Gan dzeršanas, gan atveseļošanās karjeru viņš taisīja strauji, bet tagad mācās nesteigties un dzīvot šodienā.
Mana dzeršanas karjera sākās agri un pārliecinoši. Visvairāk manas dzeršanas mītisko un nenovēršamo stāstu raksturo tas, ka šo manas dzīves būtisko nodaļu atvēra cilvēks, kurš mani ļoti mīlēja un kuram pašam attiecības ar alkoholu bija uz “jūs”. Bet tieši viņš man karstā vasaras dienā, pēc darba siena laukā, pasniedza atsvaidzinošo desertu – aukstu alu ar cukuru. Tajā dienā mana pasaule mainījās uz visiem laikiem. Es biju atradis ieeju pasaku valstībā. Man bija deviņi vai desmit gadi. Un, tā kā šis dzēriens bija paredzēts pieaugušajiem, iespējams, manās nenobriedušajās smadzenēs izveidojās saikne – pieaugušais, alus, laime. Tā es sāku savas sacensības ar laiku un vēlējos tikai vienu. Pieaugt. Šodiena jeb bērnība mani vairs neinteresēja.
Jau minēju, ka mana dzeršanas karjera bija pārliecinoša. 13–14 gadu vecumā kopā ar pieaugušajiem gandrīz katru nedēļas nogali lietoju smago alkoholu. Vienīgi mans ķermenis pretojās pieaugušo dzīves izaicinājumiem un pazemoja mani, katru reizi kaut kādā nepiemērotā brīdī salūzdams un izsviezdams “dārgo draugu” apkārtnes netīrībā. Arī mamma neatbalstīja manus centienus pēc iespējas ātrāk kļūt par ģimenes galvu. Tomēr 16 gados beidzot iestājās miers. Alkohols mani vairs nepameta nožēlojamā veidā, un arī mamma, salauzusi pēdējo hokeja nūju pret manu alkohola augstumos lidojošo ķermeni, beidzot atzina sakāvi mūsu tandēma priekšā. Šķita, ka beidzot es esmu nonācis savā apsolītajā zemē – pieaugušo dzīvē.
Vidusskolas laikā mana dzeršana kļuva īsti “vīrišķīga”, ko veicināja arī intīma rakstura incidents ar pirmo seksa partneri. Lieta tāda, ka man sāka ļoti patikt meitenes, bet tas incidents izraisīja lielas bailes (pat paniku) skaistuma priekšā. Tomēr jau toreiz man piemita alkoholiķiem raksturīgais radošums, kurš ļauj visām problēmām pielāgot vienu risinājumu. Arī es biju pietiekami virtuozs domātājs un atklāju, ka pie kaut kādas (parasti lielas) devas alkohola viss kļūst nebūtiski. Tā nu es centos pēc iespējas biežāk atrasties nebūtiskumā un turēties pa gabalu no skaistuma. Tā sākās mans ceļš uz panākumiem.
Vēlāk izrādījās, ka mamma vēl nebija teikusi pēdējo vārdu un nebija atmetusi centienus izjaukt manu draudzību ar alkoholu. Kad mācījos vidusskolas pēdējā klasē, viņai uzbrauca auto, un viņa smagā stāvoklī nokļuva rajona slimnīcā. Pēc kāda laika viņu pārveda uz Rīgu, kur tolaik dzīvoja un darbojās mūsu dzimtas lielākais lepnums. Viņa ieraudzīja iespēju. Plāns bija pierunāt dzimtas lepnumu uzņemties atbildību par manu dzīvi, kas strauji tuvojās Rīgai. Viņš negribīgi piekrita. Es arī nebiju sajūsmā, jo tika izjaukts mans izplānotais Rīgas un kopmītņu iekarošanas plāns. Tā sākumā likās.
