top of page

Atbildība par sevi

Ar alkoholu viņa gadiem ilgi slāpēja savas jūtas. Tagad ar programmas palīdzību viņa mācās pieņemt sevi.



Esmu alkoholiķe, kuras tumšā pagātne sāka mainīties pirms 14 gadiem. Tobrīd sapratu, ka gribu beigt dzert, gribēju apstāties, bet nevarēju to izdarīt, biju ļoti nobijusies, kāda būs mana dzīve tālāk. Jau tajā laikā lūdzu Dievu, kā es viņu sapratu, lai man rāda ceļu, kā to izdarīt.

Uzaugu vidē, ko pēc mūsdienu gudrajiem psiholoģijas terminiem sauc par disfunkcionālu ģimeni. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija četri gadi. Īsto tēti gandrīz neatceros, atmiņā palicis tikai stipri dzerošs vīrietis, agresīvs savās alkohola dusmās. Piedzīvoju ģimenē arī vardarbību, redzēju, kā tēvs sit mammu. Mamma apprecējās vēlreiz ar stipri dzerošu vīrieti, un tad dzeršanas notika regulāri brīvdienās un visos svētkos. Es biju komunikabls, jauks bērns, bet man riebās šie iedzērušie cilvēki, viņu vēlme ar mani komunicēt. 10 gadu vecumā man bija izveidojusies stingra pārliecība, ka es nekad nebūšu tāda kā viņi. Gadi gāja, piedzīvoju arī neadekvātus pieskārienus no iereibušajiem vīriešiem, tas vēl vairāk vairoja riebumu pret alkoholiķiem. Agri iemācījos apspiest savas jūtas, lai nesaņemtu nosodījumu un aizrādījumus. Es tiku kritizēta par to, kā izskatos, kā uzvedos, un kļuvu kā vulkāns, kurā krājas milzīgas dusmas. Nekad nedzirdēju ģimenē pieaugušo vidū konstruktīvas sarunas, dialogu, ja kādam kas nepatika. Tāda arī es uzaugu – ar pārmērīgām pretenzijām un prasībām pret citiem (jo tādas tika izvirzītas man), pārmērīgi jūtīga. Skolu pabeidzu ar labām atzīmēm, bet ar lielu, neveselīgu kritiku pret sevi.

Tad sākās mana ģimenes dzīve, kurā mācēju tikai apspiest savas dusmas, norīt nepatiku. Man piedzima divi bērni, un es aizgāju strādāt. Darba kolektīvā visi bijām apmēram viena vecuma. Darbs bija smags, maiņās. Piedzēros jau pirmajā maiņā tā, ka man bija jāvemj. Kolēģi mani maigi apņirdza un noteica: “Nu tu labi pierakstījies, šitā vēl jāmāk…” Neviena darbavieta nav pelnījusi, lai tās darbinieki dzertu, manējā nebija izņēmums, bet mēs dzērām ar lielu “atbildības” sajutu, dzērām bez vainas apziņas. Pateicoties alkoholam, sapratu, ka savā veidā vainas apziņu varu dzesēt, to es arī darīju ļoti sirsnīgi. Dzērām arī ģimenē, ar ģimenes draugiem, atpūtā, visur. Mani bērni ir redzējuši, kā mēs uzvedāmies, dzēruma uzvedību. Visu šo laiku jutu – es neesmu pietiekami laba, biju patoloģiski greizsirdīga, bezatbildīga. Mana zemā pašapziņa man tā traucēja dzīvot, ka es neko citu nemācēju, kā tikai piedzerties, lai to visu nejustu. Manas apspiestās jūtas nāca kā vulkāns. Pīķa moments iestājās apmēram desmitajā dzeršanas gadā, kad, greizsirdības lēkmē rakājoties pa vīra mantām, greizsirdībai atradu “pamatu” – telefona saraksti ar citu sievieti. Sekoja tāda dzeršana, ka man pašai palika bail. Man nebija iemaņu, lai uzsāktu sarunu, pati nebiju uzticīga vīram, viss kļuva sliktāk.

