Par jaunu?

Nevienam jaunietim nevajadzētu dzirdēt to, ka viņš nokļuvis AA pirms nopietnām ciešanām.

Tāpat kā daudzi AA biedri uzskatu, ka mana dzīve patiesi iesākās dienā, kad pievienojos AA. Man tas bija 1969. gada 7. marts. Pirms tam dzīve šķita bezcerīga. Jutos izmisīgi vientuļa un nobijusies. Ceļojumi uz cietumiem un slimnīcām nebija pats ļaunākais, kas ar mani atgadījies. Pilnīga kontroles zaudēšana pār savu dzīvi, pastāvīgā neziņa, kur nokļūšu tālāk, ko izdarīšu vai kas ar mani notiks, noveda mani līdz nožēlojamam un neizprotamam pagrimumam, ko apraksta mūsu grāmata. Baidījos no nāves un neprāta. Biju astoņpadsmit gadus veca. Man nebija ne jausmas, ka esmu alkoholiķe vai ka pastāv kāda izeja no mana alkoholisma.

Lai gan AA bija man pazīstams un biju apmeklējusi sapulces, nespēju sevi atpazīt kā alkoholiķi. Ja nebūtu satikusi vēl vienu jaunieti, kas bija skaidrā, es, iespējams, nekad nebūtu sasniegusi skaidrību. Šī sieviete, kura kļuva par manu pirmo sponsori, bija arī mana kaimiņiene un burvīgs programmas pievilcības iemiesojums. Viņa likās patiesi laimīga un es viņai tiešām rūpēju. Lai gan sieviete zināja, ka esmu alkoholiķe, viņa nekad nemēģināja man uzspiest programmu. Un tā, kad sasniedzu savu dibenu, es zvanīju viņai prasīt palīdzību, un viņa mani aizveda uz jauniešu sapulci.

Lai gan lielākā daļa AA biedru bija pret mani laipni, nepagāja ilgs laiks, līdz sastapos ar pārāk pazīstamo frāzi: “Ir jauki šeit redzēt jūs, jauniešus, pirms esat apdedzinājušies.” Pēc vairākām šādām mūsu 40+ biedru piezīmēm, sāku just, ka varbūt es tiešām neiederējos AA, varbūt es nebiju pietiekami cietusi.

1969. gadā vienkārši nebija tādu zināšanu vai izpratnes par mūsu slimību kā mūsdienās. Tipiskais alkoholiķis bija lietojis daudzus gadus. Iespējams, ka vecbiedri vienkārši nodeva mums tālāk to, ko paši zināja un saprata. Galu galā, kad viņi ieradās programmā, viņiem tika pateikts – ja viņu īpašumā joprojām ir rokaspulkstenis, viņi vēl nav gatavi. Pagātnes pieredze liecināja, ja cilvēks vēl nav dzīvē pazaudējis pilnīgi visu, viņš nav gatavs uztvert AA programmu. Citi biedri, kuriem skauda tas, ka mēs bijām atraduši programmu tik jauni, uzskatīja, ka mums aiztaupīti daudzi moku pilni gadi. Tomēr mūsu stāsti bija baismīgi. Tas, ka mēs izskatījāmies jauni, nenozīmē, ka nebijām mocījušies. Tiesa, lielākā daļa no mums nebija pazaudējuši karjeras vai ģimenes tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bijām pārāk jauni, lai mums tās būtu. Tāpat mums nebija sodu par braukšanu dzērumā vai ieslodzījumā pavadīta laika, jo tiesu sistēma pret mums kā nepilngadīgajiem izturējās citādāk. Daži no mums ne reizes nebija likumīgi iedzēruši (ASV likumīgi iegādāties alkoholu ir ļauts no 21 gada vecuma – red.), taču mēs visi bijām sasnieguši savu dibenu, un mums visiem bija nepieciešama palīdzība. Un tā es, sastapusies ar izmisīgu nepieciešamību un vēlmi palikt skaidrā, pievienojos jauniešu grupai, kura cīnījās par savu vietu AA.

