Trīsdesmit gadi pēc lēmuma pieņemšanas

Dzimtas saknes, pirmie sapņi, alkohols, padošanās, veseļošanās skaidrībā – Irēna dalās ar dzīvesstāstu 30 gadu skaidrības jubilejā.



Vakardien man palika 30 skaidrības gadi. Pastāstīšu savu dzīvesstāstu. Sākšu ar savām saknēm, no kurienes esmu nākusi. Mans vecaistēvs pa mātes līniju bija polis pēc tautības, ieguva zemi Latgalē, nodibināja ģimeni, un laulībā ar manu vecomammu dzima daudz bērnu, bet seši no tiem izdzīvoja. Mana mamma bija jaunākā no viņiem. Vectēvs pa tēva līniju bija dievbijīgs cilvēks, cēla baznīcas visā Latvijā, ļoti temperamentīgs, taču nomira pēc saindēšanās ar alkoholu. Vecāmāte no bēdām izdarīja pašnāvību. Mani vecāki apprecējās ļoti jauni, es savu bērnību un skolas gadus pavadīju laukos. Pieminu savus vecvecākus tāpēc, ka jau savās saknēs jūtu temperamenta, stingra rakstura, emocionalitātes un alkohola ietekmes sajaukumu. Savukārt saviem vecākiem es piedzimu mīlestībā, manas pašas pirmās atmiņas ir ļoti gaišas, lai gan viņu laulība vēlāk tika šķirta.


Lielu daļu bērnības pavadīju pie radiniekiem laukos, kur izjutu brīvību un dabas skaistumu. Skolas gados viss mainījās. Man bija laba galva, taču manā dzīvē ienāca negatīvas emocijas un aizvainojumi. Es jutu audzināšanu, disciplīnu, bet neko vairāk. Spēku ieguvu no draugiem un klasesbiedriem. Man patika mācīties, skolas pasākumi – tur smēlu spēku tam, kas valdīja mājās. Man bija trīs sapņi – pastāstīšu par tiem. Uzzināju, ka kādā no netālajām mazpilsētām tiks atvērta baleta skola. Taču tā nenotika – tika izveidota mūzikas skola. Mamma mudināja apmeklēt mūzikas skolu, taču es iespītējos – ja nav tā, kā vēlos es, man nevajaga neko. Otrs sapnis – Indija. Šķita, ka to nekad nepiepildīšu, biju saskatījusies filmas un fantazēju. Trešais sapnis, kas arī nerealizējās, bija sapnis par rakstniecību.

Apmeklēju sporta skolu, bet pēc diviem gadiem mamma man aizliedza turpināt treniņus, jo puiši sāka pievērst man uzmanību. Tagad, kad esmu izgājusi programmu, saprotu, ka mamma mēģināja mani pasargāt, iespējams, viņa jau nojauta par manu raksturu, par tā iezīmēm.


Vidusskolas laikā mammai sākās veselības problēmas, savukārt daudzi no maniem draugiem neturpināja mācības vidusskolā. Šajā laikā es daudz raudāju. Pēc vidusskolas vēlējos iestāties filologos, bet to man neatļāva brālēns, kurš bija mana tēva vecumā un faktiski noteica manu dzīvi. Man piespieda stāties Lauksaimniecības akadēmijā pārtikas tehnologos. Arī šeit parādījās mana lepnība – aizvainota aizdevos uz LLA un nekad neatgriezos pie rakstniecības.


Pirmie divi gadi augstskolā bija grūti, tehniskie priekšmeti man padevās mazāk. Man palīdzēja kāds mācībspēks – akadēmijas docente, kas atbalstīja mani un deva pašapziņu turpmākajām mācībām.


Pirmais nopietnais gadījums ar alkoholu notika pirmajā kursā, Ziemassvētku laikā. Līdz šim nekad nebiju dzērusi stipro alkoholu. Iedzēru savu pirmo glāzi. Kāds no kursabiedriem man pamācīja, kā iedzert – izpūt un dzer. Lūk, pēc šīs pirmās glāzītes es vairs neatceros, kas notika tālāk, pavisam murgainas atmiņas. Otrā rītā pamodos bailēs blakus svešam cilvēkam. Pēc šī gadījuma sapratu, ka alkoholu vajag kontrolēt, ka es nevaru dzert tik daudz, cik vēlos. Pienāca nākamais gads, nākamie svētki – iedzēru minimāli, kontrolēti, pamācīju citus, kā jādzer.


Nākamā saskare ar alkoholu bija kādās lauku kāzās. Es kontrolēju alkoholu, nepārkāpu savas noliktās robežas, bet tas atvēra citas lietas – man bija jākontrolē fiziskās un emocionālās lietas. Apbruņojusies ar šādām zināšanām par sevi, devos strādāt uz kādu no Latvijas alkohola ražotnēm.


Pēc pusotra gada milzīgas slodzes ļoti nozīmīgā amatā es pārstrādājos, izdegu un nokļuvu psihiatriskajā slimnīcā. Pēc šī gadījuma pārgāju uz citu darbu spirta noliktavā, kur bija 16 stundu darbs un divas dienas brīvas. Kolektīvs bija jauks un neliels. Pamazām sākās bieža alkohola lietošana, visupirms jau ar regulārām jubileju svinībām. Darba vietā dzēru minimāli, bet regulāri. Ķermenis sāka pierast, paģiru vēl nebija, bet lietošanas reizes bija biežas. Iepazinos ar savu vīru, ar kuru kopā nodzīvoju deviņus gadus. Vīrs mīlēja iedzert, vainoja mani, ka es esmu iedzeršanu iemesls. Lai gan plānoju šķiršanos, paliku stāvoklī un man piedzima dēls. Vīrs tomēr turpināja dzeršanu, un es izšķīros. Paliku viena pati ar mazu bērnu, vīra dzeršanas dēļ ļoti sabojājās arī manas attiecības ar mammu. Pēc zināma laika sāku vienreiz nedēļā lietot alkoholu arī mājās, un tobrīd man sāka parādīties pirmās paģiru pazīmes. Pēc kādas no iedzeršanām es atkal nokļuvu psihiatriskajā slimnīcā – tas bija pirmais signāls, ka kaut kas nav kārtībā.


