AA spīkers Dr. Maiks jeb Maikls H. piedāvā Lielās grāmatas studijas, kā ar Divpadsmit soļu palīdzību uzbūvēt arku uz brīvību.
Čaks Č. savā slavenajā uzrunā par jaunajām brillēm[i], apgalvoja, ka ir tikai viena problēma. Apzināta nošķiršanās. Viens risinājums. Apzināta saskarsme. Tajā ir visa sāls. Kā man nonākt no apzinātas nošķiršanās līdz apzinātai saskarsmei ar Dievu?
Visu mūžu es dzīvoju pasaulē, kuru pats radīju. Šo pasauli es saucu par alkoholismu. Tā bija pasaule, kuras centrā biju es. Savā prātā apzināti nošķīros no reālās pasaules, kuras centrā ir Dievs un kura ietver visu pārējo pasauli. Kāpēc es tā darīju? 52. lappusē[ii] atrodams jautājums, vai es nekļuvu par upuri iedomām, ka varēšu izcīnīt apmierinājumu un laimi šajā pasaulē, ja vien kārtīgi to vadīšu?[iii] Šīs iedomas radīja pasauli, kurā viss, ko gribēju un kas man bija vajadzīgs, bija atkarīgs no manām vadības spējām. Tā bija vientuļa pasaule, un tā nekad nedarbojās. Kāpēc? Jo vadītājs biju es, nevis Dievs! Manas domāšanas un rīcības pamatā biju es pats – stūrgalvības plosīšanās galējs piemērs. Manas problēmas bija manis paša radītas. Tās radās manī, kad centos dzīvot šajā, sevis radītajā, pasaulē, nošķīries no Dieva. Atskatoties redzu, ka es pats – neviens cits – pieņēmu lēmumus, kas kaitēja man pašam un lika man darīt pāri citiem. Ja nošķiros no Dieva, mana dzīve nevar būt veiksmīga!
Kāds tam sakars ar manu alkoholismu? Dzīvodams savā pasaulē, es kļūstu aizkaitināms, nemierīgs un neapmierināts. Ko tas īsti nozīmē? Aizkaitināms nozīmē, ka cilvēki, lietas un notikumi vienmēr mani traucē, jo neviens nedara man pa prātam. Nemierīgs, jo man nav dvēseles miera. Neapmierināts, jo esmu apmierināts tikai tad, kad saņemu no cilvēkiem tieši to, ko gribu, un viņi seko manam scenārijam. Rezultātā esmu sadursmē ar visiem un visu. 51.–53. lappuse to lieliski apraksta. Dzīve, kas balstās tikai manos spēkos, nekad neizdosies.
Dzīve, kas balstās tikai manā gribā, izpaužas aplamās domās un rīcībā. 54. lappusē tos nosauc par trūkumiem[iv]. Manā alkoholiskajā pasaulē mani aplamie spriedumi izpaudās kā aizvainojumi. Aplamas pārliecības kā egocentriskas bailes. Aplamā rīcība, kas darīja pāri citiem un radīja manī kaunu un vainas sajūtu. Kāds tam sakars ar alkoholu? Es tiecos pēc alkohola radītā atvieglojuma un labsajūtas, lai remdētu sāpes, kas radušās, kad dzīvoju, nošķīries no Dieva. Alkohols bija risinājums tam, kā jutos, nošķīries no Dieva. Tas mainīja to, kā jutos. Tas mainīja to, kā redzēju pasauli.
Mans prāts saprata, ka šāds ir alkohola radītais efekts un turpmāk tiecās pēc tā, kad lietas nenotika man pa prātam. Problēma ir tajā, ka esmu alkoholiķis un man ir alerģija pret alkoholu, kas izpaužas kā fiziska tieksme. Tiklīdz alkohols iekļūst manā organismā, es vairs nekontrolēju izdzertā daudzumu. To nevar izārstēt vai jebkā mainīt. Tādējādi īstā problēma ir manā prātā, kad esmu SKAIDRĀ.
