Pēc šķiršanās es ne tikai izdzīvoju, bet sāku dzīvot.
Šķiršanās – grūtākais, ko man jebkad ir nācies piedzīvot. Tā tukšuma, pamestības un vientulības sajūta ir teju neizturama.
Man vienmēr ir bijis ļoti grūti aiziet prom no cilvēkiem, pamest kādu vai atdalīties. Man ir nojausma, kāpēc tas tā ir, bet šoreiz ne par to. Esmu šķīrusies ne reizi vien. Gan oficiāli šķirot laulību (pareizāk sakot, laulības), gan vienkārši – neturpinot iet dzīves taku kopā. Katru reizi šķiroties, man ir sajūta, ka tiek nogriezts kāds gabaliņš manis, ka es vairs neesmu tā, kas biju, neesmu viens vesels. Sajūta, ka man tiek kaut kas atņemts. Labā ziņā ir tāda, ka katra nākamā šķiršanās ir vieglāka par iepriekšējo. Izklausās kā joks, bet manā dzīvē tā tas tiešām ir bijis. Un tas nebija tāpēc, ka apguvu kādas garīgas gudrības, bet gan tāpēc, ka izvēlējos partnerus, kuros neiemīlējos, ar domu, ka tad šķirties būs vieglāk. Es jau uzsāku attiecības, domājot par to, kā būs, ja un kad šķirsimies. Slimi, bet, no otras puses, gluži normāli man kā jau slimam cilvēkam.
Šķiršanās dzerošajā dzīvē man bija emocionāli briesmīgākais pārdzīvojums. Man joprojām ir bailes, ka tas varētu atkārtoties, un es diezin vai otrreiz ko tādu spētu pārdzīvot. Toreiz man bija sajūta, ka man tiek fiziski izrauta sirds, un tā nu es turpinu eksistēt… tukša, bez sirds, bez jūtām. Protams, ka tas viss bija pamatīgi jāaizlej ar grādīgajiem, un jo vairāk – jo labāk. Dzēru, lai nejustu, dzēru, jo gribēju nomirt, dzēru, jo gaidīju, ka mani kāds izglābs no briesmīgā likteņa. Ļoti interesanti, ka man toreiz likās, ka tūlīt, tūlīt atjās princis baltā zirgā, noskūpstīs mani un mēs dzīvosim laimīgi mūžīgi mūžos. Interesanti, jo es nezinu, kā tādā dzērumā, kādā es pārsvarā atrados, mani vispār varētu uzstutēt sedlos.
Esmu šķīrusies arī skaidrībā. Man teica, ka pirmajā skaidrības gadā nevajagot izdarīt nekādas drastiskas dzīves izmaiņas, tāpēc nogaidīju gadu un četrus mēnešus, lai pateiktu savam padsmit gadus esošajam vīram, ka es un bērni aizejam. Ilgi pirms tam domāju par šķiršanos, bet nespēju saņemties to izdarīt, jo man vienmēr ir bijušas pārāk lielas bailes palikt vienai, kā arī bailes no sabiedrības nosodījuma. Es biju no tām sievietēm, kuras spēj ilgstoši darīt sev pāri, un labprāt ļāvu sev darīt pāri arī citiem. Piebildīšu, ka mans vīrs nemaz nebija vardarbīgs, un no sirds varu būt pateicīga, ka neesmu piedzīvojusi vardarbību, jo zinu, ka būtu to pacietusi tāpēc, ka es vienmēr un par visu jutos vainīga. Tā nu es biju “audzināta”, ka viss, kas ar mani slikts notiek, ir tikai mana vaina, ka esmu pelnījusi, ka pret mani slikti izturas, ka esmu nepateicīga un slikta, un vispār es varot būt priecīga, ka kāds ir ar mieru dzīvot kopā ar tādu fūriju. Pateicoties tādai vecāku attieksmei pret sevi, es ilgus jo ilgus gadus tam ticēju, līdz skaidrība to visu mainīja.
Jāatzīst, kad pieņēmu lēmumu šķirties no vīra un abu savu bērnu tēva, es biju uzsākusi dēku ar citu vīrieti. Biju iemīlējusies tajā “otrajā”, bet arī viņš bija ilgstošās attiecībās. Man nebija nekādu garantiju, ka, ja izšķiršos, tad otrs vīrietis darīs to pašu. Man bija jāpieņem lēmums, apzinoties, ka varu palikt pavisam viena un man būs jātiek galā, kā nu māku un varu.
