Vislielākos šķēršļus veiksmīgai kalpošanai ieslodzījuma vietās radām mēs paši, AA biedri.

Neviens neplāno kļūt par alkoholiķi. Tāpat neviens neplāno nokļūt cietumā. Šaubos, vai kāds plāno kļūt par alkoholiķi, kurš gribēs labprātīgi apmeklēt cietumu. Katrā ziņā es noteikti neplānoju, bet nu jau trešo gadu to daru.

Es neesmu bijis ieslodzīts. Mans priekšstats par ieslodzījuma dzīvi kā, iespējams, vairākumam cilvēku veidojās no seriāliem, kriminālziņu raidījumiem un ikdienišķām baumām. Līdzīgi kā uzskatīju, ka nevaru būt alkoholiķis, jo nedzēru netīros pagrabos, man šķita, ka ieslodzījumā nokļūst tikai “kriminālie elementi”, ļaunie puiši un meitenes, kas to noteikti pelnījuši.

Par kalpošanu cietumā iedomājos, kad biju aptuveni četrus gadus skaidrā, taču tālāk par nodomu netiku. Rīcība nāca vēlāk, kad pirms diviem ar pusi gadiem saņēmu zvanu no Ieslodzījuma vietu un ārstniecības iestāžu komitejas tālaika vadītājas ar lūgumu uz dažiem mēnešiem pārņemt interneta sapulču vadīšanu sadarbībā ar kādu no Latvijas cietumiem.

Lai gan mans kalpošanas laiks šajā nozarē nav ilgs, tomēr pa šiem gadiem esmu uzkrājis zināmu pieredzi, ar kuru labprāt padalos šajā rakstā.

1.Sadarboties, nevis konkurēt

“Tikai nesāc kā sludinātājs vai reformators. Diemžēl pastāv daudz aizspriedumu. Ja tos aiztiksi, tu pats sev radīsi šķēršļus. Garīdznieki un ārsti ir kompetenti, un, ja gribi, tu vari no viņiem daudz mācīties, taču tieši tava dzeršanas pieredze padara kontaktu ar tevi [unikāli] noderīgu citiem alkoholiķiem. Sadarbojies, bet nekad nekritizē. Mūsu vienīgais mērķis ir palīdzēt citiem.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 76. lpp.)

Manā pieredzē vislielākos šķēršļus veiksmīgai kalpošanai ieslodzījuma vietās radām mēs paši, AA biedri. Tie izpaužas kā augstprātība, neiecietība un pamācīšana. Mēs bieži vien aizmirstam (vai nemaz neiedomājamies), ka cietumu profesionāļi – psihologi, resocializācijas darbinieki, administrācija – ir kvalificēti speciālisti un rīkojas saskaņā ar savu profesionālo izpratni, pieredzi un darba apstākļiem. Savukārt mums, AA biedriem, jāatceras, ka mūsu vienīgā priekšrocība – patiesībā, vienīgais, ko varam piedāvāt, – ir mūsu ciešanu un atveseļošanās pieredze. Mēs neesam profesionāļi, un mums tādi nav jātēlo. Nevienam nepatīk, ja sveši cilvēki mēģina mūs mācīt vai, vēl ļaunāk, sāk iejaukties mūsu darbā. Tāpēc netraucēsim citiem strādāt, bet atgādināsim sev un citiem, ko AA dara un ko – nedara.

Jā, mēs varam sastapties ar noraidošu attieksmi vai gaužām aplamiem priekšstatiem par AA, taču mūsu uzdevums nav nevienu pārmācīt. Mēs varam informēt par mūsu darbu un izskaidrot, ko varam piedāvāt tiem ieslodzītajiem, kuri, iespējams, varētu būt alkoholiķi.

2.Būt informētam par tradīcijām

Informēt un izglītot var tikai tāds, kurš ir pats informēts un izglītots. “Atbildība par tradīciju saglabāšanu gulstas vienīgi uz AA biedriem. Lai nosargātu tradīcijas, mums tās pašiem ir jāizprot. Mēs nevaram sagaidīt no nealkoholiķiem tradīciju izpratni un ievērošanu, ja paši neesam par tām labi informēti.” (Corrections Workbook, p. 5, autora tulkojums.)

Šad un tad mēs mēdzam dusmoties uz profesionāļiem, ka viņi neievēro mūsu tradīcijas. Bet kā viņi var tās ievērot, ja nav par tām informēti? Tradīcijas ir mūsu vadlīnijas. Mēs tās radījām, lai nospraustu mūsu darbības robežas tā, lai mūsu aktivitātes būtu maksimāli efektīvas gan šodien, gan nākotnē. Tradīcijas nav likumi vai reglaments. Tās nav paredzētas kāda sodīšanai. Tās mums atgādina, kā būvēt savstarpēji cieņpilnas attiecības ar plašāku sabiedrību, vienlaikus paliekot uzticīgiem mūsu galvenajam mērķim.