Alkoholiķis, dzīvodams skaidrā un bez Dieva, vienmēr būs nepasargāts pret pirmo glāzi. Kāpēc? Viņam nekad neizdosies dzīvot bez aizkaitinājuma, nemiera un neapmierinājuma. Viņš dzīvos bailēs, pastāvīgā aizvainojumā, un viņa rīcība kaitēs viņam pašam un citiem. Viņa prāts pastāvīgi tieksies pēc alkohola, lai atvieglotu sāpes. Problēma ir tajā, ka alkohols ir radījis sekas un pārstājis darboties. Kamēr vien viņš ir nošķīries no Dieva savā alkoholiķa pasaulē, viņam nav spēka pretoties pirmajam dzērienam. NAV. NEKAD. Gribasspēks vai pašizpratne nekļūs par efektīvu aizsardzību, jo brīdī, pirms viņš pacels glāzi, viņš saskatīs tikai to, kā alkohols var palīdzēt, nevis to, ko tas viņam nodarīs.
Es nevaru atveseļoties no alkoholisma un turpināt dzīvot savā egocentriskajā pasaulē. Atveseļošanās no alkoholisma sākas tad, kad redzu, ka vairs nevaru dzīvot tā, kā dzīvoju iepriekš. Šāds dzīves veids mani ir sagrāvis. Pienāca brīdis, kad man bija jāskatās acīs patiesībai, ka mans stāvoklis ir bezcerīgs un veltīgs. Es to nevaru labot. Es nometos ceļos un lūdzu Dieva palīdzību. Es biju sasniedzis dibenu. Es teicu, ka darīšu visu, ko no manis prasīs. Tālāk tā turpināt vairs nespēju. Tāds bija manas atveseļošanās sākums.
Padošanās ir sākums ceļam prom no manas egocentriskās pasaules Dieva vadības meklējumos. Es novēršos no sevis un pievēršos Dievam.
Es sapratu, ka vadība ir jāmeklē ārpus sevis. Mans plāns nestrādāja. Tas radīja manī vēlēšanos izkāpt no paša radītās pasaules citā pasaulē, kurā es neesmu galvenais.
Man pirmais solis izsakāms vienā vārdā – bezspēcība. Man nebija spēka pret alkoholu un nebija spēka veiksmīgi vadīt savu dzīvi. Tā es sāku vēlēties mainīties. Mana vēlēšanās mainīties aizveda mani pie ticības, ka Dievs varētu atbrīvot mani no bezspēcības un iedot man spēku dzīvot. Es noticēju, jo redzēju, kā tas notika ar citiem.
40. lappuse man jautāja, vai tagad ticu vai vēlos noticēt, ka pastāv par mani stiprāks spēks. Es teicu “jā”, un grāmata man teica, ka esmu uz pareizā ceļa. Šis ir stūrakmens, uz kura var uzbūvēt brīnišķīgi efektīvu garīgu celtni.
Izdarot Pirmo un Otro soli, es sāku pamest pasauli, kuru pats sev uzbūvēju. Es izeju īstajā pasaulē, kuras centrā ir Dievs. Es būvēju arku uz brīvību, kas ievedīs mani gara pasaulē.
Trešajā solī es pieņemu lēmumu pārstāt spēlēt Dievu. Kāpēc? Jo tas nekad nedarbosies! Man ir jauns Direktors, Tēvs, Darbadevējs. Ja neattālinos no viņa un daru viņa darbu labi, viņš man dos visu, kas man vajadzīgs. Šis lēmums patiesībā ir lēmums izkāpt no manas pasaules! Taču ir brīdinājums! Ja Pirmā līdz Trešā soļa rīcībai nesekos Ceturtā līdz Devītā soļa rīcība, es atgriezīšos savā pasaulē. Nekas nebūs mainījies.
Tāpēc Lielā grāmata saka, ka Trešā soļa lēmums ir ļoti nozīmīgs un izšķirošs, taču tam nebūs ilgstoša efekta, ja tam uzreiz nesekos spraiga piepūle stāties pretī un atbrīvoties no visa tā mūsos, kas mūs kavē. Ievērojiet vārdu “uzreiz”. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē: ja nesāksi personiskās mājas tīrīšanu tūlīt pat, tu dzīvosi skaidrā bez Dieva, un nekas nebūs mainījies. Cik ilgi tu spēj nodzīvot savā egocentriskajā pasaulē, neatsākdams dzert?