Rakstīju tabulu ar visiem plusiem un mīnusiem, lūdzos, apmeklēju četras sapulces nedēļā, dalījos, runāju ar brāļiem un māsām, jo man vajadzēja atbalstu. Man vajadzēja spēku. Iepriekš mani nekad neviens nebija atbalstījis, es nezināju, kā tas ir, kad ir kāds, kas mani saprot. Es tikai ar sirdi jutu – ja palikšu laulībā, tad agri vai vēlu atsākšu dzert, un to nu es noteikti nevēlējos. Skaidrība man bija pirmajā vietā. Un es izlēmu, ka vēlos šķirties. Šodien esmu pateicīga, ka toreiz vīrs nemaz nemēģināja pierunāt mani palikt. Liekas, viņš pat bija priecīgs, ka esmu pieņēmusi tādu lēmumu, jo viņš pats to nespēja. Viņam bija vieglāk mani krāpt un melot. Arī man tā bija vieglāk, bet AA sačakarēja manas dubultdzīves izklaides.
Paņēmu savas un bērnu mantas, atstājot visu iedzīvi vīram, pārvācos uz savu dzīvokli, kurā kopš tēva nāves viena dzīvoja mana māte. Ja tēvs būtu dzīvs, tad es nešķirtos, jo nespētu iedomāties savu dzīvi ar viņu zem viena jumta. Viņš bija despotisks tirāns, un mana māte viņam it visā piebalsoja. Ar māti es vēl spēju tik galā, bet arī tas man prasīja vairākus gadus.
Man bija grūti. Pat ļoti grūti. Emocionāli. Es jutos nevienam nevajadzīga, nepareiza, pamesta, vientuļa. Klasiska vientuļā māte ar diviem bērniem, uz kuru sabiedrība skatās ar nosodījumu, it kā sakot: “Tev taču viss bija, kāpēc nevarēji paciest? Vai tad bija tik slikti? Un ko tu, četrdesmitgadniece, tagad viena iesāksi? Bez vīrieša? Labas sievietes nav vienas, tikai tādas, ar kurām kaut kas nav kārtībā.”
Taisnība jau ir. Ar mani tiešām kaut kas nebija kārtībā, bet ne tā, kā man likās. Nebija kārtībā tas, ka es spēju ilgstoši būt kopā ar cilvēku, kurš ne tikai par mani un bērniem neinteresējās, bet kuram es pat nepatiku, ar kuru man nebija nekādas intimitātes (nerunāju par seksu, bet ko vairāk), kurš man ne reizes nav pajautājis “Kā tu jūties?”, palīdzējis vai bijis līdzās. Es izturējos pret sevi daudz sliktāk, nekā pret mani izturējās vīrs. Bet to esmu sapratusi tikai relatīvi nesen, un pamazām esmu sākusi ne tikai iemīlēt un pieņemt sevi, bet arī novērtēt un atzīt par labu esam – tādu, kāda es esmu šodien.
Pēc šķiršanās es ne tikai izdzīvoju, bet sāku dzīvot. Noticēju, ka spēju tikt ar visu galā, ka varu lūgt palīdzību, ka man apkārt ir ļoti daudz izpalīdzīgu cilvēku, ka man ir lieliski draugi un fantastiski bērni. Izšķiroties esmu tikai ieguvusi un neko neesmu zaudējusi. Arī finansiālajā jomā esmu tikai ieguvēja. Šodien es joprojām esmu attiecībās ar “otru” vīrieti, kurš arī aizgāja no savām ilgstošajām attiecībām, lai būtu kopā ar mani. Mani bērni nevēlas apciemot tēti, bet visu laiku pavada kopā ar mani. Acīmredzot viņiem ir savi iemesli tā rīkoties, jo neesmu viņus nekādā veidā noskaņojusi pret bijušo vīru. Mani bērni redz mammu priecīgu, laimīgu, mīlošās attiecībās. Viņi redz, ka attiecības var būt arī absolūti citādākas, nekā viņi redzēja, augot “pilnā ģimenē”.
Šodien esmu pārliecināta, ka es neko nevaru izdarīt pret Augstākā Spēka gribu. Ja man ir lemts šķirties, tad tas notiks, ja ir lemts būt kopā, tad tas notiks, neatkarīgi no tā, ko es darīšu vai nedarīšu. Es neko nevaru sačakarēt, ejot skaidrības ceļu un darbojoties ar Divpadsmit soļu programmu. Dzīvē nav garantiju, un neviens man neko nevar solīt, lai kā man gribētos. Taču man vairs nav tās paniskās, eksistenciālās bailes, ka es palikšu viena, ka mani pametīs. Nu labi – dažreiz ir, bet tikai dažreiz.
Es ticu, ka Augstākais Spēks zina labāk par mani, kas man ir nepieciešams, un ka Viņš man dos tieši to, ko man vajag. Galu galā, mana griba man ir zināma teju 40 gadus, un nevaru teikt, ka bija baigā leiputrija.
Ne mana, bet Tava griba lai notiek.
Ivita
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.