Bet beigās viss salikās tik labi, cik ne es, ne alkohols nebijām iedomājušies pārdrošākajos sapņos. Jau agrāk nekad nebiju īsti izjutis problēmas ar piekļuvi alkoholam, un mans radošums nekad nebija pievīlis, meklējot iemeslu iedzert, bet Rīga…. Rīga vienkārši man norāva jumtu. Jau pirmajā vakarā nokļuvu mākslinieku, modeļu, aktieru, režisoru un visādu citādu Rīgas kundziņu sabiedrībā, kurā gandrīz katrs uzskatīja par savu pienākumu parūpēties par jaunieti no provinces. Viņi rūpējās par mani kā nākas, es pateicīgi ļāvos un centos neatstāt kaunā savu izcelsmes vietu.
Mamma bija “aizmirsusi” pateikt radiniekam, cik noturīgas draudzības saites es savos 18 jau esmu pamanījies attīstīt ar alkoholu. Un viņš, neko ļaunu nenojauzdams, pie pirmās iespējas jauniegūto atbildības nastu pārvēla uz sava jaunākā kolēģa pleciem, salikdams mūs dzīvot kopā viņa dzīvoklī. Kolēģis arī pārstāvēja mūzikas industriju, bija tikai kādus piecus gadus par mani vecāks, turklāt izveidojis vēl kvalitatīvākas attiecības ar alkoholu nekā es. Kad dzīve saved kopā divus tādus talantus kā mēs, tad izvēlei īsti vairs nav vietas. Mēs iegriezām ballīti, kas, šķiet, nekad nebeidzās. Mēs bijām divi nakts bruņinieki, kas klejoja pa Rīgas naktsdzīves ārēm un piedāvājām patvērumu visiem, kuri vēlējās pretoties rītausmas aicinājumam doties pie miera. Mēs pieņēmām pie sevis visus. Vienīgais noteikums bija vēlēšanās turpināt dzeršanu. Bet panākumu nasta nav viegla. Es izturēju kādus piecus gadus. Tad organisms padevās. Vīrišķībā parādījās plaisas.
23 gados biju dzeršanas izsmelts un nogurdināts. Pirmo reizi galvā sāka veidoties nepatīkamas domas par draudzības ar alkoholu pārtraukšanu. Es tam vēl nebiju gatavs. Bet tad dzīve man piespēlēja iepazīšanos ar sievieti, kura man palīdzēja pārvarēt bailes (vismaz daļēji) no sievietēm. Tas man mazliet palīdzēja novērst uzmanību no alkohola. Pateicībā par to es viņai uzdāvināju dēlu. Un savu roku. Dēlam es, savukārt, uzdāvināju solījumu par nedzeršanu. Kaut kas īsti nesanāca, un aizvien biežāk es atkal biju piedzēries. Šoreiz dzēru vienatnē. Mani vairs neinteresējas ballītes vai draugi. Man interesanti vairs bija tikai kopā ar alkoholu. Izrādījās, ka mums abiem patīk arī ceļot. Mēs nereti devāmies garos vairāku dienu izbraucienos pa Latviju. Mēs abi to esam izbraukājuši krustu šķērsu, diemžēl lielu daļu apmeklēto vietu es neatceros. Šodien nokļūstot kādā Latvijas vietā pirmo reizi, man gandrīz vienmēr ir sajūta, ka es to jau esmu redzējis.
Tad nez no kurienes uzradās otrs dēls. Arī viņam es uzdāvināju tukšo solījumu. Bet tad palīgā nāca laimīgs atgadījums – es piedzēries cietu smagā autokatastrofā. Iespējams, ka drošības spilvens bija kaut ko sakustinājis manā galvā tā pamatīgāk, jo pirmo reizi pieļāvu domu pamēģināt saraut savas draudzības saites ar alkoholu. Ar smagu sirdi es rīkojos nodevīgi. Man izdevās divus gadus nedzert un palikt skaidrā.
Skaistās (ārēji) un skaidrās dzīves iedvesmots, es piekritu piedalīties trešā dēla radīšanas pasākumā. Viņam es solījumu nedevu. Varbūt vajadzēja. Drīz pēc dēla piedzimšanas pasauli satricināja diždimba, un es ieguvu milzīgu daudzumu resursa, ar kuru nekad neesmu mācējis tikt labi galā, – laiku. Daudz brīva laika un iespēju palikt vienatnē ar sevi. To es nevarēju izturēt un atcerējos par savu veco, labo un uzticamo sabiedroto – alkoholu. Mazā balstiņa iekšpusē brīdināja, ka tā, iespējams, nav spožākā ideja. Kā vienmēr es šo mazo balstiņu nepaklausīju. Vispār man tā nekad nebija patikusi, jo izklausījās pārāk sievišķīga. Bet man bija iebildumi pret visu sievišķīgo. Īpaši sevī. Jo es taču esmu vīrs, lai arī saplaisājis, bet tomēr vīrs.