Tas man atgādina kaut ko, ko dzirdēju kādā sapulcē skaidrības sākumā. AA valša soļi ir 1–2–3–dzert.
Trešais solis ir slēgakmens arkā, kas ved uz brīvību. Tādējādi Pirmais līdz Trešais solis ir arkas pamats, stūrakmens un slēgakmens, taču, lai arku pabeigtu, vajadzīgs arī Ceturtais līdz Devītais solis. Es varu nonākt gara pasaulē, tikai izejot cauri arkai. Ja nebūs garīgas celtnes, nebūs brīvības no egocentriskās gribas valgiem.
Egocentriska, no Dieva nošķirta dzīve nekad nebūs vadāma. Es vienmēr tiekšos pēc alkohola, lai mainītu to, kā redzu pasauli. Es biju bezspēcīgs pret alkoholu. Man nebija spēka dzīvot. Tāpēc es padevos un atzinu pilnīgu sakāvi. Mani sakāva paļaušanās uz paša spēkiem.
Kad atzinu, ka man nav spēka veiksmīgi dzīvot vai atturēties no dzeršanas, Pirmais līdz Trešais solis padarīja mani gatavu pārkāpt no manas pasaules gara pasaulē. Taču atzīšana, ticēšana un nolemšana mani nemainīs. Man ir jārīkojas, lai atbrīvotos no tā, kas mani kavē pievērsties Dievam un viņa pasaulei.
Man ir jāatbrīvojas no tā, kas mani kavē ienākt reālajā pasaulē, kuras centrā ir Dievs. Mani kavē dzīvošana pēc savas gribas. Mana dzīve paša spēkiem izpaudās aizvainojumos, bailēs, kaunā un vainas apziņā, kas radās, kad darīju pāri citiem. Ceturtajā solī es inventarizēju šīs trīs sfēras un iemācos atbrīvoties no dusmām, bailēm un kauna un vainas apziņas. Es ieraugu, kā mani rakstura trūkumi bija manu kļūdu patiesā daba. Ceturtais/Piektais solis atklāj patiesību. Es vairs nevēlos dzīvot melos, kurus pats sev iestāstu, kad skatu pasauli caur egocentriskām brillēm.
Es ieraugu, kā manu egocentrisko personību raksturo mani trūkumi, kas valdījuši pār manu dzīvi un rīcību. To sekas bija dusmas, bailes un rīcība, kas kaitēja ne tikai citiem, bet arī man pašam. Tagad es sāku vēlēties, lai Dievs mani no tiem atbrīvo. No visiem. Tad Septītajā solī es pazemīgi lūdzu Dievu atbrīvot mani no tiem. Lieta tāda, ka šie soļi ir jāpraktizē nepārtraukti. Es varu atpazīt brīdi, kad atgriežos savā pasaulē, un tagad varu lūgt Dievu atbrīvot mani no rakstura trūkuma, kas mani nošķir no Viņa. Taču man ar Dieva palīdzību ir jāpraktizē šī trūkuma pretstats. Tas ir darbs visam mūžam.
Lai pabeigtu arku uz brīvību, man ir jāatbrīvojas no kauna, vainas apziņas un bailēm no tiem cilvēkiem, kuriem esmu darījis pāri. Tāds ir Astotā un Devītā soļa uzdevums. Astotajā solī sāku vēlēties atlīdzināt visiem, kuriem esmu darījis pāri. Šo cilvēku sarakstu sastādīju Ceturtajā solī. Ar 56.–57. lappusē atrodamo lūgšanu un norāžu palīdzību esmu piedevis visiem. Esmu brīvs no dusmām un sāku vēlēties atlīdzināt pāridarījumus, aizpildot ceturto kolonnu, kā norādīts 57. lappusē. Esmu saskatījis savas kļūdas. Ar cita cilvēka palīdzību sāku saskatīt, kā esmu kaitējis citiem. Šis process manī rada vēlēšanos atlīdzināt, un šī vēlēšanās atbrīvo mani no bailēm šo cilvēku priekšā. Kas par dāvanu! Tad Devītajā solī es sāku atlīdzināšanas procesu, ar lūgšanu un sponsora palīdzību pārliecinoties, ka nenodarīšu vēl vairāk ļauna.