3.Ieslodzījuma pieredze nav obligāta

Vēl kāds ļoti izplatīts aizspriedums ir uzskats, ka nevaru kalpot cietumā, ja pats neesmu bijis ieslodzījumā. Muļķības! Mans nopietnākais kriminālpārkāpums bija veikalā nozagta viskija pudele, par ko man piesprieda 50 stundas sabiedriskā darba. “Es neeju uz cietumu mācīt ieslodzītajiem sēdēt. Es eju stāstīt, kā es dzīvoju skaidrā dienu pa dienai.” Šādu teicienu dzirdēju kādā AA konferencē. Tas dziļi iedega manā atmiņā. Arī es maldīgi ticēju, ka kalpošana cietumā nav domāta man. “Kam es tur varētu palīdzēt? Mani izsmies un padzīs!” Paldies Dievam, tā nav taisnība.

Patiesībā ir otrādi – daudzus ieslodzītos interesē tieši mana pieredze. Viņi vēlas mainīt dzīvi, vēlas neatgriezties cietumā, vēlas patiešām iemācīties dzīvot pasaulē, kurā nav jāpārkāpj likums, lai izdzīvotu.

Citēšu vēl kādu AA vecbiedru, kurš šādi atbildēja tiem, kas teica, ka no kalpošanas cietumā viņus attur nespēja saprast un identificēties ar kriminālo domāšanu: “Mūsu darbs nav rehabilitēt noziedzniekus. Mūsu darbs ir nest AA vēsti alkoholiķiem, tāpēc mums ir jāsaprot tikai pašiem sevi. Lielā grāmata man atgādina, ka, apbruņojušies ar zināšanām par sevi, mēs bieži vien varam iegūt pilnīgu jaunpienācēja uzticēšanos un tādējādi palīdzēt viņam nostāties uz atveseļošanās ceļa.”

4.Mēs esam viesi, nevis saimnieki

Ieslodzījuma vieta kā jebkura iestāde ārpus AA dzīvo pēc saviem likumiem. Tām ir savi reglamenti, iekšējās kārtības un drošības noteikumi, ierastas prakses. Mums tie ir jāievēro, jo šī nav AA teritorija. Mēs esam ciemos, un mums tas ir jāatceras.

Pārāk bieži esmu novērojis, kā AA biedri gandrīz vai automātiski sāk atskaņot prasības, gaidīdami, ka cietumu profesionāļi tās sāks izpildīt. Ja mūsu partneri nerīkojas saskaņā ar AA tradīcijām vai mūsu personisko izpratni par AA darbu, mums nekādā gadījumā nav jāceļ pretenzijas vai, nedod Dievs, jārīko skandāli (diemžēl esmu bijis liecinieks arī tādai uzvedībai). Mēs varam mierīgi izskaidrot principus, pēc kuriem vadāmies, aicinot profesionāļus uz izpratni un kompromisu, ja tas ir iespējams. Mums bieži nāksies, vismaz sākotnēji, pielāgoties apstākļiem. Tie ir tādi, kādi tie ir, un mēs nebūsim tie, kas ieviesīs savu kārtību.

Lai gan cietuma sapulce lielos vilcienos atgādina parastu sapulci brīvībā, tomēr atcerēsimies, ka tā notiek īpašos apstākļos. Bieži vien, lai tā notiktu, administrācijai ir laicīgi jāsagatavo atļaujas un cita dokumentācija. Tas prasa laiku. Ieslodzītais parasti nevar vienkārši atnākt uz sapulci vai pēdējā brīdī ierasties uz noslēgumu. Kādam šis cilvēks ir jāatved. Pastāv noteikumi un reglaments. Mūsu draugi profesionāļi bieži vien dara visu, lai atvieglotu mūsu ierašanos un vizīti. Ieslodzījuma vieta nav parasta iestāde, un tās reglaments var būt visai sarežģīts. Var rasties neskaitāmi negaidīti apstākļi, kas var traucēt vai pat atcelt sapulces vai sponsorēšanas norisi.

Tāpat mums jāatceras, ka, lai gan visas ieslodzījuma vietas ietilpst vienā valsts pārvaldes sistēmā, tām katrai var būt atšķirīgs drošības režīms, kas ietekmēs iekļūšanu, uzturēšanos un citus praktiskus aspektus.

