Bija atbrīvojoši aptvert, ka problēma neesmu es pati, bet problēma ir man, un ar to ir iespējams kaut ko darīt.
Ģimenē es biju gaidīts bērns. Mamma vairākkārt stāstījusi, ka vienmēr ir gribējusi bērnus. Cik spēju atsaukt atmiņā agro bērnību, es tiešām neatceros neko sliktu, nejauku un sāpīgu. Man ģimene sāka brukt līdz ar vectēva nāvi, nedaudz vēlāk insultu piedzīvoja tēta oma, kura pārvācās dzīvot pie mums un bija daļēji paralizēta un kopjama. Vēl pēc neilga laika saslima arī mana oma no mammas puses un tāpat bija guļoša un aprūpējama. Iespējams, ka tētis dzēra daudz arī agrāk, bet viņa dzeršanas izraisītā agresivitāte man atmiņā palikusi tieši no šī laika. Piedzima brālis. Un mamma visu šo situāciju vilka uz saviem pleciem. Tētis piedzēries bija agresīvs gan pret mammu, gan abām slimajām omām – terorizēja, pazemoja, runāja riebīgas lietas. Kad viņam vajadzēja naudu iedzeršanai, viņš arī fiziski vērsās pret mammu – raustīja, grūstīja, draudēja, meklēja, ja viņa bija kaut kur paslēpusies. Man bija bail, bet vienlaicīgi bija arī vēlme pasargāt mammu un brāli. Man bija kauns par situāciju mājās. Kad sāku iet skolā, nevienam neko par to nestāstīju. Skolā man bija patvērums un prieks, bet mājās posts. Ar skaudību skatījos uz citiem bērniem, kuriem bija normālas ģimenes. Es izlikos, ka man viss ir kārtībā. Arī mājās neraudāju un nestāstīju, kas mani nomāc, jo negribēju, lai mammai ir liekas raizes. Dažkārt lūdzos tēti nedarīt pāri mammai, reizēm tas uz brīdi palīdzēja, citreiz biju ļoti dusmīga uz abām omām, kas ar savām vajadzībām terorizē mammu.
Brīvlaikā vai brīvdienās mamma mani ar brāli atstāja laukos pie kaimiņiem vai pie radiem, gan sargājot no drūmās atmosfēras mājās, gan lai pašai būtu vieglāk. Ārēji es biju dzīvespriecīga, labi mācījos un satiku ar klases biedriem, bet kaut kur fonā vienmēr bija skumjas un ilgas pēc mammas, ko slēpu gan tāpēc, ka man bija kauns par šādām jūtām, gan tāpēc, ka vajadzēja būt lielākai un gudrākai mazā brāļa priekšā, gan vispār visā pasaulē. Ik pa laikam bija bailes, ka notiks kaut kas slikts ar mammu vai brāli. Ik pa laikam jutu izmisumu, kad mamma raudāja, jo neko nevarēju palīdzēt. Kad tētis bija sadzēries, es viņu ienīdu un man bija kauns. Kad viņš bija skaidrā, mēs satikām labi, bet es biju atturīga. Kā netaisnību izjutu audzinošas pamācības no tiem, kuri mani un brāli pieskatīja, jo pati jutos pietiekami liela un prātīga. Prātā palikušas pāris situācijas, kuras raksturo mani bērnībā un arī vēlākā laikā.
Vēl gāju bērnudārzā, kad audzinātāja man iesita pļauku par to, ka pusdienlaikā zem segas dīdījos. Man sāpēja un ļoti gribējās raudāt, bet turējos, lai neraudātu. Jutos apkaunota un netaisnīgi sodīta, bet nevienam neko neteicu. Nodomāju tikai, ka audzinātāja ir stulba, nesaprot, ka visi bērni neguļ pusdienlaiku un pļaukas sist ir cūcīgi. Bet man jābūt stiprai un nedrīkst izrādīt, ka esmu apvainojusies un man sāp. Citreiz, jau skolā, man līdz vemšanai sāpēja galva. Cietos, līdz nevarēju izturēt, un palūdzu mani palaist mājās. Mājās noliku pie gultas bļodu, ja nu gadījumā vajag vemt, centos gulēt, bet vienlaicīgi uztraucos, ka aizmigšu un nepaspēšu bļodu aizvākt, pirms no darba atnāks mamma, un viņa uzzinās, ka man ir slikti.
Bērnībā liels prieks bija tante Amerikā. Kad viņa uz dziesmu svētkiem atbrauca uz Latviju, mūsu dzīve uz pavisam īsu brīdi izmainījās. Visi pucējās, ciemojās, brauca ekskursijās. Es biju priecīga par dāvanām un izmaiņām, bet zināju, ka visi izliekas. Pat oma izlikās, kad tantei solīja, ka vingros. Es zināju, ka viņa melo. Man ir smuka fotogrāfija, kurā esmu es, brālis, mamma un tētis. Izskatās pēc labas ģimenes, bet es zinu, ka mamma ir nomocīta, tētis ir savācies svarīgu ciemiņu dēļ, brālis ir priecīgs, un es esmu priecīga, ka viņam ir prieks, bet aiz sienas ir slima oma, kura nevar būt kopējā bildē. Bilde ir smuka, bet tajā nav nekā īsta. Kad tante brauca prom, man bija skumji, jo prom brauca arī prieks.