Esmu pabeidzis arku uz brīvību un ienācis gara pasaulē. Pirms esmu atlīdzināšanas procesa pusceļā, Devītā soļa apsolījumi sāk piepildīties. Uzmanību: tie piepildās tikai tad, ja esmu uzcēlis arku uz brīvību! Tie apraksta gara pasauli.
Grāmata saka, ka tagad esam pie Desmitā soļa. Desmitais solis ir veids, kā ikdienā saglabāju apsolījumus manā dzīvē. 72. lappusē dotas konkrētas norādes. Gara pasaulē – ar Dieva palīdzību – es uzmanos no savtīguma, negodīguma, aizvainojuma, bailēm un, manā gadījumā, nevērības. Kad tie parādās, es sāku atgriezties savā egocentriskajā pasaulē. Pirms tie mani pārņēmuši, es lūdzu Dievu mani no tiem uzreiz atbrīvot. Ja esmu īpaši satraukts, nekavējoties ar kādu apspriežos. Turpinu visu laiku darīt Ceturto līdz Septīto soli. Uzreiz atlīdzinu un, manā gadījumā, uzreiz piedodu. Astotais un Devītais solis. Tad man saka uzreiz vērst savas domas prom no manis un tā, ko gribu, pie tā, kā varu palīdzēt citiem. Šis ir veids, kā palieku gara pasaulē.
Kā Dievs vēlas, lai dzīvoju šajā pasaulē? Lai esmu mīlošs un iecietīgs pret visiem; nevis dažiem, bet visiem. Šī ir Dieva griba par mani, kas man jānes sevī katru dienu. Ja piekopju šādu dzīves veidu, es būšu labā garīgā stāvoklī un manu reakciju uz dzīvi vadīs Dievs. Mans spriedums katru dienu tiks atlikts.
Tagad, kad esmu sācis lietot inventarizāciju, lai saglabātu apzinātu saskarsmi ar Dievu, grāmata man iesaka izmantot lūgšanas un meditāciju, lai to uzlabotu. Šīs norādes sākas 73. lappusē ar vakara pārskatu par to, kā man veicās pa dienu. Grāmata man uzdod vairākus jautājumus. Tad man jālūdz Dievam piedošana un padoms, kā turpmāk rīkoties labāk.
Tālāk seko norādes par rīta lūgšanu. Es lūdzu Dievu vadīt manu domāšanu, īpaši lūdzu, lai mani atbrīvo no sevis žēlošanas, negodīgiem un savtīgiem motīviem. Tad seko meditācija par to. Ja dienas laikā izjūtu neizlēmību, es lūdzu Dieva vadību, pirms pieņemu lēmumus. Atslābinies un esi mierīgs, un pareizās atbildes nāks pašas.
Visas dienas laikā man jālūdz Dievs norādīt nākamo soli, lai man tiek dots viss nepieciešamais, lai risinātu savas problēmas. Man vienmēr jāuztur pareizas attiecības ar Dievu.
Visbeidzot, lai paliktu gara pasaulē, man iesaka uz brīdi apstāties, ja esmu satraucies vai šaubos. Kad vien esmu nobijies vai dusmīgs, man jāapstājas un jālūdz Dievam pareizā doma vai rīcība. Man visu laiku sev jāatgādina, ka vairs neko nevadu. Viņa griba lai notiek par mani.
Ja sekoju norādēm apstāties un lūgt, mazinās draudi, ka mani piemeklēs satraukums, bailes, dusmas, sevis žēlošana vai muļķīgi lēmumi. Es kļūstu efektīvāks. Es vairs neizšķiežu enerģiju, veidojot dzīvi tā, lai tā apmierinātu tikai mani.
Esmu garīgi atvēries pret to, kas ir visuvarens.
Maikls H.
Rakstā izmantoti vairāki ieraksti no bloga https://www.experiencethebigbook.org/.
Tulkojums publicēts ar autora atļauju.