Latvijas AA vecbiedrs dalās pieredzē, kāpēc anonimitātes tradīcija nenoveco.
Anonimitātes tradīcija nenoveco – tāpat kā gandrīz nekas no mūsu Lielajā grāmatā (“Anonīmie alkoholiķi”) rakstītā. Uz ko attiektos šis “gandrīz” – par to būtu ilgi jādomā. Taču citam apstākļa vārdam šeit ir lielāka nozīme. Tas ir vārds “drīzāk” (angliski – rather) Vienpadsmitās tradīcijas formulējuma pirmajā teikumā: “Mūsu attiecības ar sabiedrību balstās drīzāk uz pievilcību, nevis uz reklāmu.” Sākumā bijām izlaiduši šo svarīgo vārdu un iztulkojuši: “Mūsu attiecības ar sabiedrību balstās uz pievilcību, nevis uz reklāmu”. Bez “drīzāk”. Ir taču atšķirība, vai ne? Anonimitātes gan kļūst it kā vairāk, taču kaut kādā mērā var samazināties mūsu vēsts nešana tiem, kuri vēl cieš no alkohola lietošanas. Esmu domājis arī par šo “pievilcību”. Kā mūsu pievilcību var izmērīt? Vai apkārtējiem ir laiks vērot mūsu pievilcību un saistīt to ar mūsu nedzeršanu, kad mēs nedzeram jau gadiem ilgi un gan radi, gan kolēģi to uztver jau kā pašsaprotamu lietu. Gandrīz vai pašiem jāuzprasās: “Hei, vai mēs jums nešķietam varen pievilcīgi? Tas pat mūsu literatūrā rakstīts. Tas ir tāpēc, ka mēs nedzeram, sapratāt?“ Ar to pašu mūsu pievilcība būtu vējā.
Man patīk teiciens: “Jā, mēs esam Anonīmie alkoholiķi, taču mēs neesam pagrīdē.”
Zinu, ka šajā “Vīnogas” izlaidumā par anonimitāti būs vairāku sadraudzības biedru raksti. Tā ir laba iespēja uzrakstīt par anonimitāti gan AA kopējā pieredzē, gan arī par to, kā anonimitāti redzu es, pavadījis šajā šķēršļu skrējienā skaidrā prātā grūti aptveramus 32 gadus un 6 mēnešus, vienatnē ar Dievu un Divpadsmit soļiem, nesacenšoties ar citu rezultātiem, bet daloties pieredzē, spēkā un cerībās.
Mūsu literatūrā rakstīts, ka ir bijuši tādi, kas jau no pašām pirmajām skaidrības dienām gatavi “kladzināt par AA uz katra ielas stūra”. Tas izklausās ne visai glīti, kā galējība, kas automātiski mūsu alkoholiķus rosina uz pretējo – patverties simpātiskā AA pulciņā un ārpus tā par to nerunāt vispār. Mana pieeja ar to neaprobežojas, tāpēc arī virsraksts aicina atturēties no galējībām. Arī mani iepriekšminētie izteikumi par pievilcību izklausījās pēc galējības, vai ne? Tātad jābūt uzmanīgākam.
Vienpadsmitās tradīcijas otrais teikums ir šāds: “Mums vienmēr jāievēro personīgā anonimitāte presē, radio un filmās.” Tātad šeit galvenokārt ir runa par anonimitāti masu informācijas līdzekļos. Lai tradīcija nebūtu jāpārraksta, ar “presi” Pasaules Kalpošanas sanāksme ieteikusi domāt arī internetu, savukārt ar “filmām” domāta arī televīzija.
Nesot vēsti, nesaku, ka esmu “anonīmais” alkoholiķis, jo tas izklausās neveikli. Saku, ka esmu alkoholiķis un ka esmu atnācis (piemēram, pie sociālajiem darbiniekiem, kas nav tas pats, kas mediji) pastāstīt par savu atveseļošanos. Stāstu par to, kas man palīdzēja (tātad – Anonīmie alkoholiķi), par mūsu sadraudzību kopumā, par to, ko AA dara un ko AA nedara. Vispirms, protams, izstāstot auditorijai, kādā mērā jāievēro anonimitāte. Par runātāja personu un viņa stāstīto. Turpretī par organizācijas būtību un principiem tieši būtu vēlams stāstīt citur. Jo ar mūsu draugu palīdzību mēs varam iesniegties tur, kur mēs paši to nevaram darīt, sargājot anonimitāti.
Ir viena atziņa, kas manī nostiprinājusies attiecībā uz masu medijiem. Proti, ja kāds grib pastāstīt par savu atveseļošanos, nepieminot AA, viņš vai viņa izdara mums un dzerošajiem alkoholiķiem, perspektīvajiem AA biedriem, lāča pakalpojumu. Izlasot vai noklausoties šādu stāstu, ne viens vien “viņš” vai “viņa” un viņu radinieki nodomās un pat pateiks: “Redz, kā šis cilvēks varēja! Tātad var, ja pats grib. Vajag saņemties. Nav vajadzīgs apmeklēt AA, par ko tu te vienreiz ierunājies. Redz, kā te cilvēks pats tiek galā.” Un tamlīdzīgi. Tam seko paša alkoholiķa secinājums: “Jā, viņam vai viņai sanāca, bet manā gadījumā tas ir bezcerīgi.” Labāk būtu AA tomēr netieši pieminēt, nosaucot AA grupas par pašpalīdzības vai atbalsta grupām. Tāpat daudziem būs skaidrs, taču AA tieši nebūs nosaukts, tātad anonimitāte nebūs pārkāpta, “vilks paēdis un kaza dzīva”, un lasītāji nebūs maldināti. Rakstiskā intervijā vai citā tekstā to var, taču tas būtu riskanti radio vai TV, jo intervētājs var pajautāt, kas tās par grupām un vai tie ir tie paši Anonīmie alkoholiķi; un tad jūs esat sprukās.