Nomira tēta oma, vēlāk mammas oma. Es nejutu skumjas, bet atvieglojumu. Kad mamma pēc savas mātes nāves ieradās no slimnīcas un histēriskās asarās sabruka uz grīdas, nodomāju, ka tās ir labas asaras un nu viņai būs vieglāk. Kad mamma kārtoja šķiršanos ar tēti, zināju, ka tas ir pareizi, nebija skumju vai nesapratnes. Līdz manam 18 gadu vecumam tētis retu reizi atnāca ciemos, bet tās bija neveiklas tikšanās tikai tāpēc, ka tā vajag. Vēlāk tētis no mūsu dzīves pazuda uz 15 gadiem, kad pati viņu no jauna uzmeklēju.
Mamma viena turpināja audzināt mūs ar brāli. Naudas nebija daudz. Nedzīvojām pavisam slikti, bet arī ne pārticīgi. Dažreiz mamma raudāja, ka netiek galā un ka trūkst naudas. Man bija žēl mammas, bet bija arī dusmas, ka viņa raud, dusmas, ka trūkst naudas, dusmas, ka nav tā, kā ir citiem. Kopumā mamma bija dzīves nomocīts cilvēks, kuram vajadzīga psihiatriska palīdzība, bet es to nezināju, līdz man pašai sākās līdzīgas problēmas. Nezināju, ko varu darīt, lai būtu labāk. Es neko nevarēju palīdzēt un par to ļoti uztraucos, reizēm kliedzu uz mammu, dusmojos, pamācīju, draudēju bēgt prom no mājām. Vēlāk pati par to visu mocījos sirdsapziņas pārmetumos, taču nekad neatvainojos.
Pusaudža gados man patieso jūtu slēpšana un izlikšanās pārauga klajā noliegumā un protestā. Patiesa es spēju būt tikai par panākumiem, izdošanos, bet nekad par neveiksmēm, šaubām un nedrošību. Savus panākumus es pasniedzu kā normu. Man ļoti gribējās būt normālai. Ārpus mājas biju diezgan brīva, atklāta, draudzīga, aktīva un visādi citādi iederīga, bet tikai līdz savas mājas slieksnim. Ja neskaita vienu vienīgu draudzeni, kura par mani zināja gandrīz visu, man bija emocionāli ļoti grūti pielaist sev kādu tuvu klāt. Ar prātu apzinājos, ka man nav īsti par ko baidīties vai kaunēties, bet tomēr to darīju. Pašai pārsteidzoši, ka tādas prasības kā pret sevi man nebija ne pret vienu citu. Es ļoti labprāt palīdzēju visiem, kuriem vien varēju – vai tas būtu mācībās vai tāpēc, ka kādam bija bēdīgi.
Viss piedzīvotais bērnībā manī nostiprināja apņemšanos nekad nedzert, jo man riebās visi, kas dzērumā kļuva dumji vai agresīvi. Biju pārliecināta, ka man būs gan emocionāli, gan arī finansiāli normāla ģimene un ka es nekad nebūšu tik raudulīgi histēriska kā mamma. Diemžēl notika tieši pretējais, un es kļuvu par sliktāko sava tēta un mammas kopiju.
14 gadu vecumā es kādā ģimenes pasākumā ļoti piedzēros. Ne tāpēc, ka gribēju, bet vieglprātīgā, pacilājošā gaisotnē es vienkārši aizmirsu savu solījumu. Nezinu, kā neviens nepamanīja, ka esmu tik daudz izdzērusi, bet es saindējos. Uz tualeti vemt bija jārāpo, lai pa ceļam nenoģībtu, uz skolu nevarēju aiziet divas dienas, tomēr apņemšanās nekad nedzert bija pazudusi. Dzēru tikpat bieži kā citi skolas biedri. Man reti bija slikti, varēju izdzert daudz, tāpēc nodomāju, ka drīkstu turpināt dzert un man nekad nebūs problēmu alkohola sakarā.
Savas pirmās, īstās mīlestības galu piedzīvoju 16 gadu vecumā. Apkaunojumu, sāpes un pazemojumu es izdzīvoju bez alkohola. Es ļoti gribēju raudāt, centos valdīties, jo tajā brīdī atrados jauniešu nometnē, bet asaras pašas sprāga uz āru. Likās, ka sirdī ir milzīgs caurums un to nav iespējams aiztaisīt, trūka elpas un trīcēja viss ķermenis. Šķita, ka visi to redz, un tas bija vēl šausmīgāk. Lai nomāktu emocijas, vajadzēja mukt no telpām un gulties nātrēs. Nātres koda, ķermenis niezēja, bet emocionāli bija vieglāk. Es nezināju, kā citādāk tikt galā. Es gribēju pazust no visu acīm. Šajā brīdī manī iekšēji sabruka ticība sev, pārliecība, ilūzijas par skaistām attiecībām, jauku ģimeni, kādu ļoti vēlējos, drošība par nākotni. Ārēji uzliku vienaldzības masku, lai saglabātu kaut nedaudz pašcieņas. Cik vien spēju, izlikos, ka ar mani viss ir kārtībā, tikai dažiem tuvākajiem klases biedriem reizēm pateicu, ka man nav viegli. Viņi izturējās pārsteidzoši saprotoši, bet mazāk par visu gribēju, lai mani žēlo. Visu vidusskolas laiku turpināju dzīvot ar apkaunojuma sajūtu, jo puisis, kurš mani pameta, mācījās tajā pašā skolā. Man bija ļoti jāsaņemas, lai, nezaudējot pašcieņu, vienmēr pieklājīgi sasveicinātos vai noskatītos, kā viņš brīvi koķetē ar citām meitenēm.
