200 dienas un naktis

Viņa nekad nav piedalījusies klātienes sapulcē. Jaunatnācēja-mamma ir skaidrā pie sava datora, dienu pa dienai.



Nebija viegli izlemt, ka uzsākšu skaidrību. Īpaši grūti bija 2020. gada martā, kad Covid pandēmija pārņēma pasauli un viss tika aiztaisīts – ieskaitot AA sapulces. Piektdienā, 13. martā, es nolēmu, ka nākamā pirmdiena būs TĀ diena. Ar šādu plānu kabatā piedzīvoju sava mūža labāko pēdējās dzeršanas vīkendu. Kad dzēru, man nebija nekādu rūpju, jo allaž bija kāds, kurš mani savāca, notīrīja un nolika gulēt. Tas “kāds” vienmēr bija mans vīrs.

Pirmoreiz iedzēru, kad man bija 13. Man patika garša, un, ak Jēziņ, es pēkšņi runāju kā nekad agrāk! Tomēr pēc tam es neturpināju dzert. 26 gados apprecējos un 28 kļuvu par mammu pirmajam no maniem trīs bērniem. Tajā laikā dzeršana sāka progresēt. Sāku regulāri lietot vīnu pie vakariņām, smago dzeršanu rezervēju diezgan biežajām ģimenes ballītēm. Mēs vienmēr bijām pirmā ģimene, kas ieradās un pēdējā, kas devās prom. Un prom mēs devāmies tikai tāpēc, ka mans vīrs un bērni lūdzās, lai braucam mājās. Lielākoties es neatcerējos, kādus niķus biju taisījusi vai ko kādam pateikusi. Ja godīgi, man patiešām bija vienalga.

Nākamo dienu pavadīju gultā, auklējoties ar savām paģirām. Bērni domāja – vismaz man tā likās – ka esmu slima. Bija reizes, kad vēmu tik ļoti, ka vajadzēja braukt uz slimnīcu atindēties no alkohola. Bieži arī kritu un sevi smagi savainoju. No vienas vīna glāzes vakaros es pārgāju uz divām vai vairāk pudelēm. Mans pagrieziena punkts bija tad, kad seja un ķermenis sāka mežonīgi uzpampt. Es zināju – ja nesākšu kaut ko darīt ar savu dzeršanu, tad nomiršu. Tas bija brīdis, kad nolēmu, ka, iespējams, AA var man palīdzēt.

Bet tajā dienā, kad beidzot piecēlos, lai ietu uz sapulci, izziņoja pandēmiju, un viss tika aizvērts. Jutos kā apmaldījusies un nezināju, ko darīt. Mēģināju aiziet uz interneta sapulci, un tur uz mani sakliedza (rakstiski), jo runāju ārpus kārtas. Biju tik nokaunējusies, ka padevos. Runāju ar savu terapeiti, kura man iedeva kādas sievietes telefona numuru. Bija bailīgi, bet es viņai piezvanīju, un ar to sākās mans AA ceļojums. Viņa kļuva par manu pirmo sponsori.

Jāteic, ka virtuālās AA sapulces ir mainījušas manu dzīvi. Rakstot šīs rindas, esmu skaidrā 200 dienas. Es katru dienu lūdzos un strādāju ar soļiem. Mana sponsore ir lieliska, man ir mājas grupa (kuru gan nekad neesmu redzējusi dzīvajā). Dusmas ir rimušās, vīrs un bērni atkal mani ciena. Virtuālās sapulces apmeklēju katru dienu un jūtos lieliski. Un, sākot ar šodienu, reizi nedēļā es būšu sapulces sekretāre savā mājas grupā.

Pēdējos sešos mēnešos esmu tik daudz kam izgājusi cauri. Esmu bijusi ieslēgta savās mājās, esmu pazaudējusi darbu, bet vissmagākā lieta, ar ko man bija jātiek galā – jūlijā no Covid nomira mana labākā draudzene, proti, mana mamma. Viņa bija ar mani kopā manā pirmajā AA sapulcē, kurā atzinu bezspēcību. Viņa raudāja no prieka un lepnuma par mani. To dienu es nekad neaizmirsīšu.

Par spīti tam, ka neesmu bijusi uz īstu, dzīvu klātienes sapulci, ar AA palīdzību esmu tikusi galā ar visu, kas notika, un turpinu skaidrību. Visās savās lietās esmu šeit un tagad. Paldies Dievam un paldies sadraudzībai, ka parādīja man šo jauno ceļu.

Sandija R.

Vaitstona, Ņujorka


Copyright © The AA Grapevine, Inc, (04, 2021). Reprinted with permission.




29 views0 comments

Recent Posts

See All