Tagad atskatoties, nezinu, kā mums tas izdevās. Bieži domāju, ka Dievs darbojās caur mūsu rakstura defektiem – aizvainojumu un spītības garu –, dodot nepieciešamo apņēmību cīnīties par mūsu tiesībām būt. Reiz, kad vecbiedrs vienai no mūsējām teica “Sirsniņ, es esmu aizlējis garām vairāk, nekā tu esi izdzērusi,” viņa tam atbildēja: “Ak tā. Toties es gan nekad neko neizlēju.”

It kā mums kā gados jauniem alkoholiķiem tāpat nebūtu pietiekami problēmu, daudziem no mums bija arī problēmas ar narkotikām, kas padarīja mūs par vēl lielāku draudu vecbiedru acīs. Viņi vienkārši nevēlējās par to neko dzirdēt un neļāva mums runāt par narkotikām. Viņi uzstāja, lai apmeklējam citas grupas, kā Anonīmie narkomāni, ko mēs arī darījām, taču šīs grupas likās vairāk balstītas uz lielīšanos par narkotiku pārmērīgu lietošanu, nevis patiesā pazemībā, kas tajā laikā bija atrodama tikai AA. Ar šīm problēmām mums neatlika nekas cits, kā iemācīties pielietot programmas principus. Trešā tradīcija vēsta, ka vienīgā prasība piederībai ir vēlēšanās atmest dzeršanu. Mēs arī atradām Lielās grāmatas trešajā nodaļā rindkopu, kurā pieminēti jaunieši – “Lai būtu nopietnas sekas, nav nepieciešams dzert tik ilgi un tik daudz, kā to darīja daudzi no mums” (“Anonīmie alkoholiķi”, 29. lpp.) –, un šo tekstu iekļāvām savas sapulces formātā. Mēs mācījāmies Lielo grāmatu un praktizējām principus. Mēs tos dzīvojām – bijām spiesti to darīt, jo nekad nezinājām, kad kāds vecbiedrs mums mutiski uzbruks un teikuma no Lielās grāmatas nocitēšana liks viņam apklust kā zibens ķertam. Ātri vien sapratām, ka neviens nestrīdēsies ar tradīcijām vai Lielo grāmatu. Ar mazu skaidrības laiku azotē mēs devāmies pildīt Divpadsmito soli – nest vēsti. Mēs nesām vēsti uz ārstniecības un ieslodzījuma iestādēm un ļāvām slimiem alkoholiķiem ienākt mūsu mājās. Mums ar mūsu uzkrītošajām drēbēm, skaļo mūziku un garajiem matiem varbūt bija citādākas intereses un vērtības, bet mēs pierādījām, ka esam tādi paši alkoholiķi kā visi citi. Un saskaņā ar principiem un tradīcijām mums bija viens kopīgs mērķis – palikt skaidrā un nest vēsti –, un to mēs arī darījām.

Kad pagāja pirmais gads un mēs joprojām bijām skaidrā, vecbiedri pamazām sāka mūs pieņemt. Un, lai gan viņi diez vai to atzītu, mēs piešķīrām viņu skaidrībai jaunu dimensiju, jo bijām viņiem iemācījuši par pazemību, pieņemšanu un mīlestību. Daudziem no viņiem pašiem bija no alkohola slimības mirstoši bērni, un viņi bieži lūdza mums palīdzību. Galu galā mēs sākām strādāt plecu pie pleca, un es iemācījos, ka tas ir patiesais AA gars.

Laikam ejot, mēs sākām sazaroties un dibināt citas grupas. Šodien AA ir daudz vairāk jauniešu un vairāk jauniešu sapulču. Jauni biedri pie mums ierodas arī no slimnīcām un līdzcilvēku atvesti. Vairs nav jāpazaudē viss, pirms esi gatavs programmai. Tas pierāda, ka alkoholiķis var sākt atveseļošanos agrākā slimības stadijā, tas nenozīmē, ka viņš nav pietiekami cietis vai nav gatavs. Lai gan kopš manas skaidrības sākuma 1969. gadā ir notikušas daudzas pozitīvas pārmaiņas, es joprojām sastopu jaunus cilvēkus, kuriem piemīt tas, ko dēvēju par “jauniešu problēmu”. Viņi nepārtraukti atvainojas par savu jaunību un izmisīgi mēģina pierādīt, ka iederas. Man pašai ir šī pieredze, tāpēc vēlos dalīties ar dažām savām domām cerībā, ka kādam tās varētu noderēt.