5.Psihologi ir mūsu draugi, nevis apkalpojošais personāls

Organizējot sapulces vai individuālu sponsorēšanu cietumā, visbiežāk tieši psihologs būs mūsu galvenā kontaktpersona. Tāpat psihologs bieži vien ir persona, no kuras ieslodzītais pirmo reizi saņem informāciju par alkoholismu un iespējām atveseļoties. Daudzi bijušie un esošie ieslodzītie ir minējuši, ka cietuma psihologs bija tas cilvēks, kuram viņi sāka pa īstam uzticēties un sākotnēji atklāja savas iekšējās problēmas. Cietumu psihologi dara ļoti svarīgu darbu, un mums tas jānovērtē. Veiksmīga sadarbība ar psihologiem ir kritiski svarīga vēsts nešanā un sponsorēšanā. Jo labāk šie speciālisti izpratīs AA darbības principus un jo labāk mēs spēsim novērtēt viņu neatsveramo lomu ieslodzīto resocializācijā, jo auglīgāka sadarbība veidosies.

Psihologu priekšstati un zināšanas par alkoholismu var atšķirties no mūsējām. Tāpat viņiem var būt grūtības vai pat nevēlēšanās iedziļināties alkoholisma simptomos, kā mēs tos izprotam un kas mums var šķist pašsaprotami. Taču tam nevajadzētu radīt šķēršļus veiksmīgai sadarbībai ar mērķi aiznest AA vēsti potenciālam AA biedram ieslodzījumā. Atkārtošos vēlreiz: mums neviens nav jāpārliecina par mūsu izpratnes pareizību – ne ieslodzītais, ne profesionālis, ar kuru tas strādā. Manā pieredzē ir gadījumi, kad profesionāļu sākotnējo skepsi ar laiku nomaina ieinteresētība par AA programmu. Lai cik banāli tas skanētu, taču labākā metode ir godīgi centieni pašam iemiesot AA principus pēc labākās sirdsapziņas. Nekas tā nepārliecina kā paša piemērs. Ticība bez darbiem ir mirusi. Arī cietumā.

6.Par uzticēšanos

Neesiet pārsteigti, ja sākumā jutīsiet dziļu neuzticēšanos no ieslodzīto puses. Kad atnācu uz AA, arī es gandrīz nevienam neuzticējos. Visi šķita viltvārži – tik grūti bija noticēt, ka šiem cilvēkiem neko no manis nevajag. Pieradušam šaubīties par visu, arī man bija nepieciešams laiks, lai atmaigtu un atvērtos idejai, ka neviens nevēlas mani pataisīt par fanātisku zombiju.

Atceros, bija nepieciešamas vairākas regulāras vizītes kādā cietumā, līdz ieslodzītie sāka noticēt, ka mums, AA biedriem, nemaksā par to, ka nākam.

Uzticēšanās nav pašsaprotama lieta. Tā jānopelna. Reiz pēc kārtējās sapulces pie manis pienāca jauns puisis un atzinās, ka esot ļoti gaidījis manu ierašanos. Gribējis dzirdēt tieši mani. Viņa teiktais tobrīd mani ļoti pārsteidza. Patiesībā, tā bija pārbaude manai spējai uzticēties, jo pirmajā brīdī šķita, ka tas ir kāds joks, sarkastiska piezīme. Taču tas nebija joks. Tagad šis puisis ir mans sponsorējamais, un, lai gan manos spēkos nav paredzēt, kā izvērtīsies viņa turpmākā dzīve ieslodzījumā vai brīvībā, zinu, ka darbs ar viņu man ir iemācījis ko jaunu par AA programmu, pazemību un attiecībām ar Augstāko Spēku.

7.Varbūt kāds izcieš sodu manā vietā

Kad ierados AA, biju visai pārliecināts, ka lielos vilcienos nevienam īsti nekādu kaitējumu nebiju nodarījis. Jā, mammai. Jā, draudzenei. Jā, varbūt draugiem. Taču nedomāju, ka manai dzeršanai bija katastrofālas sekas ārpus manas privātās dzīves. Piemēram, man šķita, ka īsti netiku braucis dzērumā, tā kā man nebija personīgā auto. Nu, varbūt pāris reizes iedzēru kādu alu pa ceļam no veikala. Bet tad, skaidrībai turpinoties, sāku atcerēties daudzas epizodes, kuras varēja beigties traģiski. Braukšana bezfilmā. Pamošanās nepazīstamās vietās. Skaļi strīdi ar svešiniekiem uz ielas. Nakts bāri, šaubīgas kompānijas, diennakts veikali. Ja rūpīgi padomāju, varu atcerēties vismaz dažas epizodes, kas varēja izvērsties citādi. Un beigties ar ieslodzījumu. Tik vien trūka kā nejaušs vārds, muļķīgs lēmums, dusmīgs skatiens.

Par to, kā bija, bet kā varēja nebūt, es bieži aizdomājos, klausoties ieslodzīto stāstos. Un man patiešām bez koķetēšanas un pārspīlēšanas sāka šķist, ka, iespējams, kāds no šiem cilvēkiem sēž manā vietā. Un savā ziņā es esmu viņam parādā. Varbūt varu šo parādu dzēst, devīgi daloties ar to, ko esmu bez maksas apguvis AA?