Man bija atbalsts no klases biedriem un skolotājiem, biju labi ieredzēta, bet iekšēji nedrošība auga ne tikai attiecību jautājumā, bet par dzīvi un nākotni kopumā. Iestājos augstskolā, dziedāju korī, iesaistījos projektos, dabūju stipendijas, balvas, atzinības, rekomendācijas, darbu. Bet ķermenis sāka streikot, un sākās neizskaidrojamas fiziskas sajūtas – trauksmainas, pusgulētas naktis, straujas mošanās, neizskaidrojamas paniskas bailes nomirt, krišanas un ģībšanas sajūtas un sirds pārsitieni. Sākas mans ceļš pie ārstiem, izmeklējumi, arī medikamentu lietošana, bet labāk par jebkurām zālēm spēja palīdzēt alkohols. Kad sāku apzināties, ka dzeru par daudz, es tiešām ticēju, ka, tiklīdz mani izārstēs psihiski, vajadzība pēc alkohola beigsies.
Par otru attaisnojumu dzeršanai uzskatīju pārmērīgās prasības darbā. Šķita, ka no manis bieži pieprasa vairāk, nekā es spēju izdarīt. Šajos mirkļos manī iekšēji dzīvoja pāridarījuma, netaisnības, neveiksmes sajūta, kas pārsvarā izpaudās kā nepārtraukta spriedze un stress. Jebkurš dzīves pavērsiens, attiecības, darbs, uzdevums vai pat ikdienišķa situācija bija milzīgs izaicinājums. Man vajadzēja saņemties neizrādīt vājumu, pielāgoties, iekļauties, dzīvot tā, kā sagaida no visiem jauniem un talantīgiem cilvēkiem, sievietēm, darbiniekiem. Daudzkārt teicu, ka es kaut ko nevaru, nezinu un nemāku vai ka man vienkārši ir bail. Pretī vienmēr saņēmu argumentus, kāpēc man ir jāvar, jāzina un jāmāk un nav iemesla baidīties. Un es centos un darīju, kā no manis sagaida. Lielākoties man arī izdevās, tomēr tas prasīja milzīgu piepūli. Iedzeršana bija veids, kā es vislabāk pratu tikt galā ar šo spriedzi.
Trešā pārliecība bija, ka pārstāšu dzert, ja beidzot izdosies izveidot tādu ģimeni, par kādu biju sapņojusi no bērnības. Ticēju, ka mīlestība un ģimene man atnesīs gaidīto mieru, drošību un stabilitāti. Ticēju, ja man būs cilvēks, pie kura patverties, atkāpsies gan veselības problēmas, gan arī nepieciešamība iedzert. Laikam ejot, vilšanās un nemiers par to, ka arī šajā ziņā man nekas neizdodas, arvien pieauga.
Pirmajās ilgstošajās attiecībās mieru es neatradu. Ārēji tās bija ļoti elegantas attiecības, ar kurām publiski varēju lepoties. Bet gaidītās drošības vietā ieguvu jaunu stresa avotu, jo no manis tika prasīts vairāk, nekā es spēju. Centos atbilst gan sava drauga prasībām, gan tam, ko no manis netieši pieprasīja visa viņa ģimene. Mājās es daudz raudāju, bet paliku nesaprasta. Gribēju ticēt, ka attiecībās un dzīvē kopumā jābūt kādam stāvoklim, kad atnāk miers. Redzēju, ka citiem tas ir, bet ne man. Tāpēc auga pārliecība, ka nepareizi ir nevis apstākļi, kuros esmu nonākusi, bet nepareiza esmu es pati. Ar draugu izšķīros pēc piecu gadu kopdzīves. Bijušais draugs apprecējās pēc diviem mēnešiem, vēl vairāk nostiprinot manu pārliecību, ka esmu nederīga, nemīlama, izbrāķēta. Šaubījos arī par savu turpmāko karjeru un vai izdosies finansiāli sasniegt tādu līmeni, kas mani apmierinātu. Lai gan man veicās labi, citiem veicās labāk. Mans alkohola patēriņš auga.
Pēc šķiršanās sākās mētāšanās starp mācībām, darbu, projektiem, prezentācijām, dažādām kompānijām, ārstu vizītēm, panikas lēkmēm, depresiju, dziedāšanu korī, koncertiem, piedzeršanos, paģirām, izlikšanos, slēpšanos, saņemšanos, raudāšanu un atkal saņemšanos. Maz bija dienu, kurās vispār neko neiedzēru. Ārstiem par dzeršanu neko daudz nestāstīju, un man arī neviens uzstājīgi neprasīja. Citi psihiskās veselības simptomi bija izteiktāki nekā alkohola radītās sekas. Ārstu izrakstītie medikamenti sākumā bija pavisam vāji, vēlāk kļuva aizvien stiprāki. Bija gaišāki periodi un bija sliktāki. Mani novērtēja, uzskatīja par gudru un apzinīgu. Darbā uzticēja sarežģītus projektus. Lai labāk domātos, vienmēr bija jāiedzer. Iedzerot norima nemierīgais prāts un pieauga koncentrēšanās spējas. Nedaudz iedzert vajadzēja arī katrā citā stresainā situācijā, piemēram, pirms publiskas uzstāšanās, pirms lidojuma, lai neuznāktu panikas lēkme, pirms eksāmena, pirms uzstāšanās koncertos, lai netrīcētu ceļgali un nenāktu ģībonis. Iedzert vajadzēja arī priecīgos un veiksmīgos brīžos, jo jutos pelnījusi panākumus nosvinēt un atslābt.
