Savā attieksmes maiņā pret Ziemassvētkiem viņš saskata Lielās grāmatas apsolījumu piepildīšanos.
Mana vārdnīca apgalvo, ka ciniķis ir “vīzdegunīgs nopēlējs; kāds, kas apšauba vai noliedz cilvēku motīvu labestību un bieži pauž sarkastisku, smīkņājošu attieksmi.”
Dzeršanas gadu gaitā man izdevās attīstīt augstākās raudzes Ziemassvētku cinismu, kas bija gan neloģisks, gan biedējošs. No vienas puses, es vairs neticēju Dievam. Kāds šiem svētkiem sakars ar kaut kādu mitoloģisku piedzimšanu? No otras puses, augstprātīgi uzlūkoju paņēmienus, kā tirgotāji un reklāmdevēji kaut ko garīgu klaji izmanto savām vajadzībām.
Lūk, tā ir īsta, A klases, vietēja pildījuma, augstākās kvalitātes alkoholiķa domāšana. Es izjutu nicinājumu pret ticīgajiem, taču vienlaikus ienīdu tos, kas nevēlējas šo ticību godināt. Ļoti bieži paudu savus spriedumus par to, cik stulbi kļūst cilvēki, tiklīdz pienāk decembra vidus.
Nevēlēdamies apmierināties ar šo neloģisko, tiesājošo un nicinošo cinismu, es to papildināju ar kripatiņu viltotas augstsirdības. Citiem vārdiem sakot, es redzēju cauri visam tam bleķim. Taču, tā kā uzskatīju sevi par kārtīgu ģimenes cilvēku, es apspiedu savas sajūtas un parūpējos, lai visiem pārējiem būtu “labi Ziemassvētki”. Tas izpaudās ne tikai manā īgnumā, aizvainotībā, nesabiedriskumā un pūcīgumā, bet arī manos centienos sagādāt maniem mīļajiem “priecīgus Ziemassvētkus”, ja jau viņiem tos tik ļoti vajag.
Dabiski, ka balvā par šādu “uzupurēšanos” es sagaidīju moratoriju sūdzībām par manu dzeršanu. Lūk, vēl viens neloģiskas domāšanas piemērs. Es neticēju visām šīm blēņām, taču izmantoju Ziemassvētkus, lai varētu nesodīti dzert.
Ielūkosimies manās dzeršanas dienās un apskatīsim kādu tipisku Ziemassvētku vakaru, pirms mani sasniedza AA dāvana. Mēs ar sievu esam nolikuši bērnus gulēt pēc iespējas agrāk, lai beidzot varētu pa īstam pieķerties ģimenes strīdiem. Kaktā rēgojas paplukusi un sašļukusi eglīte, izrotāta paviršā alkoholiķa manierē. Rotaļlietu daļas mētājas pa visu istabu, pussalikta leļļu māja tikko turas stāvus. Es skaļi sūdzos, ka nesaprotu montāžas instrukciju, vienlaikus uzsvērdams, ka netaisos doties uz baznīcu (“kopā ar visiem pārējiem liekuļiem”) un gribēdams zināt, kāpēc katros Ziemassvētkos mums jādodas pie radiem. Vai tiešām neesmu pelnījis brīdi miera un atpūtas?
Pēc īsa brīža es būšu atslēdzies uz dīvāna, visticamāk, par milzīgu atvieglojumu sievai, bet viņa pabeigs likt kopā leļļu namiņu, sekodama instrukcijām, kas viņas dzīvesbiedram šķita tik mulsinošas. Kad bērni no rīta modīsies, daži uzmundrinoši dzērieni man palīdzēs aizmirst par nesamaksātajiem rēķiniem uz mana galda un kaitinošo Ziemassvētku mūziku, kas citiem šķiet tik baudāma. Kamēr vien varu dzert, kāda man daļa pār visu pārējo?
Divdesmit dzeršanas gadu laikā Ziemassvētku ainiņas mēdza mainīties, taču vienmēr bija klātesoša kāda neatņemam sastāvdaļa – “galējas stūrgalvības plosīšanās”. Citiem AA biedriem ir savas Ziemassvētku atmiņas – atmiņas, kas tikpat blīvi pielādētas ar emocionālo dinamītu, lai kā tās atšķirtos no manējām. Tieši tāpēc dzīvošana dienu pa dienai un palikšana programmas tuvumā spēlē īpaši svarīgu lomu manos Ziemassvētkos, un katrās ziemas brīvdienās es izjūtu aizvien lielāku prieku tajos piedalīties.
Šogad nosvinēju savus desmitos Ziemassvētkus skaidrā. Ģimeni, kas izcieta manus dzeršanas laikus, ir aizpūtuši alkoholisma vēji, taču man tagad ir cita ģimene un arī es pats tagad esmu cits – skaidrā un priecīgs būt šajā dzīvē. Patiesībā Ziemassvētkos dzīve šķiet pat pilnasinīgāka un bagātākā. Varbūt tieši tāpēc dzeršanas laikā Ziemassvētki man šķita tik nepatīkami – lai gan alkoholiķim pārējās 364 dienas arī nav nekāda medusmaize.
Kopš iepriekšējiem Ziemassvētkiem esmu piedzīvojis meitas kāzas un mātes nāvi. Tā kā vienā ziņā kaut kas ir mainījies. Taču mani uzticamie sabiedrotie – ego, žēlums pret sevi, aizvainojums – joprojām ir ar mani un turpina mani ķircināt kā mazi, nejauki puišeļi. Mani rakstura trūkumi, pateicoties AA, šajos Ziemassvētkos ir nedaudz rāmāki. Es tā ceru, un tāpat cer arī mani tuvinieki.
Viena lieta gan ir skaidra: ja šajos Ziemassvētkos nejauši sastapsiet kādu pusmūža vīrieti, kas aizvien vairāk ir pateicīgs par savu skaidrību, aizvien vairāk sajūsminās par Dieva mīlestības brīnumu, tas droši vien būšu es. Vai tie varat būt jūs, jo “visa mūsu attieksme un skats uz dzīvi izmainīsies” un “mēs sapratīsim vārdu “lēnprātība” un iepazīsim mieru”. Vai tad Ziemassvētki nenozīmē tieši to?
V. S., Votervila, Ohaio
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (December 1980). Reprinted with permission.
Comments