8.Nerunā rupjības, nelieto žargonu

Atzīšos, ka arī es sākumā kritu kārdinājumā ieslodzīto priekšā izlikties par “autoritāti”. Tagad atskatoties, redzu, cik tas bija naivi un muļķīgi. Tāpat kā mēs, alkoholiķi, uzreiz jūtam, ja kāds mēģina mūs apvest ap stūri, tāpat, pieļauju, arī ieslodzītie, kas pieraduši pie dzīves, kurā valda zināmi principi, var veikli atkost kādu, kurš mēģina tēlot čomu. Es neeju čomoties vai mērīties ar to, kuram no mums bija smagāka dzīve.

Jo vulgaritāte var liecināt ne tikai par tēlošanu, bet arī par banālu necieņu. Vulgaritāte ir aizskaroša neatkarīgi no tā, vai to piedzīvo smalkās aprindās vai telpā ar restotiem logiem.

Pēc kādas neveiklas sapulces, kuras laikā kāds AA biedrs bagātīgi lietoja necenzētu leksiku, mēs saņēmām ziņu, ka daudzi sapulces apmeklētāji jutās aizvainoti par šādu attieksmi. Tā mums bija laba mācība.

9.Sievietes un vīrieši

Vai sievietes drīkst apmeklēt vīriešu cietumus un vai vīrieši spētu uzrunāt ieslodzītas sievietes? Izrādās, ka jā. Bet vai tas nav bīstami? Cietums ir pastiprinātas drošības zona, un tajā ir jāievēro drošības noteikumi neatkarīgi no tā, vai esi vīrietis vai sieviete. Arī šajā jautājumā mana pieredze piedāvāja dažus pārsteigumus. Piemēram, vienā sapulcē puiši jautāja, kāpēc mums vairs nepiebiedrojas kāda dāma, kuras dzīvesstāstu viņi bija klātienē noklausījušies pirms vairākiem mēnešiem. Viņiem tas esot ļoti paticis. Citā vēsts nešanas pasākumā, kurā piedalījās pārsteidzoši daudz ieslodzīto, mūsu, vīriešu, stāstāmo bieži pārtrauca kāds “asprātīgs” komentārs, taču brīdī, kad kārta dalīties pienāca līdzi atnākušajai AA biedrenei, telpā iestājās klusums. Bija sajūta, ka šeit valda nerakstīti (kādam šķitīs – vecmodīgi) likumi par izturēšanos pret sievietēm.

10.Pacietību!

Cietumu kalpošanas laikā esmu piedzīvojis vairākus brīžus, kad pūliņi šķiet veltīgi. Kad šķiet, ka nevienu ieslodzīto neinteresē tas, ko varu piedāvāt, un parādās vēlēšanās pārtraukt kalpošanu. Taču tieši šajos brīžos parasti notika kas tāds, kas no jauna iededza entuziasma liesmu – piemēram, kāds pilnīgi negaidīts lūgums pēc sponsorēšanas vai jauns pavērsiens sadarbībā ar profesionāļiem. Tieši cietumu kalpošanā esmu visspēcīgāk sajutis Augstākā Spēka vadību, kurš it kā man gribējis norādīt: “Nemūc prom! Viss notiek tā, kā tam jānotiek.”

11.Pārlasīt 7. nodaļu

Grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” nodaļā “Strādājot ar citiem” es vienmēr varu atrast padomu, kā rīkoties kādā vēsts nešanas vai sponsorēšanas situācijā. Lai gan šī nodaļa tieši nepiemin kalpošanu ieslodzījuma vietās, tajā izklāstītie principi ir joprojām aktuāli un noderīgi jebkurās attiecībās, kas saistītas ar AA programmas nodošanu citiem. Piemēram, šī nodaļa man māca, ka “galvenais nav tas, ka mēs dodam, bet gan kad un kā. Tieši tas bieži nosaka veiksmi vai neveiksmi šajā darbā”. (83. lpp.)

12.Turies pie galvenā mērķa

Ir kāda lūgšana, kuru skaitu brīžos, kad viss, šķiet, krīt ārā no rokām, kad zūd pavediens un es nezinu, kāds ir mans nākamais solis. Tā skan šādi: “Dievs, demonstrē caur mani, ko Tu vari izdarīt.” Ļoti bieži es nezinu, ko darīt tālāk. Tādos brīžos cenšos sev atgādināt divas patiesības: esmu alkoholiķis un, ja vēlos palikt skaidrā, mans uzdevums ir kalpot Dievam un būt noderīgam apkārtējiem cilvēkiem. Man nekas nav jāzina, nekas nav jāizdomā. Tikai jāvēro kompass un jāturas pie man nospraustā kursa.

Andris K.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.