Gandrīz nekad publiski nepiedzēros. Publiski dzēru tikpat, cik citi kolēģi, studiju vai kora biedri, bet pieliku klāt vienatnē bāros vai mājās. Tuvākie kolēģi sāka norādīt, ka, iespējams, dzeru par daudz. Mamma sāka uztraukties, zvanīt, kontrolēt. Kāds studiju biedrs ieteica, ka man derētu aiziet uz Anonīmo alkoholiķu sapulci. Viņš sevi sauca par alkoholiķi un narkomānu, lai gan tieši tobrīd dzēra kopā ar mani. Manās acīs viņš tiešām bija neglābjams alkoholiķis, kurš turklāt bija ārstējies rehabilitācijā. Viņa ieteikumu nespēju uztvert nopietni, jo sevī alkoholisma problēmu neredzēju. Savu dzeršanu rūpīgi attaisnoju ar darbā sabeigtiem nerviem un neveiksmīgu attiecību pieredzi. Manā prātā alkoholiķis asociējās ar agresīvu tipu, kurš dzērumā uzvedas kā mans tētis, bet es nelielā dzērumā spēju uzvesties diezgan pieņemami un, ja tomēr bija iedzerts par daudz un palika slikti, vienmēr gāju gulēt, nevis rīkoju scēnas.
Un tad es otrreiz dzīvē iemīlējos. Uz brīdi parādījās cerība, uz brīdi kļuva vieglāk. Nepamanīju, ka esmu iemīlējusies alkoholiķī. Mēs tikai skaisti svinējām dzīvi. Izdzertā alkohola daudzums vairs nebija jāslēpj, nevajadzēja skaitīt izdzertās glāzes vai pudeles. Un tas bija patīkami atbrīvojoši. Beidzot mani pieņēma un atbalstīja, deva, pacēla pašapziņu, iedrošināja atteikties no darba, kuru ienīdu un kura dēļ, kā šķita, vairs nespēju iztikt bez alkohola. Kļūstot par bezdarbnieci, dzēru mērenāk. Bija vieglāk, beidzot varēju baudīt to, kas man tiešām patīk, un nostiprinājās pārliecība, ka problēma ir nevis dzeršana, bet nepiemērota darba vieta. Jaunu darbu ilgi nebija jāmeklē, mani uzrunāja tieši tās kompānijas vadītājs, kuru uzskatīju par labāko savā nozarē. Tas bija pagodinoši. Tātad es neesmu pavisam nederīga. Uzsākot jauno darbu, biju pilna apņēmības, ka viss būs citādāk. Tomēr ar laiku bija skaidrs, ka nekas nav mainījies. Visi vecie ieradumi un stress bija atpakaļ. Attiecības sāka brukt, sākās savstarpējs emocionāls terors, cenšoties ierobežot vienam otra dzeršanu un kārtojot sadzīves jautājumus. Jau iepriekš biju dzērusi no rītiem, bet nu tā kļuva par normu, jo vairs nespēju darīt darbu skaidrā. Dzēru arī pusdienlaikā un vakarā, nenācu mājās, viena pati sēdēju kafejnīcās un bāros. Lietojot alkoholu kopā ar medikamentiem, regulāri bija atmiņas zudumi, reizēm arī par darbā darīto.
Mana alkoholisma problēma vairs nebija noslēpjama, tāpēc, meklējot risinājumu, uzsāku psihoterapijas kursu. Terapeitam teicu, ka vienīgais veids, kā varu pārvarēt dzīves stresu, ir dzerot. Šajā laikā iedomājos, ka varbūt tomēr jāaiziet arī uz kādu no tām AA sapulcēm, par kurām bija stāstījis studiju biedrs. Aizgāju uz vairākām. Vienu nedēļu biju pat četrās sapulcēs. Man patika visās. Runātais man bija saprotams un aizkustināja, bet nespēju noticēt, ka cilvēki šajās sapulcēs ir tādi paši kā es. Man viņi šķita stipri un apņēmīgi, bet es tāda nebiju. Tika runāts par Dievu, un es pieņēmu, ka AA sapulces var palīdzēt tiem, kas tic, bet es nebiju ticīga. Lielākā daļa sapulču dalībnieku runāja, ka ir izgājuši rehabilitāciju, bet šādu variantu es atmetu kā neiespējamu. Kad stāstīju psihoterapeitam par savu pirmo AA sapulču pieredzi, man saviļņojumā bira asaras, un es drebēju. Terapeits mani brīdināja būt piesardzīgai un ar sapulču apmeklējumiem nepārspīlēt. Draugs ņirgājās, ka man nav ko meklēt pie dzērājiem, bet vienkārši jāpārstāj dzert. Es biju skaidrā nepilnus trīs mēnešus. Lai gan kopumā fiziski jutos mazliet labāk, tieksme iedzert bija stiprāka. Biju pārliecināta, ja varu nedzert dažus mēnešus, tātad mana problēma nav tik liela. Mazliet iedzert un iet uz sapulcēm, kur jānosauc savs skaidrības laiks, man bija neērti, jo iedzert gribējās katru dienu. Turklāt nedzeršana nepalīdzēja tikt galā ar trauksmi, tāpēc izvēlējos neiet uz sapulcēm un atgriezos pie iepriekšējiem paradumiem.