Pirmkārt, domāju, ka sastapšanās ar dzīvību apdraudošu slimību jaunībā rada neparastu krīzi, jo šis ir posms, kad dzīvei būtu jāvirzās uz priekšu (no bērnības uz briedumu), nevis jābeidzas. Atšķirībā no citām slimībām, kuras var diagnosticēt ar medicīnisku testu palīdzību, mums, alkoholiķiem, ir pašiem jāizlemj, ka esam slimi. Neviens nevar izlemt mūsu vietā, un pavisam noteikti nevienam nav tiesību mums norādīt, vai mēs esam alkoholiķi vai nē. Tāpēc uzskatu, ka jauniem cilvēkiem ir ļoti svarīgi iepazīties ar faktiem. Uzzināt, ka viņi var būt alkoholiķi  arī jaunībā un ka viņi var atveseļoties. Atbildēt uz “20 jautājumiem” un/vai pavadīt laiku kopā ar citiem jauniešiem, kuri atveseļojas, ir daži no labākajiem man zināmajiem veidiem, kā saprast, vai tu esi alkoholiķis vai tomēr nē.

Otrkārt, lai atveseļotos, AA jauniešiem tiek lūgts praktizēt godīgumu pret sevi, bet viņiem vēl nemaz nav nojausmas, kas viņi paši ir, un uzņemties atbildību, bet viņi vēl nezina – kā. Jauniešiem ir svarīgi uzņemties atbildību par savu atveseļošanos, bet viņiem ir arī svarīgi neaizmirst, ka viņi ir pusaudži, un viņiem ir jāļauj sev augt. Kad mēs maldīgi iedomājamies, ka garīgums ir būšana par labiņo vai būšana pieaugušam, tas rada daudz problēmu. Jaunietim ir svarīgi saprast, ka, esot skaidrā, ir iespējams jautri pavadīt laiku un darīt visu, ko dara jaunībā.

Visbeidzot, man pašai kļūstot vecākai, esmu sapratusi, ka daļa no prasmes tikt galā ar dzīvi un tās izaicinājumiem nāk tikai līdz ar dzīves pieredzi. Jaunietim šādas dzīves gudrības praktiski nav, jo viņam ir maz pieredzes, kurā to smelties. Tāpēc dažreiz viņam ir grūti nošķirt viņa ar programmu saistītās problēmas no vienkārši ar pieaugšanas procesu saistītām problēmām. Daudzas no tām problēmām, ar kurām es saskāros, bija ikvienam astoņpadsmitgadīgajam, un tām nebija gandrīz nekāda sakara ar manu alkoholismu vai manu AA programmu.

Būt skaidrā un AA biedram jaunībā ir ļoti atšķirīgi. Ja par to šaubāties, atcerieties sevi sešpadsmit gadu vecumā un pamēģiniet iztēloties sevi tajā vecumā, strādājam ar soļiem tā, kā jūs to darāt šodien. Pievienojiet tam klāt citus cilvēkus, kuri jums klāsta, ka esat par jaunu, lai būtu alkoholiķis, un jūs saskatīsiet, cik grūti tas ir.

Jaunietei varbūt tiešām ir gājuši garām dzeršanas un nelaimju gadi, un ļoti labi, ja tā. Bet viņa tikpat labi būtu varējusi iet bojā, neviens nevar droši apgalvot, kā būtu, ja būtu. Es varu droši apgalvot tikai to, ka nevienam jaunietim nevajadzētu dzirdēt to, ka viņš ir nokļuvis programmā pirms nopietnām ciešanām, jo viņš jau ir cietis pietiekami. Viņam ir nepieciešams dzirdēt to pašu, ko katram jaunpienācējam, kas ierodas programmā: “Laipni lūgts. Šis ir AA, kur vienīgā prasība piederībai ir vēlēšanās atmest dzeršanu.”

Robina F., Losandželosa, Kalifornija

 Copyright © The AA Grapevine, Inc. (October, 1989). Reprinted with permission.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.