Saruna par garīgumu.
Mēs esam Liepājā, “Vīnogas” redkolēģijas izbraukumā. Ir vasarai nepiedienīgi vēss un apmācies laiks, bet, pat ja spīdētu saule un vilinātu atklātā jūra, mēs tik un tā darītu to, ko darām. Dzeram tēju, uzkožam olīvas, mellenes un čipsus un runājamies par žurnāla mēneša tēmu “garīgums”. Sarunu vada Dmitrijs, un piedalāmies mēs, visi pārējie redkolēģijas biedri: Maija, Oskars, Zita un Debora.
Dmitrijs: Lielā grāmata saka, ka viens no nosacījumiem, lai mēs atveseļotos, ir atteikties no saviem priekšstatiem par kaut ko. Nezinu, kā jums, bet man bija ļoti daudz priekšstatu par to, kas ir garīgums. Varbūt mēs varētu sākt ar to, kā jūs sapratāt un ko domājāt par garīgumu, pirms atnācāt uz Anonīmajiem alkoholiķiem, sākāt strādāt ar Divpadsmit soļiem. Kāds bija priekšstats par to? Un no kura priekšstata joprojām nesanāk atbrīvoties?
Oskars: Es nenāku no ģimenes vai vides, kur garīgums jebkādā veidā, ieskaitot reliģiju, garīgās prakses vai meditāciju, tiktu īpaši apspriests. Tomēr garīguma tēma AA man nebija pārsteigums. Tas, kas mani pārsteidza, – ka par garīgumu cilvēki runā kā par realitāti. Manā uztverē par garīgumu runā viedi cilvēki, kas raksta, meditē vai ir saistīti ar organizētu reliģiju. Tas, ka cilvēki ikdienā, AA sapulcēs runā par garīgumu un garīgo programmu, tas man bija lielākais pārsteigums. Salīdzinoši ātri man iepatikās teiciens “body, spirit & mind”, proti, ka cilvēkam ir nepieciešama fiziskā veselība, intelekts un garīgums. Sapratu, ka esmu pievērsis uzmanību savai fiziskajai veselībai, intelektuālajai attīstībai, bet ne garīgumam. Tas, ka garīgums nav saistīts ar organizētu reliģiju, to man pieņemt bija pavisam viegli. Pavisam ātri pieņēmu, ka šī ir garīga programma, un man tas patika.
Debora: Es agrāk totāli jaucu garīgumu ar reliģiju, man šķita, ka tas ir viens un tas pats. Savukārt reliģija un baznīca man saistījās ar tādu kā lētticīgumu, uz ko skatījos no augšas. Ar reliģiju man ir divējāda pieredze. Mana vecmāmiņa bija ļoti ticīga, bērnībā viņa daudz ar mani runāja par Dieviņu, un es to respektēju. Un tomēr … man tas saistījās ar tādu vienkāršo cilvēku. Mani vecāki gāja uz baznīcu divas reizes gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās, imitēja krišanu ceļos, jo tikai drusku pietupās. Es jutos neveikli, man tas asociējās ar izlikšanos. Reliģija manā uztverē bija baigā liekulība un lētticība.
Tagad man šķiet ļoti dīvaini, ka es tā varēju domāt. Es taču vienalga lasīju toreiz kaut kādu literatūru, domāju par garīgumu – kaut kādā aspektā. Kopš atnācu uz AA un izdzirdēju to konceptu “Augstākais Spēks, kā mēs Viņu saprotam”, es beidzot iedevu atļauju pati sevi uzskatīt par ticīgu cilvēku, bez kādas saistības ar reliģiju un baznīcu.
Maija: Man garīgums nebija sajūgts kopā ar baznīcu, es to vairāk saistīju ar kultūras pieredzi un filozofiju. Bet galvenais priekšstats, no kura man tomēr lielā mērā ir izdevies atbrīvoties, ir snobisms, ka garīgums ir saistīts ar intelektu. Man šķita, ka garīgo domu ir jāspēj izdomāt, tas nav ikvienam pieejams. Par reliģiju man bija neviendabīgas jūtas, kādas tās ir joprojām. Reliģijas, pseidoprakses man šķita drīzāk apšaubāmas, par ko pasmieties. Tagad saprotu, ka tam nav nekādas saistības ar intelektu, katram garīgums ir pieejams, varētu teikt, pa dažādiem kanāliem. Vienam garīgums izpaužas caur cilvēkiem, citam – caur reliģiju. Ceļi var būt diezgan atšķirīgi, ko es arī pieņemu.