Mana kopdzīve ar alkoholiķi pamazām noveda līdz katastrofālam finansiālajam stāvoklim, jo bija paņemti daudzi kredīti. Ja atdevu visus parādus, dzīvošanai vairs nekas neatlika, tāpēc sāku izvairīties no maksājumiem, kurus varēja atlikt. Tas mani uztrauca, bet, kad par šo situāciju mēģināju runāt ar draugu un lūgt palīdzību, es netiku sadzirdēta. Lai gan draugs ļoti daudz dzēra par maniem līdzekļiem un visus maksājumus par dzīvokli veicu es, visu atbildību par finansiālajām grūtībām viņš novēla uz manu neapdomīgo naudas tērēšanu. Jo vairāk problēmu parādījās, jo vairāk es dzēru. Un, jo vairāk es dzēru, jo sliktāk kļuva. Kādā darba ballītē mans draugs ieradās pilnīgi piedzēries un apkaunoja mani ar savu uzvedību ļoti rupjā veidā. Viņš visiem paziņoja, ka esmu alkoholiķe, kura visiem nepārtraukti melo. Tikpat agresīvi viņš izturējās arī pret citiem kolēģiem. Ar prātu jau sen zināju, ka šīs attiecības ir jābeidz, ka tās ir postošas, bet nespēju saņemties šķirties, jo tas nozīmēja atkal publiski atzīt savu sakāvi. Tomēr brīdī, kad viszemiskākajā veidā bija aizskarts mans lepnums un kad sajutu pirmo apdraudējumu arī fiziski, es pārtraucu šīs attiecības. Tovakar man nācās mukt pašai no savām mājām. Zvanīt man nebija kam, jo savas slepenās dzeršanas dēļ biju no visiem norobežojusies. Pat draudzenei un mammai nespēju krīzes brīdī atklāt, kādā situācijā esmu nonākusi, tāpēc nakti pavadīju kāpņu telpā, vienā kleitā guļot uz grīdas un baidoties, ka draugs mani varētu atrast. Nākamajā dienā viņš negribīgi un pretojoties tomēr aizvācās.
Pēc attiecību izjukšanas un pazemojuma, kas, kā man šķiet, neglābjami sagrāva manu reputāciju un publisko tēlu, iegrimu depresijā. Darbā vēl mēģināju turēties, bet smadzenes nefunkcionēja. Nevarēju vairs darīt tik, cik spēju kādreiz, samazinājās ienākumi, parādu nastas dēļ nespēju samaksāt par dzīvokli, turpināju tērēt naudu alkoholam, pavisam atstāju novārtā savu ārējo izskatu, līdz nekas cits neatlika, kā beidzot atzīties mammai, ka esmu pilnīgi bankrotējusi un kaunpilni pārvākties dzīvot pie viņas. Jutu, kā darbā mani sāk novērot, man praktiski pazuda darba spējas. Centos nedzert darba laikā, bet katru dienu mocījos paģirās vai citās fiziski neciešamās sajūtās, līdz neizturēju un nokārtoju slimības lapu. Man bija 33 gadi, un šis bija drūmākais laiks manā dzīvē. Neko citu nebiju spējīga darīt kā gulēt, iedzert un atkal gulēt. Mamma mēģināja manu dzeršanu kontrolēt visos iespējamos veidos, tai skaitā atņemot naudu, bet vienalga es dabūju savu devu. Viss, ko es jutu, bija milzīgs kauns, pašpārmetumi un izmisums. Alkohols vairs neiedarbojās nomierinoši, nepārtraukti bija slikti vai nu morāli vai fiziski. Es gribēju tikai gulēt un nemosties. Aptvēru, ka man vairs nav dzīves un atlicis tikai eksistēt, bet šāda eksistēšana bija pārāk mokoša. Apzinājos, ka esmu nasta savai ģimenei – brālim un mammai. Apzinājos, ka vienīgais risinājums ir beigt dzert, bet es to nevaru. Pat ja nedzēru pāris dienu, līdz vemšanai slikti bija tāpat, tāpēc drošāk bija iedzert. Brīnumiem es neticēju, tāpēc eksistēju bezcerībā un bailēs par dzīves mokošo turpinājumu un tikpat mokošo galu, šausmināja apziņa, ka tas var turpināties neparedzami ilgi. Man gribējās, lai nepārtraukti ir nakts un rīti nepienāk.
