Ledus sakustēšanās

Dzeršana radīja aizvien lielāku plaisu starp šo alkoholiķi un citiem cilvēkiem. Jebkuru konfliktu viņa norakstīja kā citu cilvēku skaudību vai nespēju saprast un novērtēt viņas “ģenialitāti”.

Kad paraugos uz savu dzīvi no malas svešinieka acīm, neliekas, ka man varētu būt alkoholisma problēmas. Neviens manā ģimenē nemēdza lietot alkoholu – nedz vecāki, nedz vecvecāki. Mamma brīvajā laikā palīdzēja baznīcā kā svētdienas skolas skolotāja. Pēcpadomju laikā tāpat kā lielākā daļa Latvijas dzīvojām samērā trūcīgi. Vecāki ātri izšķīrās, taču no manis mācību un talanta ziņā tika sagaidīts daudz. Vienmēr jutos, ka man “jārealizē savs potenciāls, citādi slaucīšu ielas”, un mani nospieda mātes uz mani liktās cerības “kļūt par kaut ko nākotnē”. Kopumā biju apzinīgs bērns, mācījos labi, un dzeršanas skolas laikā neinteresēja.

Biju augusi ar kristīgām vērtībām, mācoties svētdienas skolā, lai gan pusaudžu gados, kad iekšēji jutu pretrunas starp teoriju un praksi, mana attieksme pret baznīcu kļuva dumpīga. Alkoholu līdz 23 gadu vecumam lietoju ļoti reti – mērķtiecīgi centos “kļūt par kaut ko” un nekad neatgriezties bērnības nabadzības bedrē. Toties tās retās reizes, kad iedzēru, pilnībā zaudēju kontroli – piedzīvoju pazemojošas piedzeršanās ar bezfilmu, vemšanu, apkaunojošu uzvedību, tomēr daļa manis tiecās uz šo ekstrēmo rezultātu.  Biju labā meitene, kas audzināta ievērot kristiešu normas un labi mācīties, bet mana būtība gribēja dumpoties, un, kad iedzēru, es jutos brīva, spēcīga, neuzvarama.

Alkohols palīdzēja iejusties kompānijās – lielākoties tāpēc, ka pazuda jebkādas bailes par to, ko par mani domā. Jutos kā kompānijas dvēsele, asprātīga, nebaidījos izgāzties citu priekšā. Nepamanīju, ka jau tobrīd alkohols veicināja mana ego uzplūdus. Pabeidzot augstskolu, sāku strādāt labā darbā un palēnām virzījos augstāk pa karjeras kāpnēm. Mana darba ētika, “labās meitenes audzināšana” un apņēmība izkārpīties tika atzinīgi novērtēta, un darba vietās jutos labi. Vienlaikus darbā izolējos no cilvēkiem un biju pazīstama kā ledus karaliene, jo koleģiālas attiecības man nepadevās veidot.

Attiecībās man neveicās, jo tajās jutos nepilnvērtīga, kompleksaina, kā zem mikroskopa. Kad iedzēru, tad varēju atraisīties, taču bez alkohola pārlieku analizēju, vai viss ir kārtībā. Es baidījos no autoritatīviem cilvēkiem darbā un privātajā dzīvē un drīz vien sāku pazemot un skatīties no augšas uz tiem, kurus uzskatīju par vājākiem. Manī ieaudzinātās kristīgās vērtības aizvien vairāk eksistēja teorijā nevis praksē. Jo biežāk es dzēru, jo augstprātīgāk sāku izturēties pret tuvākajiem, jo uzskatīju sevi par galvas tiesu pārāku savas izglītības un darba dēļ.

Vienlaicīgi nepamanīju, ka dzeršana radīja aizvien lielāku plaisu starp mani un citiem cilvēkiem, neredzēju sava ego uzpūšanos. Jo vairāk dzēru, jo mazāk cilvēku palika manā dzīvē. Jebkuru konfliktu norakstīju kā citu cilvēku skaudību vai nespēju saprast un novērtēt manu “ģenialitāti”. Romantiskās attiecībās valdīja bieži strīdi par nebūtiskām lietām. Bieži, no rīta pamostoties, apzinājos, ka iepriekšējā vakarā noticis pamatīgs strīds, taču neatcerējos, par ko. Aizvien biežāk bija bail skatīties telefonā iepriekšējā naktī sūtītās īsziņas un veiktos zvanus. Aizvien biežāk bija bail pārbaudīt bankas konta izdruku. Aizvien biežāk dzērumā pazaudēju mantas, pamodos ar kauna sajūtu un apziņu, ka esmu lauzusi sev doto solījumu un iepinusies jaunās, nepatīkamās situācijās.

Ap šo laiku dzēru jau katru dienu, taču savās nebūšanās vainoju citas vietas, lietas un cilvēkus. Biju dziļi pārliecināta, ka tad, kad man būs “īstais darbs”, “īstais vīrietis” un citas “īstās lietas”, tad arī dzīve sakārtosies. Nespēju saskatīt, ka pie vainas ir alkohols, lai gan šādas tādas aizdomas man bija. Aizvien biežāk uznāca paškaitnieciskas domas, jutos kā apburtā lokā, ka eju uz riņķi, bet nekur nenonāku, ar katru reizi situācijai vienīgi pasliktinoties. Jutos bezspēcīga sakārtot savu dzīvi. Mana dzīve bija pārvērtusies Bermudu trīsstūrī – darbs, veikals, mājas. Ar laiku pazuda gan draugi, gan attiecības, un varēju sevi žēlot pie pudeles. Kādu vakaru pārnācu mājās no veikala, izņēmu no maisiņa stikla pudeli un sāku raudāt. Apzinājos, ka man vairs nav izvēles, ka man vajag iedzert, lai gan man ir apnicis dzert. Bija pazuduši visi agrāk tuvie cilvēki, un man bija aptrūcies, ko vainot pie savām nelaimēm.