Saistībā ar reliģiju, es uz AA atnācu ar lielu piesardzību, izvairījos apmeklēt sapulci, ja tā notika ar reliģiskajām organizācijām saistītās telpās. Es neesmu reliģioza, bet esmu ticīga un arī pirms atnākšanas uz AA tāda biju. Tagad man šādas lietas ir mazsvarīgas, es zinu, ka AA ir nodalīts no reliģijām.
Zita: Atnākot uz AA, man šķita, ka garīgums ir kā apģērbs, un katrs izvēlas, ko nu uzvilkt. Kam ir filozofijas mētelis, reliģijas kleita vai ezotērikas uzvalks. Garīgums šķita kaut kas ļoti sadrumstalots, kas darbojas uz laika posmu, kamēr “uzvilkts”. Pati biju meklējumos, bet drīzāk sapratu, kas man neder, nevis atradu ko piemērotu. Atnākot uz AA, viena no visforšākajām lietām bija, ka cilvēki runāja par garīgumu pilnīgi neatkarīgi no intelekta, sabiedrības stāvokļa vai izglītības. AA mani fascinēja, ka cilvēki par garīgiem pārdzīvojumiem un garīgo izaugsmi runāja tik vienkārši, skaidri – ikdienišķā pirmdienā, vai citā nedēļas dienā. Kad ir sapulce, tad arī dalāmies pieredzē par garīgumu. Cilvēks, kuru es savā snobismā nosaucu par “parasto”, sniedza man dziļas atklāsmes vienkāršā izteiksmē. Nevis tāpēc, ka ir svētdiena un es esmu baznīcā vai apmeklēju ezotērikas salonu ar akmeņiem rokās, bet vienkārši – sapulcē dalos par savām iekšējām garīgajām izmaiņām.
Dmitrijs: Kas bija tas, kas izmainīja jūsu priekšstatus? Kas tagad jums ir garīgums?
Oskars: Man ir pavisam vienkārši uz šo jautājumu atbildēt vienā teikumā. Tas arī man bija vislielākais pārsteigums, ka garīga programma ir darbība. Nebūs vienā teikumā (smejas), bet biju izdomājis, ka garīgums ir nonākt zināmā prāta stāvoklī, kad rodas kaut kāda saikne. Taču sponsors man iemācīja to, ko mēs bieži dzirdam, – ka vispirms ir darbība, un tad tu nonāc prāta stāvoklī. Vismaz tā tas bija man.
Zita: Tagad es domāju, ka pirmais skaidrais rīts izmainīja manus priekšstatus par garīgumu. Tas ārprātīgais juceklis, kas manī bija, nokrišana uz ceļiem, ko pirms tam tikai formāli biju darījusi baznīcā, lūgšanas, padošanās – tas viss bija patiess garīgs pārdzīvojums. Ejot soļus, un īpaši Trešajā solī arī. Atceros, ka nemaz nebiju gatava garīgam pārdzīvojumam, tam, ko piedzīvoju kopā ar sponsori. Un tagad es akceptēju, ka garīgā programma ir ļoti konkrēta – problēmas, situācijas jārisina ar garīgiem principiem, un risinājums arī ir ļoti konkrēts.
Debora: Pirmais, kas nāk prātā, ir sarunas ar sponsori viņas virtuvē, kur viņa tik vienkārši un pašsaprotami stāstīja par to, kā viņa sarunājas ar savu Augstāko Spēku, kā tam uzticas. Tā man bija tāda pieredze, kas saslēdzās ar manu bērnības pieredzi, ka Dievs ir tik pieejams. To es biju aizmirsusi!
Garīgums – man tā ir pilnīgi cita pasaules uztvere. Agrāk bija “es”, man viss ir jāizkontrolē, jāparedz, jāizcīna sava vieta zem saules, pagrūžot citus malā, jāuzvar, jāpanāk, jābūt īstajā vietā un laikā. Dievs ir tur, baznīcā, un Viņam nav īsti daļas gar mani. Tagad man ir tā izpratne, ka viss ir Dievs.
