Sveiciens novembrī! Vairākkārt esmu dzirdējis tādu frāzi, ka Anonīmo alkoholiķu programma pēc savas būtības ir egoistiska. Mani vienmēr ir mulsinājis šis formulējums. Es saprotu loģiku, kurā balstās tāds apgalvojums, – kā nekā mēs visi skaidrību esam uzsākuši primāri, lai sakārtotu paši savas dzīves, nevis lai glābtu citus. Tomēr es nepiekrītu terminoloģijai, ka palīdzība sev ir egoisms. Manuprāt egoisms ir pašlabuma meklēšana kā vienīgais vai galvenais morāles kompass. Tāpēc, tikai tad, ja ieguvuši skaidrību, mēs Anonīmo alkoholiķu brālībai teiktu adiós un dotos baudīt skaidrības augļus vieni paši brīvajā pasaulē, tikai tad būtu korekti kārt egoisma birku Divpadsmit soļu programmai un pašai AA kustībai. Bet realitāte ir pavisam citādāka – lielākā daļa no mums pēc skaidrības nostabilizēšanās esam palikuši aktīvi šīs sadraudzības biedri, bieži veltot savu brīvo laiku svešinieku labklājībai. Tāda rīcība nav egoisms.
Manuprāt, Anonīmo alkoholiķu sadraudzībā valda simbiotiskas attiecības starp divām pasaulēm – indivīda un kopienas. Rūpējoties par sevi, mēs padarām labāku mūsu kopienu, kas, atbildot mums, ļauj labāk rūpēties par sevi.
Starp citu, mana skaidrība sākās tieši novembrī, un tajā pašā novembrī es uzrunāju savu pirmo sponsoru. Toreiz viņš teica, ka palīdzēs manā skaidrības ceļā, ja apsolīšu trīs lietas: 1) kamēr strādājam ar soļiem, es katru dienu ar viņu sazināšos un pastāstīšu, kā man iet;
2) darīšu visu iespējamo savas skaidrības labad;
3) kad būsim pabeiguši iet soļus, es turpināšu nest vēsti citiem.
Pēdējais punkts šajā trīs punktu solījumā novembra “Vīnogas” tēmas “kopējā labklājība” kontekstā ir īpaši svarīgs, bet, pirms iepazīstināt jūs ar jaunākajiem rakstiem, vēl viena liriska atkāpe par mēneša tēmu.
Ir novembris. Bez piecām minūtēm ziema. Ir atnākusi gada tumšā puse, kas daudziem no mums ir papildu slogs jau tā trauslajam emocionālajam stāvoklim. Protams, ir tādi, kuriem gadalaiku maiņa nekādi uz nerviem nespēlē, bet zinu, ka citi šajā laikā izjūt lielāku stresu, vientulību un saskaras ar grūtībām būt garīgi mundriem. Ja esi viens no tiem, tad kopiena, vienalga vai AA sadraudzība vai cita atbalsta sistēma, ir īstā vieta, kur meklēt palīdzību, jo cilvēks nav vientuļa sala. “Vīnogas” redakcijas vārdā es ceru, ka šis interneta žurnāls kādam ir vieta, kur patverties, kad visa paliek par daudz. Un brīžos, kad nesanāk aiziet uz vietējo sapulci vai apmeklēt tiešsaistes grupu, kāds “Vīnogas” raksts var būt tieši tas, ko dakteris izrakstījis.
Šomēnes lasi:
Mēs visi zinām, ka sirgstam no alkohola atkarības, bet varbūt tāpat kā Andri K. tevi moka arī “nāvējoša unikalitāte”? Kas tā par slimību un kā ar to tikt galā, lasi rakstā “Cik neoriģināli!”.
Ilze dalās, kā pārvarēja nedrošību par to, vai ir spējīga palīdzēt jaunatnācējiem atveseļošanās procesā (krievu valodā lasi ŠEIT). Savukārt Līga ir nonākusi pie vērtīgas atziņas, ka ir ļoti labi strādāt ar citiem tieši tad, kad pati jūtas slikti. Par to rakstā “Izeja no sava apļa”. Ineses pieredzes stāstā “Mana atveseļošanās – kopējās labklājības pamats” uzzināsiet, kāpēc viņa iepriekš mēdza mosties agrāk, nekā gribēja, kā rezultātā bija neizgulējusies, prasīga, kašķīga, vīlusies, apvainojusies un dusmīga. Un kas ir mainījies kopš tiem laikiem.
Vēsts nešana ne vienmēr garantē pozitīvus rezultātus – par to rakstā “Vēlā vēsts” stāsta autors K.
“Runga vai glābšanas riņķis?” ir lielisks raksts par tradīciju nozīmi kopējās labklājības labā, savukārt rakstā “Ar alkoholu nesaistītas problēmas: ko ar tām iesākt?” AA dibinātājs Bils V. vērtē, vai un kā Anonīmie alkoholiķi var palīdzēt risināt citas, ar alkoholismu nesaistītas, problēmas.
Arvīda dzīvesstāstā “Dabas bērns pieaudzis” iepazīsiet autoru, kurš pēc 27 gadu skaidrības secina, ka, šķiet, beidzot ir pieaudzis un dzīves problēmas risina, paļaujoties uz sevi, saviem AA brāļiem un māsām, un Augstāko Spēku.
Redakcijas vārdā O. K.
Kommentare