VĪNOGA

Alkoholiķe dalās, kā mācās pieņemt sevi un citus.

AA biedrs dalās, ko iemācījās par piedošanu, strādājot ar aizvainojumiem pret savu mirušo tēvu alkoholiķi.

Meditējot es nokļūstu telpā, kuru neietekmē ārējā pasaule, kurā esmu tikai es un klusums. Un tad nāk sajūta, ka neesmu vairs viens.

Lūgšana ir saruna, kuras laikā mēs esam atvērti viens otram.

Tagad viņa zina, ka Dievs nav salavecis, slikts vecāks vai džins no burvju lampas.

Lietojot alkoholu, viņš meditēja uz iznīcību. Tagad šis vecbiedrs praktizē uzmanības, klusuma, sirds un citas meditācijas formas.

Domājot par savu pilnīgo morālo bankrotu, viņa jautā – kā gan es nezināju, ka esmu alkoholiķe?

“Vārti, caur kuriem tev jāiziet, ir daudz platāki, nekā tev šķiet. ” (“Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”, 27.–28. lpp.)

AA biedrs dalās pieredzē, kā iemācījās lūgties tā, lai tas tiešām darbotos.

Pieņemšana, miers, pacietība un pateicība... vecbiedrs dalās par lūgšanu un meditācijas dāvanām. AA pamatvērtība ir godīgums, tāpēc sākšu...

AA biedrs dalās, kā vārda “pateicība” nozīme mainās viņa skaidrības laikā. Pateicība vienmēr ir bijusi manas atveseļošanās programmas...

AA dalībniece dalās, kā aizvien vairāk tuvojas pateicības attieksmei, kas pamazām kļūst par viņas uztveres dabisku sastāvdaļu.

Bija atbrīvojoši aptvert, ka problēma neesmu es pati, bet problēma ir man, un ar to ir iespējams kaut ko darīt.

Šis AA biedrs uzskata – skaidrība nenozīmē pasīvu paļāvību uz Augstāko Spēku. Ir jādarbojas!

AA dalībniece atskatās, kā dzīves melnās strīpas piespieda viņu izvēlēties darbu ar Divpadsmit soļu programmu.

Mēģinot sastrādāties ar citiem alkoholiķiem, es varu atklāt tādas sava rakstura šķautnes, kādas neesmu redzējusi nekur citur savā dzīvē.

Es nebiju pamanījusi brīdi, kad normāla, cilvēciska tieksme palīdzēt un atbalstīt otru cilvēku, bija pāraugusi apmātībā, kas vairs neļāva ap

Gan dzeršanas, gan atveseļošanās karjeru viņš taisīja strauji, bet tagad mācās nesteigties un dzīvot šodienā.

Kā iemācīties ieraudzīt savu egoismu skaidrā dzīvē pat tad, kad ir visas tiesības apvainoties.

Kas ņems virsroku: nepatika pret Dieva ideju vai nepieciešamība atrast risinājumu problēmai, kas mūs noveda garīgā sakāvē?