Maija: Man lūzums notika dzerošā laika pēdējā pusgadā, pakāpeniski aizgāja uzskats, ka garīgums ir saistāms ar askēzi, vientulību, ar sajūtu, ka man ir jāatrisina šis lielais dzīves uzdevums, un tad viss notiks. It kā nolaidos uz zemes, atvērās bērnišķība, atļāvu sev dzīvot. Nopirku sev T-kreklu ar Mikipelēm, man tas bija garīgs solis, ar kuru es savienojos ar pasauli. Šobrīd nevaru nodalīt garīgumu pilnīgi ne no kā. Arī tajos brīžos, kad nejūtu kontaktu ar Augstāko Spēku, tas vienalga ir kaut kāds process, kurā es risinu šīs attiecības. Šobrīd uzskatu, ka tās ir pašas svarīgākās attiecības manā dzīvē, kur viss pārējais, sadzīviskais ir pakārtots. Bez pompozitātes un patosa, tāda zināma bērnišķība, humors, nevis prātuļošana. Man ir sajūta, ka esmu plūsmā. Un no šīs plūsmas es negribu izkrist.
Dmitrijs: Varbūt sāpīgs un strīdīgs jautājums – par garīguma robežām. Mēs ļoti bieži runājam, ka Divpadsmit soļu programma ir garīga programma. Mēs ik pa laikam paskaidrojam, ka šī nav filozofiska, psiholoģiska, reliģiska programma. Kur jums ir robežas, vai tādas robežas ir vajadzīgas, vai tomēr garīgums nav viss, un ir arī citi ceļi. Es gribētu, lai mēs par to padomājam…
Debora: Man ir tāda pieredze, ka gāju pie psihoterapeites un man galīgi sajuka viss – šī programma un tas, ko man piedāvāja terapeite. Vadījos no savām sajūtām un pārtraucu terapiju. Tad Lielajā grāmatā atradu tekstu, ka dažiem alkoholiķiem psiholoģiskās metodes neder. Yessss! Es to nofotografēju un nosūtīju terapeitei. Viņa man neatbildēja. Taču man tā ir atbilde. Man ir bīstami iet tajās teritorijās, kur ir psiholoģiskās metodes, man tas ļoti sajauc galvu. Man ir ļoti specifiska galva, kas izmanto jebko, lai atgrieztos pie manas dzīves kontrolēšanas. Proti, es atgriežos pie sajūtas, ka es esmu Dievs, ka es kontrolēju savu dzīvi. Varbūt tas, ko man teica terapeite, bija labi domāts, bet es to iztulkoju tā, ka man atkal jāķeras pie ruļļiem – un, protams, ka man nesanāk, un tad es esmu pilnīgākajā izmisumā – lūzere, un man nekas šajā dzīvē neizdodas. Un tikai tad, kad sev pateicu, ka man tas neder un es atgriežos pie tā, ka es visu varu atdodu Augstākajam Spēkam, paļaujos un daru tikai to, kas teikts Divpadsmit soļos, tikai tad man tiek atgriezts veselais saprāts.
Maija: Man šķiet, ka visas tās lietas cita citu neizslēdz. Augu ģimenē, kur prāts tika likts augstāk, man bija periods, kad es cīnījos par tiesībām uz savām emocijām, tostarp šim mērķim pielāgojot arī AA programmu. Pagāja laiks, kamēr sapratu, ka AA programmas centrālā ass ir garīgā, bet ka tā palīdz arī visām citām jomām. AA programma man ir prioritāte. Tā ir virssistēma, kurā es visu citu lieku iekšā. Ja esmu slima, varu izmantot zāles, ja man ir psiholoģiskas problēmas, varu aiziet pie psihoterapeita, bet tas pakārtojas apakšā.
