Nopirku svaigi ceptu maizi un augstākā labuma minerālūdeni, un, jau nākot iekšā pa durvīm, smejoties brīdināju, ka esmu ieradies evaņģelizēt.
Ar Pēteri iepazinos, kad pirms divdesmit gadiem sāku studēt Rīgā. Viņš bija vairākus gadus vecāks un mākslinieku aprindās iemantojis dumpinieka slavu. Viņa uzvedība bieži bija provokatīva, neparedzama, un apkārtējie pret viņu mēdza izturēties ar zināmu piesardzību. Tomēr viņa viedoklī ieklausījās. Pēterim bija oriģināla domāšana, un mākslinieki viņu cienīja par noraidošo attieksmi pret jebkādu komerciju vai iziešanu uz kompromisiem. Liekas diezgan organiski te pieminēt, ka Pēteris arī daudz dzēra un lietoja citas apreibinošas vielas. Tas mākslinieku aprindās šķita dabiski, un tikai pēdējos gados esmu atbrīvojies no šīs domāšanas kļūdas. Toreiz mani vilināja viss, kas izskatījās nepareizi. Beidzot izrāvies no mazpilsētas mietpilsoniskās pieklājības, es metos Rīgas mākslinieku bohēmā un kultūras pagrīdē. Un Pēteris man parādīja ceļu.
Draudzības sākumā kopīgo alkohola un narkotiku lietošanu uztvēru kā absolūti loģisku sevis un pasaules izzināšanas metodi. Man likās, ka tie, kas dzīvo skaidrā, sevi apdala no iespējas drosmīgi tuvoties tam, ko, teoloģijas kategorijās runājot, varētu nosaukt par “aizliegtā augļa atklāsmēm”. Mietpilsoniskā dimensija man bija labi zināma no mazpilsētas, un atgriezties aiz rātni apcirptā dzīvžoga vairs neietilpa manos plānos. Mēs lietojām visu, kas nāca priekšā. Jaucām, dozējām, analizējām reibumus. Un es tiešām apbrīnoju, kā man izdevās ne tikai pabeigt studijas, bet pat uzsākt savas mākslinieka gaitas un gūt zināmus panākumus. Kaut gan tepat arī jāpiebilst, ka aiz skaistā bohēmas uzstādījuma aizvien uzstājīgāk sāka parādīties tas, ko spītīgi nevēlējos nosaukt vārdā.
Savu atkarību no alkohola un narkotikām kā slimību sapratu pirms septiņiem gadiem. Tad arī pirmo reizi apmeklēju AA sapulci. Piedzīvoju pirmo skaidrību, norāvos, nācu atkal, turpināju rauties. Atkarīga cilvēka klasika.
Laiku pa laikam satiku Pēteri. Viņš nebija mainījis savus uzskatus, taču tie bija mainījuši viņu. Biju dzirdējis, ka vairāki iepriekšējo gadu draugi no Pētera novērsušies, vairs nespējot paciest viņa brīžam jau pavisam tumšos gājienus. Arī man sāka likties, ka Pēteris ir nelabojams un man vajadzētu no viņa turēties pa gabalu.
Es nedomāju, ka tas bija apzināts lēmums – vairs nesatikt savu draugu. Drīzāk tas nāca komplektā ar skaidrību, ko esmu ieguvis nu jau ilgākā laika posmā. Man gluži vienkārši vairs neinteresē tas, bez kā agrāk nevarēju iedomāties savu ikdienu. Un tas nebūt nenozīmē, ka esmu iesprostots rātnajā dzīvžoga kvadrātā. Teju otrādi – man nākas nemitīgi sevi iesviest jaunās pieredzēs, lai iepazītu pasauli skaidrā. Bez jebkādiem māņiem un anestēzijām. Godīgi un patiesi. Tieši tā, kā mēs ar Pēteri bijām vienojušies pieredzēt mākslas īstenību. Vien jaunības trakumā nezinājām skaidrus līdzekļus, lai tai tuvotos godīgā ceļā. “Mēs tiksim iekšā pa sētas durvīm” – mēdza smieties Pēteris, kad mākslinieku sabiedrībā kāds aizrunājās par garīgo ceļu vai meditācijas piedāvātām atklāsmēm.