Uzskatu, ka šis bija manas dzīves pagrieziena punkts ceļā uz skaidrību. Mocījos, turpināju dzert un piedzīvot apkaunojošas un bīstamas situācijas vēl piecus gadus, bet soli pa solim meklēju visus iespējamos sev zināmos un saprotamos glābšanās variantus. Kārtējā vizītē pie psihiatra mans ārsts nebija ieradies, mani pieņēma cita ārste, kura, tikai paskatoties uz mani, nekavējoties nozīmēja ārstēšanos psihiskās veselības centrā. Tā bija mēnesi gara psihiskās veselības atveseļošanās programma. Grūti bija pāriet no vienas nodarbību telpas uz citu, kur nu vēl zīmēt, dziedāt vai vingrot, bet uzlabojumi bija. Es nepārtraucu iedzert pa vakariem pēc nodarbībām, bet pakāpeniski tiku atradināta no tiem medikamentiem, kas mani bija padarījuši par apātisku, veģetējošu, bezrakstura, bezemociju radījumu. Divos termiņos, ko pavadīju šajā centrā, man iemācīja metodes, kā tikt galā ar panikas lēkmēm un trauksmi, nozīmēja mazāk bīstamus medikamentus, kas emocionāli nevis degradēja, bet stimulēja un nebija atkarību izraisoši.
Lai gan uz nodarbībām centos ierasties skaidrā, ārste sajuta iepriekšējā vakara dvingu. Es liedzos, kad viņa tieši jautāja, vai esmu dzērusi. Man piedraudēja izmest no centra, ja pieķers dzērušu. Vienreiz tomēr nenoturējos un pusdienlaikā iedzēru šņabi. No izmešanas mani izglāba tas, ka narkologs nebija uz vietas un alkometri bija ieslēgti viņa kabinetā. Tā kā šis incidents bija zināms visiem terapeitiem, sapratu, ka liegties vairs nav nekādas jēgas. Un pēkšņi man bija ļoti svarīgi uzzināt, kā šādās situācijās veicas citiem pacientiem un vai ir daudz tādu kā es, un vai mana ārste domā, ka esmu alkoholiķe. Dīvaini atvieglojoši bija dzirdēt, ka lielai daļai citu pacientu ir tieši tādas pašas vai līdzīgas problēmas, un, jā, es esmu alkoholiķe. Beidzot man speciālists noteica konkrētu, saprotamu diagnozi. Bija atbrīvojoši aptvert, ka problēma neesmu es pati, bet problēma ir man, un ar to ir iespējams kaut ko darīt. Ārste arī ieminējās par rehabilitācijas programmu alkoholiķiem, bet es nolēmu, ka pagaidām man to vēl nevajag.
Pirmoreiz aizgāju pie narkologa, man izrakstīja zāles, kuras nav savietojamas ar alkoholu, bet tieksme dzert bija stiprāka. Iedzēru zāles kopā ar alkoholu un gandrīz nomiru, burtiski izgāzos no autobusa dubļos uz ielas, kāds izsauca ātro palīdzību. Tiklīdz atbraucu mājās no slimnīcas, izmetu visas narkologa izrakstītās zāles. Tās man bija pārāk bīstamas. Jutu, ka īsti prātīga šī rīcība nav, bet ignorēju šo domu.
Apārstēta un mazliet savākusies, atgriezos darbā. Neilgu brīdi spēju savaldīt dzeršanu darba laikā. Pat ar visu iedzeršanu pa vakariem un paģirām no rītiem, panikas lēkmes neuzmācās, līdz ar to kaut kā varēju pastrādāt pusslodzes režīmā. Taču pēc kādas nopietnas dzeršanas visas nakts garumā nespēju adekvāti novērtēt savu stāvokli, un pirmdienas rītā pilnīgā pālī ierados darbā, ieslēdzos tualetē un aizmigu. Protams, pēc šī incidenta mani atlaida.
Šajā periodā bijusi sākusi meklēt jaunus draugus un paralēli svētdienās sāku iet uz piemājas baznīcas dievkalpojumiem. Biju pavisam vientuļa, tāpēc meklēju kam pieķerties, līdz kāds paziņa piedāvāja apmeklēt draudzi, uz kuru gāja viņš pats. Šeit es nevienam neslēpu, ka man ir problēmas ar alkoholu. Lai arī regulāri piedzēros, mani vienmēr lūdza nākt atpakaļ un pieņēma. Draudzē bija daudzi ar veiksmīgi apvaldītu alkoholisma problēmu. Sāku pieļaut domu, ka varbūt, ja pietiekami ilgi iešu uz draudzi un spēšu kļūt patiesi ticīga, arī man izdosies. Tā gan nenotika. Man bija ļoti daudz iebildumu un pretenziju pret draudzes noteikumiem, prasībām, ticības interpretāciju un arī cilvēkiem, bet man ļoti patika tā daļa, kas paskaidroja Dieva visaptverošo mīlestību. Es noticēju, ka esmu kādam vajadzīga pat, ja nezinu kam tieši. Draudzē daudz tika runāts par piedošanu, atbrīvošanos no pagātnes aizvainojumiem, kuri neļauj izjust prieku un brīvību, par to, ka jebkura cilvēka dzīvei ir kāda lielāka jēga pat tad, ja es to nespēju ieraudzīt. Man bija nepieciešama šī piedošana un kaut kāda lielāka jēga.