Tātad mūsu gadījumā TV vajadzētu runāt bez kamerā redzamas sejas (arī radio interneta variantā jāizvairās no kameras), varbūt ar izmainītu balsi, bet rakstiskā intervijā vai rakstā – bez fotogrāfijas, kurā redzama seja. Un par AA tieši ir jārunā.
Mazliet par katra biedra anonimitāti ārpus medijiem un sadraudzības iekšienē. “Uz āru” katrs, ja vēlas, var stāstīt par sevi, taču ne par citiem un viņu stāstiem. Anonimitāte ir maksimāli jānodrošina jaunatnācējiem. Vēlāk viņi paši izvēlēsies, cik daudz cits citam stāstīs privātās sarunās vai aprobežosies tikai ar garīgo sponsoru. Bieži vien uzticība pašu starpā nerodas uzreiz. Alkoholisms ir paradoksāls ar to, ka, no vienas puses, tā ir slimība un tātad intīma lieta, bet, no otras puses, kopš 1935. gada Anonīmie alkoholiķi ir pierādījuši, ka vislabākie panākumi, atveseļojoties no šīs slimības, ir nedoties tikai pie viena speciālista, bet meklēt palīdzību AA grupās, miksējot sapulces ar sponsorēšanos pie garīgā sponsora, lielākoties – no pašu vidus. Jo mēs dzīvojam sabiedrībā, un AA ir sabiedrības atspulgs. Ja gandrīz pēc katras slimības sabiedrībā var justies tāpat kā pirms šīs slimības, tad, pārstājot lietot alkoholu, pirmajos mēnešos, gados un nereti vēl ilgāk pastāv problēmas, kas saistītas ar šo īpatnējo daudzu simptomu slimību un atveseļošanos mūža garumā. Cik nav dzirdēts, ka alkoholisms ir fiziska, psihiska un garīga slimība. Ka tā ir “nolieguma slimība”, “ausu un acu slimība” (dzird tikai to, ko grib dzirdēt, un redz tikai to, ko grib redzēt), ka tā ir “ģimenes slimība” un tā tālāk. Un, kā smejies, pie visa tā vēl jāievēro anonimitāte, kas ir ļ-o-o-ti svarīgi.
Kas attiecas uz mani pašu, par mani un “manu ceļu”, neiedziļinoties niansēs, zina ģimene, radi un draugi, kolēģi un ģimenes ārsts, kas ir ļoti svarīgi. Arī paziņas, kuri nezina sīkāk, pieraduši pie manas nedzeršanas.
Man reizēm patīk par sevi un iespēju apmeklēt AA stāstīt cilvēkiem, kuriem nav problēmu ar alkoholu, jo viņi savā mūžā ir satikuši un vēl satiks daudz cilvēku, kuri varēs dabūt informāciju no viņiem, ja visi striķi trūks sakarā ar kāda radinieka vai paziņas dzeršanas problēmu. No nealkoholiķiem es nejūtu tādu pretestību kā no tiem, kuri ir jau gandrīz uz robežas.
Lielākā daļa AA biedru attiecībā uz sevi ievēro daudz lielāku anonimitāti un jūtas labi. Te, protams, var runāt arī par pārprastu anonimitāti, kad gandrīz nav iespējams neko pajautāt vai noskaidrot. Taču, kad iepazīstam cits citu ilgākā laikā, kļūstam atvērtāki. Daudziem no mums gandrīz visa dzīve notiek saistībā ar AA, un visi draugi ir šeit. Tomēr, kad sociālajā vietnē parādās bildes jauno draugu lokā, visi nobildētie to neuztver vienādi. Šādos gadījumos, pirms kaut ko publicēt sociālajos tīklos, jājautā katra piekrišana.
Reti, bet mēdz būt gadījumi, kad kāds AA biedrs, pat atkārtoti, rada draudus citu, īpaši jaunatnācēju drošībai. Tas attiecas uz intīmo vai materiālo sfēru, izmantojot uzticēšanos. Atcerēsimies, ka no AA nevar izslēgt. Šādos gadījumos ir jābrīdina gan cietušie, gan iespējamie cietušie, kā arī pats robežu pārkāpējs, un pārprastai anonimitātei šeit nav vietas.
Kas notiktu, ja laiku pa laikam anonimitātes tradīciju pārkāptu? Varbūt kādā vidē vai apkaimē būtu panākumi, pateicoties vienai vai otrai personībai. Taču tas būtu īslaicīgi, pie tam AA būtu apdraudēts un varbūt pat attiecīgajā vietā pajuktu uz ilgāku laiku. Šobrīd ar vēsts nešanu varbūt sokas ne tik labi, kā gribētos, toties mums priekšā ir gara nākotne – vispirms līdz AA simtgadei 2035. gadā un tad tālāk. Pie tam – katram ir iespēja pie mums nākt! Arī uz atklātajām sapulcēm, ja kāds vēl nav pilnībā aptvēris savu problēmu un svārstās vai ja rūp tuvinieku liktenis. Ja atklātās sapulces vai saietus apmeklē mūsējo otrās puses un uz vietas tiek instruētas par anonimitāti, tad tas tiek uztverts daudz nopietnāk nekā brīdinājums mājas kārtībā, un šie cilvēki jūtas kā iesvētīti mūsu draugi.
Mēs paši ar grūtībām esam izlauzušies cauri aizspriedumiem, taču mēs nevaram piespiest tikt tiem cauri pārējo sabiedrību. Arī tāpēc anonimitātes tradīcija nenoveco.
Aivars E.