Par savu smago pieredzi viņa ir pateicīga.
“Mēs sapratīsim vārdu “lēnprātība” un iepazīsim mieru. (..) Visa mūsu attieksme un skats uz dzīvi izmainīsies.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.)
Grasījos sākt ar pēdējo divu gadu – manā mūžā ilgākā alkohola nelietošanas perioda – “nopietno pārbaudījumu” sarakstu (un kas nu kuram ir “nopietns” – mērījumu latiņas var atšķirties), bet, kādu laiku apsverot, jāsecina, ka visa mana skaidrība ir kā viens liels, nopietns pārbaudījums.
Pirmajā skaidrības posmā, kad beidzu sevi aktīvi mocīt ar alkoholu, fiziski mocījos abstinencē, un šķita, ka laiks ir kā viens liels, smags stikla ķieģelis un nekas nenotiek, pamanījos sameklēt visādas ārējas drāmiņas (vai, precīzāk sakot, tās pašas pie manis pievilkās kā magnēts) un tajās iesaistīties. Lielu daļu no drāmiņām veidoja manis pašas apsēstās domas – izmisīga vēlme vismaz kaut kā kontrolēt cilvēkus un notikumus. Nupat ieskatījos savā kartona kastē ar uzrakstu “DIEVS” (“Omg, kāda klišeja no dumjām filmām,” atceros, domāju, to taisot) – tā ir piemesta pilna līdz malai ar lūgumiem atbrīvot mani no trauksmes un apsēstībām.
Aiz loga turpinājās pandēmija – pati par sevi traumatiska pieredze visas pasaules sabiedrībai, tās izolācija un neziņa par nākotni, arī nepatīkamais atklājums, ka AA sapulcēs daudz tiek smuki deklarēts par garīgumu un soļiem, taču citu biedru veselība un labklājība daudziem nerūp pat ne tik mazā mērā, lai prastos uzvilkt medicīnisko masku un slimiem nenākt uz sapulci.
Tikko Covid ierobežojumi tika atcelti un visi draudzīgi ķērās pie šīs kolektīvās traumas izspiešanas no apziņas un aizmiršanas, sākās karš. Pirmo reizi raudāju darbā un pirmo reizi mūžā gāju uz pretkara demonstrācijām.
Gribu pieminēt arī to, par ko, esmu pamanījusi, sapulcēs runā tā pamazāk. Atveseļošanās pati par sevi, vismaz man, bija un ir ļoti smags process. Sērošana ar visiem tās etapiem. Sastapšanās ar apraktām, neizsāpētām sāpēm un apspiestiem aizvainojumiem, kuri (es izlikos) man nerūp, un tad sajutu, ka pamatīgi rūp gan. Milzīgais fiziskais nogurums no gadiem ilgas dzīvošanas pastāvīgā spriedzē un vēlme nedarīt neko, tikai gulēt, bezgalīgi daudz gulēt. Stundām ilga raudāšana. Apjēga, cik daudz – laika, cilvēku, veselības, iespēju – ir nodzerts un neatgriezeniski pazaudēts. Šķita, ka es gadiem ilgi lielā ātrumā biju skrējusi, bēgot no visādām lietām, un tad, kad beidzot apstājos, viss, kas dzinās man pakaļ, ietriecās manī ar ātrumu 200 km stundā. Esot skaidrā, sāku arī ievērot daudz ko, kas dzerošajā laikā man gāja pāri galvai, jo biju pārāk aizņemta ar alkohola lietošanu un paģirainību – tai skaitā citu cilvēku nebūt ne allaž labvēlīgo attieksmi pret sevi. Sāku arī ievērot, kā pati pieļauju un veicinu šo uzvedību, ignorēju savu intuīciju, nemāku nospraust un noturēt robežas, skaidri nekomunicēju savas vajadzības. Rezultātā sāku apmeklēt paralēlo sadraudzību līdzatkarīgajiem.
Un tad, kad šķitās, ka pa lielam viss ir norimies, sāk līdzsvaroties un ir okej – boom! Mani panāca pamatīgas veselības problēmas, ne sevišķi pārsteidzošas cilvēkam manā vecumā un ar manu dzīvesveidu, taču tieši saistītas ar manām lielākajām bailēm, bailēm zaudēt kustību brīvību un tādējādi – neatkarību. Braucot mājās no pirmā ārsta apmeklējuma, man prātā griezās divas domas. Ka tāpat nekam nav jēgas, priekš kam es vispār divus gadus tik ļoti centos, un vajadzētu izdarīt pašnāvību (pirmais risinājums, kurš krīzes situācijās kā lampiņa iedegas manā prātā). Otrā doma bija, ka es gribu piedzerties. Biju gan acīmredzot pavadījusi sadraudzībā pietiekami daudz laika, jo tā vietā, lai skrietu uz točku, ņēmu rokās telefonu un sāku zvanīties AA biedriem. Un varu teikt, ka šodien esmu skaidrā, tikai pateicoties tam, ka viņi mani uzklausīja un atbalstīja. “Jo ātrāk tu pieņemsi situāciju, jo ātrāk tev kļūs vieglāk,” man teica, kamēr manā galvā joņoja tikai “nē, nē, nē, es negribu, nope, ne ar mani, tikai, lūdzu, ne ar mani”.
Pēdējais pusgads manā dzīvē ir bijis smags. Es atrodos gandrīz nepārtrauktās fiziskās sāpēs un/vai diskomfortā, man ir jādzer medikamenti, man ir regulāri jātusē pa slimnīcām un jāapsver šādas un tādas ķirurģiskas procedūras. Bet re, kur āķis – es esmu pateicīga par šo pieredzi (kaut kas, ko dzerošajā laikā jūs mani nekad nedzirdētu sakām). Fiziskas sāpes ļoti atgriež ķermenī. Fiziskas sāpes atgādina par svarīgāko – rūpēm par sevi un prieka atrašanu mazās lietās. Fiziskas sāpes piespiež dzīvot šeit un tagad – te labi darbojas un palīdz 24 stundu plāns. Atgriezos pie tā, ko darīju pašā skaidrības sākumā, – dzīvoju tikai vienā dienā un ar lēmumu ticēt, ka drīz paliks labāk. Fiziskas sāpes un neziņa par to, kas būs tālāk, praktiski piespiež pieņemt situāciju un paļauties – jo citas saprātīgas izvēles vienkārši nav.
“Dzīve mēdz būt grūta, taču tai nav jābūt nepārtrauktai cīņai,” kaut kur izlasīju un pierakstīju sev uz līmlapiņas atgādinājumam. Pēdējo divu gadu laikā esmu pārliecinājusies uz savas ādas, ka nekas – ne drāmas attiecībās, ne ārēji satricinājumi, ne lieli personīgi satricinājumi – nav iemesls dzeršanai un visam, pilnīgi visam, IR iespējams izdzīvot cauri skaidrā. Esot sadraudzībā, apmeklējot sapulces, strādājot ar soļiem, kalpojot, paļaujoties uz biedriem un savu Augstāko Spēku, sev pašai par pārsteigumu ir jāatzīst, man ir piepildījusies daļa no apsolījumiem – mans skats uz dzīvi ir mainījies un ir daudz, daudz vairāk tā, ko, atnākot uz AA, gribēju visvairāk – dvēseles miera.
Links
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.