Un tomēr es dzēru. Atradu vienu darbu, vēlāk vēl vienu. Tie bija pavisam vienkārši, maz atalgoti, bet es tos pazemīgi pieņēmu, jo neko labāku darīt tāpat nespēju. Vakaros dzēru vienatnē vai kopā ar pagalma dzērājiem uz soliņiem un vārtu rūmēs, turpat arī vēmu, gāju mājās, mocījos murgos, svīdu, centos saņemties, aizkrāsot sapampušo seju, savaldīt trīcošās rokas darbā. Bet es atkal nenoturējos un atkal dzēru darba laikā. Un, protams, ka mani atlaida arī no šīm darba vietām. Neticu, ka tā ir sagadīšanās, ka abu pēdējo darba vietu vadītāji bija nedzeroši alkoholiķi. Par pēdējās vadītājas alkoholismu uzzināju neilgi pirms atlaišanas, saņemot pirmo brīdinājumu. Viņa pavisam mierīgi ieteica meklēt palīdzību Anonīmajos alkoholiķos, jo, pateicoties tiem, pati bija skaidrā piecus gadus.
Kā jau parasti krīzes situācijā bija daudz drudžainu domu un ideju, ko darīt tālāk. Apsvēru iespēju glābties citā valstī, bet spēka kaut ko organizēt nebija. Nu jau arī fiziskā ziņā biju nespējīgs grausts. Ar šādu bezcerību aizgāju uz dievkalpojumu. Un pēkšņi dievkalpojuma laikā man kaut kas notika. Neatceros, ko dzirdēju vai ko runāja, bet es varēju tikai raudāt. Asaras bira un bira, es izskrēju no baznīcas, izvilku no somas iepriekš nopirkto alu. Iedzēru, bet šoreiz ar apziņu, ka dzeru tāpēc, ka man nav citas izvēles un tam nav nekādu racionālu attaisnojumu. Man nemaz negaršo tas, ko es dzeru, un es nemaz negribu dzert. Es dzeru tāpēc, ka es dzeru. Jo vairāk raudāju, jo labāk jutos. Sekoja atvieglojums no apzināšanās, ka man nav jācīnās, nevienam nekas nav jāpierāda, ka nav jāizliekas, nav jāpaskaidro un jātaisnojas, ka atlicis tikai viens ceļš un es to iešu. Atcerējos pavisam neseno tikšanos ar bijušo draugu, kurš pastāstīja, ka nedzer jau vairāk nekā divus gadus, jo bija izmests no darba par dzeršanu un kā bezdarbnieks ticis rehabilitācijā. Toreiz es pat sadusmojos, ka viņam veicies labāk par mani, kamēr es turpinu ciest, taču tagad biju pateicīga, ka man ir gatavs rīcības plāns, par kuru nebija ne mazāko šaubu. Pāris dienās nokārtoju visu, lai tiktu rehabilitācijā. Kamēr gaidīju iestāšanos, turpināju iedzert, jo nebija iespējams citādāk, bet ar pirmo dienu rehabilitācijā, es to pārtraucu.
Neticēju, ka rehabilitācija man palīdzēs. Tikai cerēju – varbūt, ja notiks neticamais, varēšu kaut mazliet atpūsties no dzeršanas. Tomēr es arī apņēmos darīt visu, ko liks, jo tik ļoti gribēju vēl kaut reizi būt skaidrā, vēl kaut reizi just skaidrā un izbaudīt to, ko es jūtu. Es klausīju terapeitiem bez mazākajām atrunām. Viegli kļuva jau pēc pāris dienām. Varēju atkal būt es pati – smaidīt un priecāties. Par stāvokļa bezcerīgumu mani vairs nebija jāpārliecina. Ļoti labi zināju, ka rehabilitācija ir tikai atspēriena punkts, tās nav zāles, kuras vienreiz iedzer un kļūst vesels. Man teica, ka pirmais solis AA Divpadsmit soļu programmā ir pats svarīgākais. Man bija ļoti būtiski zināt, ka esmu to izpildījusi, ka man ir šis solis, tāpēc kā piemiņu glabāju izrakstu no stacionāra, kurā ir vārdi “pirmo soli akceptē”. Zināju, ka turpinājums rehabilitācijai ir regulāra Anonīmo alkoholiķu sapulču apmeklēšana. Tā kā pieredze man bija, tas nelikās ne šausminoši, ne neiespējami. Un man ir paveicies – man šīs sapulces arī patīk.
Sākumā doma, ka nekad vairs nevarēšu iedzert, biedēja, bet es šo domu centos izslēgt un koncentrēties tikai uz to dienu, kurā dzīvoju. Sapratu, ka vislabākais līdzeklis pret bailēm no neizdošanās un kārtējās izgāšanās ir nevienam neko nesolīt, pat ne sev un noteikti ne Dievam. Kopš esmu pārtraukusi dzert, es nekad nevienam neesmu solījusi, ka nekad vairs nedzeršu. Es neuzdrošinos. Šāds solījums man ir bīstams, jo, ja nu gadījumā es tomēr atsākšu dzert, atgriezties varētu nebūt iespējams manas milzīgās lepnības un kauna dēļ. Daudzus gadus es nebiju spējīga turēt pašas dotos solījumus, tāpēc ātri pieņēmu, ka vislabākā iespējamā stratēģija ir dzīvot, kā māca programma, – dienu pa dienai paļāvībā uz Augstāko Spēku. Nākotne ilgākā perspektīvā ir neziņas un baiļu pilna.