Zita: Man sev vienmēr jāatgādina, ka garīgums mani neatbrīvo no konkrētas darbības. Man tas atklājas, piemēram, attiecībās ar bērniem. Es nevaru tā ērti iekārtoties un pateikt – garīgums, tātad visu atlaižu, nekādas atbildības. Man ir jābūt klātesošai bērniem, bet jāsaprot, kur esmu viņiem par daudz, jāsaprot, ka es vienmēr kļūdīšos. Man pašai jāatrod līdzsvars starp to, ko ieguldu viņos ar piemēru, un konkrētu paļaušanos, ja viņi vakarā ir aizdevušies uz kādu ballīti. Man jāaktivizē paļaušanās uz Augstāko Spēku.
Oskars: Man, paldies Dievam, nav tādu izteiktu garīgu saslimšanu – šizofrēnijas vai depresijas, tāpēc es pat nenojaušu, kur ir Divpadsmit soļu programmas garīgie limiti. Esmu salīdzinoši slinks cilvēks, daru tik, cik nepieciešams. Man tagad ir labi ar to, kas man ir. Bet man ir sajūta, ka būs nākamā krīze, un es apzinos, ka man vēl šajā pašā Divpadsmit soļu programmā ir, kur rakt.
Dmitrijs: Es tomēr nokomentēšu. Esmu dzirdējis, ka ik pa laikam spīkeri saka, ka AA programma ir garīgais bērnudārzs, kur viss tikai sākas. Man ir ļoti daudz lietu, ko es vēl neprotu vai nedaru. Agrāk mani kaitināja, ka cilvēki sapulcēs stāstīja par psiholoģisko palīdzību, man šķita, ka jaunatnācējs domās, ka bez tā viņš nevarēs atveseļoties. Taču sponsors salika man punktus uz i – grāmatā ir rakstīts, ka mēs neatsakāmies no psiholoģiskas palīdzības, ja tāda ir vajadzīga. Bet viņš arī teica, ka viņam nekad nepalīdzēs neviens psihologs, ja viņš nedzīvo pēc Divpadsmit soļu principiem.
Dmitrijs: Varbūt varat katrs padalīties, kas jums ir garīgais pārdzīvojums?
Oskars: Visvairāk atmiņā palikuši divi spilgti pārdzīvojumi. Viens no tiem notika pirmajā skaidrības gadā, kad es biju jau sācis iet soļus. Devos gulēt un lēnām migu ciet, pusnomodā mani pārņēma sajūta, ka ļaunas lietas man grib uzbrukt, bet it kā man pāri ir sargājošs kupols. Neuztraucies, es tevi pasargāšu – tāda bija sajūta. Es šo izstāstīju sponsoram, lai gan ļoti kaunējos, domāju – varbūt es jūku prātā. Bet sponsors atbildēja: “Vari to uztvert, kā vēlies – tu jūc prātā vai Dievs ar tevi sarunājas.” Es izvēlējos otro. Dievs ar mani sarunājas, un viss būs labi. Otrs notikums – biju aizdevies uz sapulci Pārdaugavā un nācu pāri Vanšu tiltam uz mājām. Bija vasaras vakars un es pēkšņi nodomāju – cik dzīve ir skaista, cik Rīga ir skaista, man vienkārši ir labi būt tagad, šeit. Tas ir mans otrs lielais garīgais pārdzīvojums. Līdzīgas lietas notikušas arī vēlāk.
Maija: Man tādi ir bijuši vairāki. Viens tas, ko es jau mazlietiņ minēju, kad es vēl lietoju alkoholu. Tas ir saistīts ar brīdi, kad beidzu pati kontrolēt un šausmīgi rūpēties par kaut kādām savas dzīves jomām, bet atdot tās Augstākam Spēkam. Skaidrībā man tādi brīži ir bijuši vairāki. Saistīti ar sarežģītu dzīves situāciju, ko es nespēju nekādi atrisināt, esmu apjukusi un nezinu, ko ar to varu izdarīt. Tad es, piemēram, apguļos uz dīvāna, atdodu Augstākam Spēkam, un tajā brīdī man viss kļūst skaidrs. Es gāju cauri visai pilsētai, lēmums bija jāpasaka arī citiem cilvēkiem, bet man vairs nebija bail. Tas saistās arī ar pirmo jautājumu – priekšstatiem par Augstāko Spēku. Bija aizspriedums, ka Viņš ir sodošs. Tajā laikā, kad dzēru, es nebiju reliģioza, bet man šķita, ka es nomiršu un nonākšu ellē un tur būs visi, kam esmu melojusi. Viņi mani tur sagaidīs un man būs jātiek ar to galā. Un tad kaut kā atnāca sajūta, ka Augstākais Spēks ir labvēlīgs. Tas ir milzīgs pavērsiens, pārmaiņa. Brīžos, kad man ir tas klikšķis, es sajūtu Augstākā Spēka mīlestību. Tādu visaptverošu mīlestību, piedošanu un pilnīgu brīvību, skaidrību un atbrīvošanos no sava egoisma, iekšējās skriešanas pa apli.