Vasaras sākumā uzzināju, ka Pēterim sākušās neatgriezeniskas veselības problēmas. Vairs ne pilītes alkohola – tāds bija ārsta uzstādījums. Nolēmu, ka ir īstais laiks draugam pastāstīt, ka dzīve skaidrā ir ne vien iespējama, bet tā pat piedāvā brīžam tādu “jumta norāvienu”, ko lieki salīdzināt ar jebkādu ķīmisku substanci.
Nopirku svaigi ceptu maizi un augstākā labuma minerālūdeni, un, jau nākot iekšā pa durvīm, smejoties brīdināju, ka esmu ieradies evaņģelizēt. Arī Pēteris smējās. Dzēra un smējās. Mazās pudelītes pie gultas uzrādīja spītīgu nespēju tikt galā ar atkarību. Tomēr, neskatoties uz šo skumjo scenogrāfiju, mēs labi pavadījām laiku. Pēteris atzinīgi novērtēja manu pēdējo mākslas darbu, un es zināju, ka viņš neizliekas. Mākslu Pēteris bija atstājis kā vienīgo teritoriju, kur turpināja izturēties pavisam godīgi. Viņa atzinība man daudz nozīmēja. Es pastāstīju par savu skaidrību un teicu, ka turpināšu viņu vasarā apciemot. Viņš piekrita, viltīgi smīnot.
Nākamo reizi pie Pētera ierados pēc divām nedēļām, bet jau slimnīcā. Pavisam novājējis, viņš knapi spēja parunāt. Es biju ieradies ar AA Lielās grāmatas anglisko oriģinālu, jo gribēju, lai Pēteris sāk lasīt no pieredzes stāstiem, kuru latviskajā versijā diemžēl nav. Taču mani nepameta sajūta, ka ar savu labo vēsti esmu ieradies par vēlu. Tik vājš izskatījās mans draugs. Kaut gan šoreiz es viņā redzēju to nespēku, kas nepieciešams pirms uzvarošās padošanās savas slimības priekšā. Es cerēju, bet atvadījos, atstājis grāmatu uz slimnīcas galdiņa.
Vasara turpinājās. Es savā mazpilsētā kārtoju lietas, kurām agrāk nebiju atradis laiku. Piemēram – biju nolēmis beidzot nokārtot autovadītāja apliecību. Nupat biju atdevis nodokļu parādus, sakārtojis mantojuma lietas. Pirmo reizi mūžā dzīvoju pieauguša vīrieša dzīvi un jutos vienkārši labi.
Par Pēteri šad tad iedomājos, taču uz Rīgu nesanāca aizbraukt. Biju nolēmis viņu apciemot rudenī, pirms došanās ārzemju ceļojumā.
Ziņa par Pētera nāvi mani sasniedza saulainā rudens rītā, kad devos kārtot braukšanas eksāmenu. No šī zvana es baidījos visu vasaru, un nu tas mani bija sasniedzis. Uztraukumu par gaidāmo eksāmenu nomainīja bezgalīgas, kosmiskas domas par drauga nāvi. Eksāmenu es nokārtoju, taču smaids autovadītāja apliecības fotogrāfijā izpalika.
Pētera bēres bija gaišas. Draugi bija sarīkojuši viņa darbu retrospekciju, un es varēju vienkopus aplūkot to, ko Pēteris savā īsajā mūžā tomēr bija paspējis paveikt. Bet vēl nozīmīgāk par šiem redzamajiem darbiem es sapratu lomu, ko Pēteris bija spēlējis savu draugu vidū. Viņš bija savdabīgs skolotājs daudziem, kuru mākslas ceļš nu jau aizvijies starptautiskos panākumos. Ļoti prasīgs skolotājs. Grūts un reizēm nežēlīgs. Un es skatos uz šiem patiesuma instrumentiem, ko mans draugs mācēja izmantot mākslā, un pazemīgi lūdzu spēku un skaidru prātu, lai tos varētu turpināt izmantot dzīvē. Jo nāvē tie vairs nav nepieciešami.
K.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.