Rehabilitācijā uzsvēra, ka, tikai esot godīgam, ir cerība palikt skaidrā, tāpēc pēc iziešanas no klīnikas sapulcēs rūpīgi turpināju vērot savas domas un reakcijas gan attiecībā pret cilvēkiem, gan idejām. Ļoti pieskatīju, lai atkal nesāktu sev melot un izlikties, ka viss taču ir kārtībā pretēji tam, kā ir patiesībā. Man tik ļoti bija bail atsākt dzert, ka īpaši uzmanīgi klausījos, ko stāsta biedri ar ilgāku skaidrību. Gāju uz vairākām sapulcēm, lai dzirdētu pēc iespējas vairāk stāstu un arī lai nejustos vientuļi, un neuznāktu izmisums un bezcerība. Trešajā skaidrības mēnesī uzsāku kalpošanu. Jutos ļoti aizkustināta, ka man šajā dzīvē kāds vispār vēl uzdrošinās kaut ko uzticēt. Šī uzticēšanās bija milzīgs dārgums.
Drīz vien uzrunāju savu pirmo sponsori, sāku iet AA Divpadsmit soļus. Man nebija izpratnes, ka tas ir nepieciešams, taču šoreiz negribējās palaist kaut ko garām, biju arī ziņkārīga. Neizgāju visus soļus pirmajā reizē, apstājos pie Devītā, tomēr programmas pamatprincipi man bija skaidri. Man bija vajadzīgs laiks, lai uzsāktu risināt sadzīves problēmas, sāktu meklēt darbu, sarēķinātu un beidzot drosmīgi ieraudzītu, cik un kam esmu parādā un sāktu aprast izdzīvot dzīvi bez alkohola. Man nepietika tikai ar sapulcēm. Tā kā mācījos no jauna pieņemt sevi un apstākļus, man pašai bija jāmainās, lai, nonākusi grūtībās, nepieļautu iepriekšējās kļūdas. Liels pārsteigums bija atklāt, cik patiesībā esmu bijusi īgna, lepna, paštaisna, slēpjot savas bailes un mazvērtību. Skaidrības pirmajā gadā ar Divpadsmit soļu programmas palīdzību mācījos pārvarēt šī bailes, pieņemt neveiksmes, ticēt, ka nav tādu situāciju, ar kurām nevarētu tikt galā, un stāstīt citiem par savām šaubām un neveiksmēm. Darbu neizdevās sameklēt uzreiz. Lai nenonāktu izmisuma un sevis žēlošanas varā, dienas centos piepildīt ar citām lietām un nenoslēgties. Lasīju AA literatūru, apmeklēju sapulces un kalpoju. Pienākot Covid pandēmijai, es ļoti nobijos, ka vairs nebūs sapulču un sākšu dzert, bet risinājumi uzradās it kā paši no sevis, un es pat tā īsti nesajutu izolāciju un ierobežojumus. No sirds baudīju un turpinu baudīt spēju izjust prieku un aizkustinājumu pat par ļoti vienkāršām lietām. Es pateicos par katru skaidrā pavadītu dienu.
Kopš skaidrības sākuma man nekad nav bijusi spēcīga, izteikta vēlme iedzert, bet es ļoti labi spēju atpazīt tās dzīves situācijas, kurās kādreiz pilnīgi noteikti man būtu vajadzējis piedzerties. Ja spēju skaidrā iziet no šīm situācijām, tad tas ir tāpēc, ka esmu kaut ko no jauna iemācījusies. Grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” solījums “iepazīsim jaunu brīvību un jaunu laimi” (72. lpp.) man šķiet viens no svarīgākajiem, jo tieši laime un brīvība ir tas, ko tik ļoti vēlējos no brīža, kad bērnībā viss sāka brukt. Augstākajam Spēkam, kā es to saprotu, ir ļoti nozīmīga loma šajā procesā, jo man nekas cits neatliek kā ticēt, ka Dievs var paveikt to, ko es pati nespēju un nekad tā arī nepaveicu, kamēr dzēru. Pats būtiskākais ir tas, ka man vairs nav sajūtas, ka esmu nederīga un neizdevusies, mani sen jau vairs nemoka tādas psihiska rakstura problēmas, kuru dēļ būtu jāiet pie ārsta, panikas lēkmes nav atkārtojušās, medikamenti nav nepieciešami, parādi pavisam drīz būs pilnībā atdoti un pat attiecību jautājumā savā ziņā ir iestājies miers, lai gan ne viss notiek tā, kā es gribētu. Ar tādu izpratni par Augstāko Spēku, kā ir AA Divpadsmit soļu programmā, man ir kļuvis viegli pieņemt pašai savu ticību Dievam. Man nav nepieciešams iekļauties kādā formālā reliģiskā kopienā, iet uz baznīcu un ievērot noteiktus priekšrakstus, līdz ar to neveidojas iekšēji konflikti ticības jautājumos. Lai cik atšķirīga es būtu, es iederos AA sadraudzībā.
Pamazām turpinu dzīvot un just skaidrā, ir grūtāki un vieglāki periodi, bet man ļoti patīk. Pat tad, kad uznāk pavisam drūmi brīži, nav bezcerības. Ne brīdi nav bijis garlaicīgi, ne brīdi nav bijis nožēlas. Šobrīd turpinu apmeklēt sapulces, turpinu kalpošanu gan mājas grupā, gan plašāk, esmu sākusi sponsorēt citus un labprāt dalos savā pieredzē ar citiem. Bet vēl ir daudz ko apgūt. Tikai šobrīd sāku novērtēt, kā pamazām izmainās mana dzīve, kā mainos es pati. Un pāri visam ir milzīga pateicība, ka man ir dota šī otrā iespēja.
Anna, 4 gadus skaidrā
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.