Atbrīvošanās no tieksmes

Viņš pamanīja, ka tieksme dzert bija viņu atstājusi.

Kad 1961. gada februārī atnācu uz AA, es biju agnostiķis un ļoti šauri domājošs. Es cerēju, ka varēšu saglabāt skaidrību bez “reliģijas”, par kuru dzirdēju runājam citus AA biedrus. Bet pēc diviem norāvieniem otrajā skaidrības gadā sāku justies kā zaudētājs. Pēc otrā norāviena es joprojām cīnījos ar tieksmi dzert, kas mani ietekmēja gan fiziski, gan garīgi.

Par savām grūtībām pastāstīju brālim, kurš arī ir AA biedrs Ontārio, un viņš man ieteica atbraukt un pamēģināt AA tur, kur dzīvo viņš. Ilgi nedomāju un drīz vien jau dzīvoju kopā ar savu brāli, un apmeklēju soļu un spīkeru sapulces, kurās biedri dalījās par to, kā viņi pārvarēja savas problēmas, darbojoties ar Divpadsmit soļiem. Pēc neilga laika es sapratu, ka vairs necīnos ar vēlmi dzert tik ļoti kā agrāk.

Atradu darbu, kas mani aizveda aptuveni 200 jūdžu attālumā no pilsētas. Biju tur nodzīvojis apmēram mēnesi, kad kādu rītu pamodos un atklāju, ka atkal jūtu šo nekontrolējamo tieksmi.

Nebija neviena AA biedra, kuram es varētu piezvanīt, vai kāda, ar ko aprunāties, jo mēs bijām nometnē septiņdesmit piecas jūdzes no galvenās šosejas. Tajā dienā pirms pusdienlaika es atteicos no šī darba, jo man likās, ka nojūgšos, ja kaut kur nedabūšu alkoholu. Tomēr nekas nebija atrodams; pat citrona ekstraktu un vaniļu bija izdzēruši pavāri. Es nevarēju saņemt algu līdz vakariņām un nezināju, kā izturēšu pēcpusdienu. Visbeidzot, lai kaut ko darītu, sāku kravāt savas mantas. Čemodānā bija mana Lielā grāmata un “Divpadsmit un divpadsmit”.

Atcerējos, kā kāds sapulcē teica, ka lasīšana no Lielās grāmatas vai “Divpadsmit un divpadsmit” palīdzēs, ja nav ar ko parunāt. Kādu laiku lasīju, apstājos un pārdomāju, tad turpināju lasīt. Lai gan tas man palīdzēja justies mazliet labāk, joprojām jutu, ka man ir maz izredžu izkļūt no šīs situācijas skaidrā.

Izejot pagalmā un domājot, ko darīt, es vienkārši pacēlu rokas gaisā un teicu: “Dievs, ja Dievs patiešām ir, palīdzi man atbrīvoties no šīs tieksmes!”

Neilgi pēc tam es atklāju, ka saucu un māju ar rokām pārējiem darbiniekiem, kuri tikko bija ieradušies vakariņot. Jutos tik laimīgs un nezināju kāpēc, līdz pamanīju, ka tieksme dzert mani ir pametusi. Vēlāk vakarā sapratu, ka ar mani ir noticis kaut kas tāds, ko es nespēju izskaidrot.

Šī bija algas diena, tāpēc lielākā daļa no mums devās uz nelielu ciematu apmēram trīsdesmit jūdžu attālumā, kur viesnīcā ar krodziņu dabūju istabiņu uz nakti. Kamēr visi dzēra aukstu alu, es dzēru bezalkoholiskos dzērienus un prātoju par to, cik izmisīgi visu dienu biju vēlējies kaut ko iedzert. Tagad, kad biju šeit, domāju, ka es neiedzertu pat tad, ja kāds man piedāvātu 100 dolāru.

Nākamajā dienā es paņēmu līdzi vēl divus puišus, kuri arī pameta darbu un bija ļoti paģiraini, un mēs visi devāmies uz pilsētu, kas atradās aptuveni 200 jūdžu attālumā. Pa ceļam viņi gribēja apstāties katrā viesnīcā un pie katra alkohola veikala, bet es joprojām dzēru bezalkoholiskos dzērienus.

Es nokļuvu atpakaļ AA un, ienākot pa durvīm, teicu: “Paldies Dievam, ka es izglābos.”

Dažas dienas vēlāk stāstīju vienam no ilggadējiem biedriem, kas bija noticis, un viņš man teica: “Tu taču nemaz nezini, kas patiesībā notika, vai ne? Tev bija tas, ko mēs AA saucam par garīgo pārdzīvojumu.”

Ir pagājuši vairāk nekā septiņpadsmit gadi un kopš tā laika man nekad nav bijusi tieksme vai pat vēlēšanās iedzert.

No piedzīvotā es iemācījos, cik svarīgi ir saglabāt atvērtu prātu attiecībā uz lietām, kuras es nesaprotu vai kuras pats neesmu pieredzējis. Es sapratu, ka mēs esam vajadzīgi viens otram un ka mums visiem ir vajadzīgs Dievs.

C.P., Sentdžonsa, Ņūbransvika

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (January,1981). Reprinted with permission.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.