Zita: Kā raksta Lielajā grāmatā, Devītā soļa apsolījumos, “mēs intuitīvi zināsim, kā rīkoties situācijās, kuras mūs agrāk samulsināja” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.). Kad es skaidrībā sajutu, ka šis apsolījums piepildās, man tas bija garīgais pārdzīvojums. Kādreiz biju cilvēks, kas par visu un uz visiem apvainojās, bet tad (skaidrībā) es izdarīju kaut ko sev tik neraksturīgu – aizgāju atvainoties un piedzīvoju, ka situācija pozitīvi izmainās. Līdzīgi arī, kad pieķēru sevi, ka neesmu samelojusi, lai gan iepriekš noteikti tā būtu izdarījusi. Un, kad šādas labas izmaiņas sāka atkārtoties, kad sapratu – heij, es daru kaut ko savādāk, es varu arī šādi, tas man apliecināja Augstākā Spēka klātesamību ikdienā.
Debora: Dažus gadus pirms atnākšanas uz AA biju nonākusi situācijā, kad bruka visa mana iepriekš uzceltā dzīves fasāde (no sērijas – ar mani viss ir fantastiski!). Mēs šķīrāmies ar vīru, man tas bija jāsaka vecākiem, zināju, ka viņiem tā būs drāma, es dzīvoju mājā, kas piederēja vīram, līdz ar to man nebija skaidrs, kur es dzīvošu, turklāt mums bija kopīgs bizness, un es nezināju, kas ar to būs. Vecāki uzdeva daudz jautājumu, visam fonā bija mans alkoholisms, kas aizvien progresēja – bilde izskatījās diezgan drausmīga. Es vairs īsti nevarēju samelot, ka man viss ir superīgi. Atceros, pa vidu visam, kad man zuda pamats zem kājām, viss bruka, es biju gultā, lūdzu Dievu, un man pēkšņi atnāca sajūta, ka viss būs labi. Tagad man šādas situācijas ir ļoti pazīstamas, bet toreiz šķita, ka laikam jūku prātā. Kā var viss būt labi, ja viss ir slikti?! Un man arī bija skaidrs, ka tam nav nekāda sakara ar vīrieti. Pa vidu bija doma – jāmeklē citas attiecības, bet te – viss būs labi, un tam nav nekāda sakara ar reālu cilvēku, uz kuru es varētu balstīties. Es varu justies droši mazā laiviņā, okeāna vidū vētras laikā. Tā bija ļoti spēcīga sajūta!
Dmitrijs: Nosauciet vienu garīgu principu, kurš ir jūsu mīļākais princips?
Oskars: Baigais game changer (angļu val. – pārmaiņu faktors) bija lūgšana. AA es pirmo reizi apzināti lūdzos, un manā gadījumā lūgšanai ir reāls pēcefekts uz manu skatījumu uz kaut kādām lietām.
Maija: Man – tāda patiesa padošanās.
Debora: Let go, let God. Atlaid un ļauj Dievam.
Zita: Nekas man tagad nav jālemj. Palaid un pagaidi, atbilde atnāks.
Dmitrijs: Man ļoti palīdz – mēs paši esam savu nelaimju autori. Es gan dažkārt to attiecinu uz citiem cilvēkiem (smejas). Jebkurā situācijā, kur es jūtos sāpināts, vajag padomāt – kaut kad agrāk es pieņēmu egoistisku lēmumu, kas man sāpīgi atmaksājās. Man tas ļoti palīdz, pat ja ne vienmēr sanāk to ātri pielietot, bet zemapziņā tas jau sēž. Tie, kas noraujas, saka, ka AA sabojā prieku dzert. Tad man šķiet, ka programma arī sabojā prieku vainot citus.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.