Tajā laikā iepazinos ar gados vecāku kolēģi, kuru vientulības izmisumā vēlējos uzaicināt kopīgi iedzert. Viņš man atbildēja, ka ir alkoholiķis un gadu nelieto alkoholu. Šis brīdis manī nostrādāja kā zibens no skaidrām debesīm. “Kā? Kā tu to izdarīji?” Man likās, ka esmu negaidīti saņēmusi atbildi uz savām lūgšanām. Viņš man pastāstīja, kā bija, kas notika un kā viņš ieguva skaidrību. Manas sajūtas bija divējādas – bija ziņkāre pamēģināt, taču bija arī bailes mainīt dzīvi, atteikties no alkohola, bija bail nonākt sektā un galvenokārt bija bail svešiem cilvēkiem parādīt savu īsto alkoholiķes seju.

Piekritu aiziet uz savu pirmo AA sapulci, taču visu tās laiku raudāju. Manu ego satrieca apziņa, ka no “labās meitenes ar potenciālu” ir sanācis “maskačkas alkašs”, kā es tobrīd raudzījos uz alkoholismu. Jutu dziļu kaunu par savu slimību, cik tālu esmu nolaidusies, un vienlaicīgi joprojām jutos atšķirīga no AA biedriem, no kuriem plūda miers, prieks un skaidrība. Uzskatīju viņus par naiviem cilvēkiem, kas nespēj saprast ne manas sāpes, ciešanas, ne arī manu talantu. Taču ledus bija sakustējies – spēju atzīt, ka esmu alkoholiķe.

Pāris mēnešus pamocījos, neveiksmīgi cenšoties pārstāt dzert saviem spēkiem, – devos pie narkologa, lietoju zāles, taču turpināju dzert. Man neizdevās noturēties skaidrā ilgāk par nedēļu. Nespēju saprast, kur palicis mans gribasspēks un kāpēc neizdodas noturēties. Pēc četru mēnešu mokām beidzot saņēmos uzrakstīt kādai sievietei no AA, kura sapulcē bija iedevusi savu numuru. Sarunājām satikties svētdienā. Svētdienas rītā pēdējoreiz uzlāpījos un pēcpusdienā devos uz parku tikties ar viņu. Parunājām un kopā devāmies uz vakara sapulci.

Šajā sapulcē bija kādi 20 cilvēki, un pirmo reizi manī viesās patiesa cerība. Lai gan iekšēji nosodīju vismaz pusi no biedriem, kuri uz sapulci bija ieradušies skaidrā, gan par viņu izskatu, gan balss tembru, gan izteikumiem, taču pieķēru sevi šajās domās un sāku balsi prātā kaunināt: “Lai kādi viņi būtu, viņi ir daudz ilgāk skaidrā par tevi, varbūt paklausies tomēr, kas viņiem sakāms.”

Es sapratu, ka nespēju palikt skaidrā viena. Man bija nepieciešami šie cilvēki, kuros sākotnēji saskatīju tik daudz atšķirīgā no sevis. Tomēr katrā sapulcē saklausīju vismaz divas, trīs vērtīgas lietas, kuras vēl pēc tam pārdomāju pie sevis. Mani atbrīvoja apziņa, ka alkoholisms ir slimība  un lai gan alkoholisms nav mana vaina, taču atveseļošanās ir mana atbildība. Manu dzīvi atviegloja apziņa, ka varu dzīvot skaidrā pa vienai dienai. Sāku strādāt ar Divpadsmit soļu programmu un pamazām mācījos veidot veselīgas attiecības ar sevi un citiem cilvēkiem. Mani pārsteidza tas, ka varu mainīties un ka, lai gan ļoti lēnām, taču aizvien vairāk kļūstu par tādu cienījamu cilvēku, par kādu vēlējos kļūt. Protams, ka šajā ceļā agrāk un tagad piedzīvoju daudz dažādu klupšanas akmeņu un kļūdu, taču es vairs neesmu viena – man apkārt ir AA biedri, kuri paši gājuši šo ceļu, un kas pamāca mani mīlestībā vai sniedz nesavtīgu atbalstu. Attiecības ar sevi un apkārtējiem ir kļuvušas mierīgas, cieņpilnas, patiesas un sirsnīgas. Ļoti bieži savā dzīvē piedzīvoju lietas, par kurām likās, ka “ar mani kaut kas tik labs nevar notikt” vai “tādas foršas lietas notiek tikai ar tiem normālajiem un veseliem cilvēkiem”.

Man ir ļoti svarīgi turpināt iesaistīties kalpošanā, neatkarīgi no skaidrības laika, jo kalpošana man praksē atgādina nepieciešamību pēc vienotības, biedriskuma, cieņas, pazemības un to, ka es nevaru dzīvot tikai sev un ne vienmēr lietas notiks pa manam.

Anonīmie alkoholiķi un Divpadsmit soļu programma ne tikai izglāba manu dzīvību un palīdzēja man pārstāt dzert – tā iedeva man jaunu pamatu dzīvei. Ja iepriekš man likās, ka visiem, izņemot mani, ir izdalīta “dzīves rokasgrāmata”, tad beidzot arī es pie tās tiku. Dzīvot skaidrā, nest vēsti – tā ir dāvana un privilēģija.

Natālija

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.