Tā nu vienā saulainā vasaras dienā es izlēmu pamēģināt kontrolēti atjaunot attiecības ar savu augstāko spēku – alkoholu. Nākamajā dienā pamodos ar ļoti sāpošu galvu, un pirmā lieta, ko steidzu paveikt, bija skriešana izvadīt dārgo ciemiņu caur labu santehniku atpakaļ ārpasaulē. Šoreiz par šo faktu nemaz nejutos pazemots, bet iztulkoju to kā pierādījumu pilnīgas kontroles atgūšanai pār alkoholu. Manu jauniegūtās kontroles apziņu nemaz nemulsināja fakts, ka uz galda mētājās divas tukšas 0,7l viskija pudeles kā apliecinājums atkalredzēšanās prieka tomēr visai nekontrolētajam raksturam.
Tā nu es uzsāku savas dzeršanas pēdējo cēlienu, kas izstiepās piecu gadu garumā. Pēc pirmajiem sešiem mēnešiem es jau atkal lietoju regulāri, lāpījos un braucu ar auto garus gabalus piedzēries vai paģirains. Tas viss noveda pie aizvien sērīgākas situācijas ģimenē un apkārtesošo drūmajām sejām. Tajā laikā mani gandrīz visu laiku nomocīja jautājums – kāpēc man, tik foršam cilvēkam, apkārt visu laiku ir tikai sēnes? Kāpēc viņi izsūc visu prieku no manas dzīves? Man šķita, ka biju atradis īsto iemeslu, kāpēc mana dzīve nerisinājās pēc man uzrakstītā scenārija. Slikta gaume cilvēkos, nevis alkohols bija manas problēmas sakne.
Tad pienāca beigas. Beigas bija tādas, kā man vislabāk patīk. Skaudras. Manu bērnu mamma izdarīja dažus spēcīgus un precīzus sitienus pa manu egocentrismu, un manas dzīves kāršu namiņš sabruka. Iespējams, ka tie triecieni nebija nemaz tik precīzi, vienkārši mans egocentrisms pa dzeršanas gadiem bija pamatīgi uzblīdis, un tam netrāpīt nemaz nebija iespējams. Es, protams, zināju tikai vienu līdzekli, kā to visu uzveikt. Un visas savas pūles arī veltīju tikai šim vienam līdzeklim. Sāku dzert bez apstājas, bet diemžēl man tas izdevās tikai trīs mēnešus. Es izrādījos vājāks, nekā biju iedomājies, un jau trešajā mēnesī apziņas uzplaiksnījuma mirkļos sapratu, ka gals ir tuvu. Nezināju kāds, bet jutu, ka tas ir tuvu. Turklāt, man radās neskaidras aizdomas, ka manas vīrišķības problēmas ir nevis dažas plaisas, bet gan pašas vīrišķības trūkums. Tas mani diezgan pamatīgi satricināja. Un, iespējams, ka tieši šī apziņa bija mans bedres dibens.
Šodienas acīm raugoties, varu teikt, ka man paveicās. Un mans gals izrādījās AA. Pēdējās dzeršanas trešajā mēnesī pie manis atnāca paziņa, kura izrādījās AA cilvēks, un atnesa man vēsti. Pēc dažām nedēļām, kad biju kaut kā nomocījis sevi nost no pudeles, viņa mani aizveda uz pirmo AA sapulci, un kopš tā brīža esmu skaidrā.
