Stabilitāte, piederības sajūta un jēga

Kā kalpošana palīdz dzīvot skaidrā.



Īsi pēc tam, kad, nospiesta uz ceļiem, ierados sadraudzībā, kādā no sapulcēm uzzināju par kalpošanas iespējām. Tika meklēts “čaiņiks”, kurš gatavotu tēju, kafiju un arī atslēgtu sapulces telpas durvis. Tā kā sadraudzībā biju vien divas nedēļas, tā likās pārāk liela uzticēšanās tādai alkoholiķei, kāda biju es – maratonistei, kas nespēja nevienu vakaru iztikt bez pudeles atbalsta. Taču tajā pašā laikā uz to raudzījos kā sapulču abonementu, par ko priecājos. Turklāt pēc ikdienas darba man nebija ko darīt, nebija nekādas dzīves jēgas, nebija, kur nosist laiku. Ilgi biju jutusies bezjēdzīga, nevajadzīga un vientuļa. Manam ego iepatikās doma mazliet paspīdēt vecbiedru priekšā, ar kuriem centos iedraudzēties.


Man ļoti iepatikās kalpot. Nācās pārvarēt neērtības sajūtu, kad sapulcē ieradās vien pāris biedru, no kuriem dažus nepazinu (vai negribēju pazīt) un kuri mēģināja draudzīgi papļāpāt, kas man sākumā uzdzina zosādu. Mēģināju izlikties aizņemta vai pieklājīgi pasmaidīt un izmest pa kādai klišejiskai frāzei. Nezināju ko teikt, kur likt acis. Taču pamazām aizvien vairāk iepazinos ar grupas biedriem un manu svarīguma sajūtu nomainīja piederība. Šīs pozīcijas dēļ sāku piedalīties sirdsapziņas sapulcēs, lai pēc tam aizslēgtu telpu, un sāku uzzināt vairāk par AA notikumiem, tradīcijām, struktūru. Tas man patika jo īpaši tāpēc, ka neviens manu viedokli neprasīja (taču kurā es dāsni dalījos) un neko neuzspieda. Ātri vien jutos kā savējais.


Sāku uzņemties dažādus pienākumus, jutos noderīga un novērtēta. Tas motivēja aizvien vairāk iesaistīties un palikt skaidrā. Lai kāda būtu mana svarīguma sajūta, šķita, ka pārējo biedru prieks par manu skaidrību un spēja paļauties uz mani tomēr ir lielāki – tas bija tik patīkami, jo biju zaudējusi visu savu draugu un paziņu uzticēšanos. Sāka celties pašvērtējums, un aizvien vairāk nostiprinājās vēlme būt skaidrā – sāku justies kā vērtīgs sabiedrības loceklis, nevis izolēts, nekam nederīgs vientuļnieks – pa vienai dienai.


Pēc tam kalpoju arī par kasieri, devos nest vēsti uz rehabilitācijas centru, tas bija īpaši svētīgi, jo palīdzēja atcerēties, no kurienes nāku, un just dziļu pateicību AA par savu skaidrību. Piedalījos dažādās darba grupiņās, kas aizpildīja manas nedēļas nogales un mācīja mani no jauna gan aizpildīt brīvo laiku, gan iemācīties socializēties. Iesākumā jutos neērti, neomulīgi, gribējās mukt prom, taču ar laiku sapratu, ka tas ir mans lepnums, kas grib, lai, ienākot telpā, man tiktu veltītas ovācijas. Kalpošana man dod jēgu, kas ir daudz lielāka nekā tikai atteikšanās no dzeršanas. Jā, reizēm man ir grūti, reizēm nepatīk citu viedoklis, grupas sirdsapziņas izvēlētais ceļš, kā kurš sēž vai skatās, cik lēni vai ātri kas virzās uz priekšu. (Viss, ko nevaru kontrolēt, jo man taču tik ļoti gribas visu kontrolēt!) Taču aizvien vairāk redzu tās kā iespējas iemācīties pilnvērtīgi piedalīties dzīvē, pavīlēt savu ego, piekāpties un godīgi izvērtēt savas rīcības motīvus. To man nedotu vienkārša atteikšanās no pudeles, un tas viss noder pārējā dzīvē ārpus sadraudzības.


Kalpošana rada manā dzīvē stabilitāti un piederības sajūtu, tas ir vienīgais veids, kā varu atlīdzināt tiem, kuru dēļ man bija un ir, kur atnākt. Bez kalpotājiem es joprojām dzertu. Tagad alkohola vietā manu dvēseles tukšumu aizpilda jēga un cilvēki. Kamēr vien būšu skaidrā, centīšos kalpot vienā vai otrā veidā, lai arī citi var saņemt to pašu dāvanu, kas bez maksas tika sniegta man – skaidrību un jaunu dzīvi.

Ieva


20 views0 comments

Recent Posts

See All