nosaukt nevaru, jo toreiz tā nebija dzīve skaidrā.


Pirms trim minētajiem mēnešiem es balansēju uz izmisuma, ārprāta un nāves robežas. Mana dzīve bija apstājusies. Es biju tādā kā tumšā kastē bez durvīm un logiem. Izejas nebija, un patiesībā es to arī vairs nemeklēju. Tā bija mana pēdējā dzeršana. Es biju stāvoklī, ko dēvēju: “Dzīvot negribu, bet nomirt nevaru. Nomirt negribu, bet dzīvot nevaru.” Ar asarām acīs es dzēru kārtējo glāzi ar apziņu, ka to daru NEGRIBOT. Jā, negribu dzert, bet dzeru. Nezin no kurienes manī parādījās šī apziņa – es kaut ko daru ne savas izvēles dēļ. Nevēlējos vairs piedzīvot to ārprātu, ko mans prāts katru reizi paredzēja ar apskaužamu precizitāti, bet turpināju sevī liet un liet. Nezinu, kāpēc un kas notika, bet manī tomēr parādījās vēlme apstāties, bet arī tā nebija mana izvēle, jo tad kāpēc es to nevarēju izdarīt agrāk? Dzēruma izmisuma retajos brīžos, kad mani apciemoja mana nesajukusī prāta daļa, es zvanīju kādam cilvēkam no AA un lūdzu palīdzību, kaut gan lielākoties tā bija “sabiedrotā” meklēšana sevis žēlošanas “grēksūdze”. Pēc vairākām zvanu sērijām viņš man ieteica, pirms zvanu atkal, izlasīt grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” pirmās četras nodaļas un nolika klausuli. Pēc vairākām murgainām diennaktīm biju pārtraucis dzert un mēģināju lasīt. Es izburtoju tās nodaļas, neko nesaprazdams, bet ķeksītis bija ievilkts un es zvanīju. Mēs kopā aizbraucām uz sapulci, ko apmeklēju vēl tagad. Tas bija pirms vairāk nekā deviņiem gadiem.

Trīs mēneši. Es pamazām atguvos. Mana dzīve uzlabojās. Es dabūju labi apmaksātu darbu, man bija savs auto un dzīvesvieta. Regulāri apmeklēju AA sapulces un gaidīju laimi. Pēc trīs mēnešiem bez alkohola laimes vietā manī bija atgriezusies neapmierinātība ar dzīvi, sevi un visiem cilvēkiem apkārt. Kaut manā dzīvē bija daudz pozitīvu pārmaiņu, es biju neapmierināts, jo… cilvēki bija kļuvuši neciešami gan darbā – neaptēsti kolēģi, kuri neko nejēdza no darba ar kompānijas īpašnieku priekšgalā, kurš nepareizi vadīja uzņēmumu un biznesu, autovadītāji, kuri ļoti slikti stūrēja savus spēkratus, – gan brāļi un māsas AA sapulcēs, kuru sacītais daudzkārt bija “īsts sviests” un kuri pat nenojauta, ka nemaz neatveseļojas. Man aizvien biežāk uznāca sevis žēluma sajūtas, proti, ka esmu slims, ka man liegta iespēja izmantot alkoholu kā atslābināšanās / garastāvokļa uzlabošanas veidu. Bieži mani piemeklēja “svēto dusmu” uzplūdi, jo es taču biju skaidrā un gāju uz AA sapulcēm, tātad viss bija “cēlo mērķu vārdā”. Sāku aizdomāties, ka ezotēriska literatūra un filozofiska pieeja dzīvei varētu man palīdzēt tikt ar visu galā. Sāku šaubīties, ka esmu parasts alkoholiķis, mani nepameta doma, ka manī ir kāds īpašs gēns, kas mani padara par unikālu cilvēku un unikālu alkoholiķi, kuram droši vien ir īpašas spējas pašam tikt galā ar savu slimību ar citām metodēm. Visu cieņu AA, bet lai tur paliek tie pārējie, kuri paši nespēj tikt galā. Virs manas galvas savilkās draudīgi domu mākoņi. Triju mēnešu laikā es biju “aizmirsis” savu pēdējās dzeršanas stāvokli. Jutu, ka manī briest kaut kas kā pirms sprādziena.


Es izvēlējos piezvanīt tam cilvēkam no AA, kurš kļuva par manu sponsoru un kuram uzticēju savas sajūtas un pārdomas. Un es uzzināju, ka, neskatoties uz to, ka apmeklēju AA sapulces un nedzeru, es turpinu palikt tāds pats alkoholiķis ar tādu pašu domāšanu kā dzerošajā laikā. Visa mana domāšana, sevis žēlošana un slimīgajā prātošanā kaltie plāni bruģē man taku uz nākamo dzeršanu. Ka es nevis dzīvoju skaidru dzīvi, bet atkal turos skaidrā, un mani pārņem tieksme, kas izpaužas visā tajā, ko iepriekš minēju. Un, iespējams, tas ir tikai laika jautājums, līdz var pienākt brīdis, kad atkal dzeršu. Ja vēlos dzīvot skaidrā, man būs jāmaina domāšana un attieksme. Kā iespēju viņš piedāvāja AA programmu, kas nozīmēja, ka man būs kaut kas JĀDARA. Reiz jau biju kritis un apdauzījies savu pieņēmumu un atziņu krāmu kaudzēs. Es padevos un piekritu. Es pieņēmu pirmo soli. Es zināju, ka pudele ir stiprāka par mani un man nepieciešams stiprāks spēks par pudeli, tātad arī par mani, jo neviens CILVĒCISKS spēks manā dzīvē nebija varējis man palīdzēt un atturēt no dzeršanas. Es sāku ticēt, ka par mani stiprāks spēks var atdot man veselo saprātu manas alkoholiskās apsēstības vietā. Es nolēmu pamēģināt uzticēties spēkam, lielākam par mani, un nodot tam savu gribu un dzīvi, cik tas bija manos spēkos. Cilvēks no AA ar savu pieredzi man palīdzēja iepazīt AA programmu. Es iepazinu soļus un lietoju tos. Es tos nevaru iziet un pabeigt pilnībā, es cenšos “lietot šos principus visās dzīves jomās”. AA programma un sapulces ir manas zāles, kas man palīdz dzīvot laimīgu dzīvi skaidrā.


Vienā no sapulcēm dzirdēju sev svarīgus vārdus – karš ir beidzies, es esmu zaudējis. Šie vārdi man palīdz ikreiz, kad atkal paņemu savas dzīves grožus savās rokās un vēlos doties “karot par taisnību”.

Ivars

Raksts pārpublicēts no žurnāla “Vīnoga” Nr. 1, 2018, 8. lpp.


18 views0 comments

Recent Posts

See All