AA pasaulē jutos kā zivs, kas beidzot nokļuvusi ūdenī. Es sāku strauji un pārliecinoši. Gluži kā dzeršanu. Jau pirmajā sapulcē uzķēros uz soļu āķa un sāku meklēt sponsoru. Mani mazliet kaitināja tas, ka uzreiz nevarēju atrast sev piemērotu kandidātu. Pēc kāda laika atradu, un soļu darbs varēja sākties. Sākums bija daudzsološs, bet ar pirmo sponsoru tomēr soļus nepabeidzu, taču viņš mani aizveda pie otrā sponsora, ar kuru man izdevās pabeigt soļus.
Pēc kāda laika, kad skaidrā biju jau vairāk nekā piecus gadus, sāka šķist, ka pirmajā soļu iziešanas reizē daudz kas ir palicis neizdarīts, un tā es otro reizi nonācu soļu pasaulē. Otrajā reizē soļus izgāju daudz pamatīgāk un dziļāk ieraudzīju pats sevi un savas rīcības sekas. Kādā brīdī, iespējams, bija kārdinājums atbildību par soļiem un to kvalitāti saistīt ar sponsoru, bet šobrīd tomēr sliecos domāt – soļu rezultātam nav tik daudz sakara ar sponsoriem, bet ar mani pašu. Ar manu spēju būt godīgam, ar manu drosmi atcerēties nodarījumus, kad kā viesulis brāzos cauri savai un citu cilvēku dzīvēm. Man pat šķiet, ka Dievs ir radījis tādu kā aizsargmehānismu, kas mums neļauj skaidrības sākumā piekļūt pilnīgi visai sagremojamai patiesībai par sevi, jo tas varētu noraut jumtu un aizdzīt mūs atpakaļ pie alkohola.
Pa šiem gadiem arī pats esmu sponsorējis. Pēc pirmās soļu iziešanas nerāvos sponsorēt jeb, precīzāk, man neienāca prātā, ka es to vispār drīkstu. Man bija priekšstats, ka to drīkst tikai izredzētie. Tāpēc biju apjucis, kad mani kā potenciālo sponsoru uzrunāja viens jaunpienācējs. Gribēju jau sniegt pamācošas norādes par virzienu, kurā viņam doties. Kaut kas mani atturēja. Pēc nelielas izpētes noskaidrojās, ka es arī tomēr drīkstu uzšūt uz sava krekla vārdu “sponsors”. Izlēmu šim jautājumam pieiet no visas sirds un kļūt par Latvijas visu laiku izcilāko šī amata meistaru. Manam izglābto un gaismas piepildīto pāraudzināmo pulkam pievienojās vēl viens alkohola bruņinieks. Priecīgi berzēju rokas un metos iekšā viņu dzīvju pārkalšanas procesā. Diemžēl (vai par laimi) mani cēlie nodomi nepiepildījās un abi potenciālie glābjamie pameta mani ar visu programmu, atstājot manu sponsora ego drupās.
Nodomāju, ka Latvijas AA nezina, ko ir zaudējis. Pēc “otrajiem” soļiem tomēr atgriezos pie domas par sponsorēšanu un to arī daru, bet joprojām nevaru lepoties ar sev pienākošiem panākumiem. Par sponsoriem un sponsorēšanos, šķiet, esmu iemācījies to, ka process ir ļoti svētīgs un transformējošs, bet sponsoru nozīme ir pārvērtēta. Brīnums ir tajā, ka sponsorēt spēj katrs, kurš ir izgājis šo ceļu un, strādājot ar citiem, spēj nolikt malā savu ego.
Rakstot šī rindas, rit pēdējās dienas manas skaidrības desmitajā gadā. Un aizvien biežāk kā viedus atceros savā otrā sponsora vārdus, ka pirmajos piecos gados es mācīšos palikt skaidrā, bet otros piecus – dzīvot skaidrā. Toreiz es tiem nenoticēju, jo domāju, ka visas mācības būšu apguvis jau pirmajos divos. Tomēr šobrīd gribas piekrist un, šķiet, ka visus “mācēt dzīvot skaidrā” testus es nevarētu nokārtot arī šobrīd. Un varbūt nevarēšu nekad. Bet es vairs par to pārāk nepārdzīvoju. Vienīgais, ko es cenšos joprojām mācīties: nesteigties. Nedzīties pakaļ rītdienas ilūzijām, bet vairāk baudīt šodienu.
Edmunds
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.