Sākās nākamais posms, kad parādījās jau pirmie meli, lāpīšanās. Satiku savu nākamo vīru, ar kuru arī piedzīvoju pirmo plostu. Atjēdzos, nezinot, vai ir jāiet uz darbu vai nav. Pret šo savas dzīves posmu man ir sava veida bloks, iespējams, manas psihes aizsardzība, kas neļauj gremdēties tajā pārāk dziļi. Saku paldies savai sponsorei, kura vēlāk palīdzēja, strādajot ar soļiem, atrast veidu, kā nekoncentrēties uz emocijām, bet notikumiem par šo dzīves posmu. Mēs abi ar vīru plostojām, abi cīnījāmies. Viens vilka otru uz dzeršanu. Trīs gadus cīnījāmies, faktiski katru mēnesi bija plosts, darbā sāka parādīties pamatīgas problēmas, tās mēģināju piesegt ar zvērestiem, meliem un lūgšanos. Atceros, kā mans priekšnieks ar asarām acīs teica, ka man ir nopietni jāārstējās – sevis dēļ, dēla dēļ. Es tolaik nesapratu, par ko viņš vispār runā. Tad pienāca reize, ka es aizdzēros, tomēr aizgāju uz darbu, visticamāk, pilnīgi piedzērusies. Priekšnieks izsauca medmāsu, lika uzrakstīt atlūgumu, un es devos mājās ar sapratni, ka esmu aizgājusi no darba. Iespējams, priekšnieks būtu piedevis, bet domāju, ka tā bija pat labāk.


Atradu citu darbu sabiedriskajā ēdināšanā, bija deviņdesmitie gadi, visur valdīja nacionālistisks noskaņojums. Tur bija viss – dzeršana, mīlestība, atmoda, ļoti, ļoti smags periods. Atkal nomainīju darbu, šoreiz gan tāpēc, ka iestādi slēdza. Strādāju par sekretāri vietā, kur darba laikā biju relatīvi viena, mēģināju nedzert, lai gan darba devēji ļoti daudz dzēra darba vietā. Kādu reizi mana tieksme kļuva tik stipra, ka es iedzēru darbā. Nodomāju – es taču varu to vieglo, dzirkstošo. Nebiju dzērusi pusgadu – un atkal atceros vairs tikai fragmentus, kaut kur ejam, kaut kur dzeram. Kad atjēdzos, aizgāju no šī darba.


Sāku lēnām atkopties. Pienāca Jāņi. Nolēmām ar vīru doties pie radiem. Mani ietekmēja visur esošais alkohols, atkal atsākās nākamais plosts. Piedzīvoju pazemojošu situāciju un nākamās nakts vidū nezināmu iemeslu dēļ sapratu, ka man ir jābēg no turienes! Tagad es zinu, ka tā bija palīdzība no Dieva. Notika lēmuma pieņemšana. Es sapratu, ka vairāk tā negribu, es atzinos mammai, ka dzeru. Man bija ļoti, ļoti slikti. Noķēru taksi un devos pie brālēna. Mašīnā piedzīvoju nervu lēkmi. Tikai tagad saprotu, ka tā bija alkoholisma izpausme. Vairākas stundas kā grēksūdzē brālēnam izstāstīju, kā es esmu tik tālu nonākusi. Stāstot es izdzēru veselu pudeli stiprā alkohola. Tas man kaut kādā veidā pirmo reizi ļāva apjaust, ka dzeru ļoti, ļoti daudz. Piedzīvoju vilkmi pieiet pie loga – un viss – pašnāvība. Lūdzu palīdzību, mani aizveda uz atkačku, tad pārveda uz sieviešu nodaļu. Pirmās divas, trīs diennaktis man šķita, ka nomiršu, jau biju uzrakstījusi atvadu vēstuli, kura pie manis ir vēl tagad. Sarunā ar ārstu visu izstāstīju godīgi, beidzot godīgi. Ārsts man teica, ka jāiet pie Anonīmajiem alkoholiķiem. Prasīju ārstam – cik ilgi, viņš atbildēja – visu mūžu.


Un tā es arī eju un jūtos ļoti labi. Šeit es atradu cilvēkus, kuri nedzer. Es nodomāju, ka es arī tā varu. Kalpoju, atveseļojos. No savām saknēm jūtu gribasspēku – kurš nevar noturēt mani skaidrā, bet var man palīdzēt regulāri iet uz sapulcēm. Strēlnieku ielas grupā nokalpoju septiņus gadus par tādu kā administratoru, tur tolaik bija septiņas grupas. Kalpošana man palīdzēja – esmu pateicīga šim periodam. Apzināti pieteicos darbam AA birojā, tas bija maksas darbs, aizgāju strādāt uz Minesotas programmu, kur, protams, strādāju maksas darbu, bet tur daudz runāju arī par sevi un dalījos ar savu stāstu. Izgāju soļus ar sponsoru un redzu smaidošās cilvēku sejas, kuras esmu sponsorējusi. Bez programmas nevaru iedomāties savu dzīvi, tā palīdzēja man izdzīvot un tā palīdzēja man dzīvot arī pandēmijas laikā.

Irēna

Stāsts pierakstīts jubilejas sapulcē grupā “Maratons onlainā”.


63 views0 comments

Recent Posts

See All