AA biedrs stāsta, kā mainījās viņa izpratne par garīgumu.
Atteikties no priekšstatiem
Pirms atnācu uz Anonīmajiem alkoholiķiem, vārds “garīgums” man bija lamuvārds. Tas vairāk asociējas ar vārdu “garīdznieki”, un prātā nāca pareizticīgie vīrieši garajās, melnajās kleitās ar nopietnām sejām, kas vai nu gudri runāja baznīcā par to, kā pareizi vai nepareizi ticēt Dievam, vai arī uzstājās pa televizoru, atbalstot absurdus politiskās elites lēmumus. Man gribējās kliegt, ka baznīca un valsts mums ir atdalītas, es uzskatīju, ka garīgumam nav vietas tur, kur ir vieta veselajam saprātam.
Bija vēl viena asociācija. Kaut kad sen kāds kolēģis stāstīja, ka ārstējas no alkoholisma ar garīgumu. Un viņam ārste ieteica likt zem spilvena cukura gabaliņu. Ārste solīja, ka tas palīdzēšot. Viņam gan nepalīdzēja, bet manā galvā nostiprinājās vēl viena bilde, kas “leca ārā”, tikko dzirdēju par garīgumu – man tas bija kaut kas ezotērisks un maģisks.
Vienā no pirmajām sapulcēm Anonīmajos alkoholiķos izlasīju uz sienas uzrakstu, ka man vajadzētu atteikties no saviem priekšstatiem. Ko es domāju par saviem priekšstatiem? Es domāju, ka man tādu nav. Jā, man ir uzskati, man ir vērtības, bet priekšstati ir tikai citiem, kas domā nepareizi un sekli. Taču man paveicās. Lielajā grāmatā izlasīju, ka alkohols mūs disciplinē. Mani tas disciplinēja tik ļoti, ka uz AA es atnācu noguris no savas dzīves, no sevis un no savas galvas. Un tieši tas man palīdzēja nolikt malā zināšanas un sākt klausīties tos, kas jau zināja, kā dzīvot skaidrā, un to demonstrēja ar savu dzīvi gan sapulcēs, gan ārpus tām. Viņi man teica – paskaties, ko tavas zināšanas un tavi uzskati izdarīja ar tevi. Vai tu joprojām gribi paļauties uz savu galvu?
Es negribēju. Biju gatavs kaut uz mirkli noticēt, ka varbūt man tiešām ir nepareizi priekšstati par to, kā pareizi dzīvot. Tagad es saprotu, ka tas bija liels solis, ņemot vērā to, cik pašpārliecināts un stūrgalvīgs es biju.
Vēlreiz atteikties no priekšstatiem
Darbs ar Divpadsmit soļu programmu mani padarīju brīvu. Es pat nepamanīju, kā noticēju Augstākam Spēkam. Sponsors iedeva man garīgu vingrinājumu – katru dienu pierakstīt kādu situāciju, kas mani kaitina, un ieraudzīt šajā situācijā, kur ir mana griba un kur ir Dieva griba. Tas man ļoti palīdzēja saprast, ka Dievs neesmu es. Arī pārējie soļi man padevās viegli. Biju gatavs godīgi paskatīties uz sevi no malas un sakārtot savu pagātni. Šķita, es sen to biju gribējis.
Un notika tas, kas ir apsolīts programmā. Es ieguvu brīvību Devītā soļa pusceļā. Draugi un kolēģi brīnījās – kā es tik mierīgi tieku galā ar dzīves izaicinājumiem, kā spēju saglabāt dvēseles mieru, strādājot ar cilvēkiem, kas visur meklē konfliktu. Teicu visiem (un arī sev), ka tāds es tagad būšu vienmēr. Es tam ticēju, un es to zināju.
Taču pusceļš tā arī palika par pusceļu. Es pabeidzu Devīto soli, bet pēdējie trīs soļi manā galvā pārvērtās par tādu kā neobligātu programmu. Gluži kā kādreiz skolā kontroldarbā bija uzdevumi ar zvaigznīti. Ja paspēj tos atrisināt – ļoti labi, dabūsi visaugstāko vērtējumu. Ja ne, arī nekas. Kāpēc tā? Es joprojām nezinu atbildi. Pašpārliecība, slinkums, neticība citu cilvēku pieredzei? Kādā sapulcē dzirdēju viena vecbiedra brīdinājumu, ka viņam grūti lasīt Lielo grāmatu vienatnē. Viņš paskaidroja, ka starp tekstu, ko viņš lasa, un viņu pašu stāv viņa ego, kas traucē redzēt to, kas tur tiešām ir rakstīts. Nodomāju, ka man tā noteikti nav – esmu pietiekami gudrs cilvēks un spēju redzēt, kas slēpjas aiz burtiem.
Tā es tiku pie jauniem priekšstatiem par garīgumu. Sāku domāt, ka garīgums ir kaut kāds iekšējais gaišums, kas man parādījās pēc soļu iešanas. Gaišums, kas man jākultivē sevī un jāsaglabā. Varbūt ik pa laikam jādalās sapulcēs ar to. Tas arī viss. Kaut arī vecbiedrs brīdināja, es tiešām neredzēju to, kas rakstīts Lielajā grāmatā. Es neredzēju to, ka man ir uzreiz jāvēršas pie Dieva, ja es jūtos aizkaitināts vai dusmīgs, es neredzēju brīdinājumu, ka programmu ir viegli pamest novārtā. Es pārstāju veidot apzinātu kontaktu ar Dievu. Mans stāvoklis sāka pasliktināties. Aizvainojumi, bailes un apsēstības atgriezās manā dzīvē.
Mans jaunais sponsors uzreiz uzdeva jautājumu – kā es taisu Desmito un Vienpadsmito soli. Un man īsti nebija, ko teikt. Kopā ar viņu mēs lasījām Lielo grāmatu, un es no jauna ieraudzīju to, ka programma nav par saprašanu. Zināšanas par sevi un saprašana nepalīdz. Palīdz darbības. Arvien vairāk šo domu dzirdēju arī no spīkeriem, kas atkārtoja, ka tā ir darbības programma. Tā pamazām vārdam “garīgums” manā dzīvē parādījās jauna nozīme: garīgums – tas ir tas, ko es daru un kā es rīkojos. Man nepietiek ar lūgšanām – apzinātu kontaktu ar Augstāko Spēku es varu nodibināt tikai tad, kad sāku pielietot garīgus principus dzīvē. Nekliegt tad, kad gribas kliegt. Nepazemot, neatriebties, necīnīties. Darīt brīžiem kaut ko pret savu egoistisko loģiku.
Vai man vienmēr sanāk? Protams, ka nē. Bet programma mani brīdina, ka es kļūdīšos. Un garīgums man nozīmē arī to, kā es izturos pret savām kļūdām. Paslēpju tās kaut kur dziļumā, šaustu sevi vai arī atzīstu un cenšos labot. Ne vienmēr sanāk. Ne vienmēr sanāk uzreiz. Bet galvenais taču ir tas, ka šodien es gribu garīgi augt.
D.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.