Mana meita, pusaudze, mēģināja izdarīt pašnāvību, kas mani tā kā sapurināja, lai attopos. Apmēram pusgadu ar milzu piepūli piebremzēju dzeršanu. Apmeklēju psihoterapeiti, bet mans noliegums bija pārāk liels, es tikai meklēju vainīgos, nevis skatījos uz sevi. Man bija skaidrs, ka nevar lietot antidepresantus kopā ar alkoholu, tāpēc izvēlējos alkoholu. Mans dēls 17 gados aizgāja no mājām, 18 gados kļuva par tēvu, mana laulība bija izjukusi. Tagad jau zinu, ka es nemaz nemācēju sarunāties – mācēju tikai kontrolēt, man bija slēptas dusmas, biju pilna ar uzkrātiem aizvainojumiem. Kādu dienu vedu ratiņos mazdēliņu pastaigā, lēnām dzēru no pudeles kokteili, un brīdī, kad atkal iemalkoju, mazais garšīgi nošmakstinājās. Šis bija vēl viens brīdinājums. Atcerējos, kā pati bērnībā muku no tiem dzerošajiem cilvēkiem, un iedomājos, ka arī mans mazdēls negribēs vecmāmiņu, kas ir sadzērusies, smird pēc alkohola un visa, ko ēdusi un uzlējusi sev virsū. Tajā brīdī sapratu (šobrīd man gribas domāt – ar Augstākā Spēka palīdzību), ka kaut kas ir jāmaina. Nonācu pie vienas kāršu sievas, kura man lika visādas “labas” lietas darīt. Noturējos četrus mēnešus skaidrā – no Ziemassvētkiem līdz 25. martam. Biju tik pārlaimīga, burtiski lidoju sajūsmā, ka beidzot varu nedzert.

25. martā, Māras dienā, biju pie jūras, un bija nežēlīgi auksts. Viena tēja ar vienu karoti stiprā alkohola taču nevar neko samaitāt, es nodomāju, gribējās sasildīties. Vakaru vairs neatceros, atceros tikai meitas saraudātās acis otrā rītā. Tad iesākās manas dzeršanas pēdējais cēliens, kas ievilkās līdz augustam. Dzēru katru dienu… diendienā… šajā laikā es tomēr ņēmu vērā vienu kāršu sievas ieteikumu – es lūdzos! Es lūdzos, lai Dievs mani ved tur, kur es varu atveseļoties. Dalījos ar kādu kolēģi, ka daudz dzeru, nevaru apstāties, un viņa man ieteica sazināties ar kādu cilvēku, kurš jau četrus gadus nedzerot, esot bijis rehabilitācijā. Sazinājos un arī pieteicos uz rehabilitāciju. Kad bija pienācis augusts un laiks doties uz rehabilitāciju, biju tikai četras dienas skaidrā, lai gan noteikums bija piecas dienas. Nācās atgriezties mājās uz vienu dienu un tad es sapratu, cik ļoti esmu nomocījusi līdzcilvēkus ar savu dzeršanu, to redzēju viņu skatienos, kad ievēlos pa durvīm. Ir tik mokoši redzēt, ka blakus nodzeras mamma, sieva un neko nevar darīt, lai palīdzētu, jo es jau nebiju gatava pieņemt palīdzību.

Tad sākās mans augšupceļš, kas nebija viegls. Jau rehabilitācijā man skaidri lika saprast, ka nebūs tā, ka pasēdēsi šeit 28 dienas, varēsi doties mājās un dzīvot kā līdz šim. Mainīsies visa dzīve, un vai es būšu gatava tam sekot?! Atgriežoties mājās, ar skaidru galvu paskatoties uz attiecībām, sapratu, ka viegli nebūs. Sekoju visiem ieteikumiem, lai būtu paēdusi, nepārstrādātos. Tomēr, lai ietu dzīvē tālāk un varētu mainīties, palīdzēja arī mana spītība.

Uz savu pirmo AA sapulci aizgāju, vēl rehabilitācijā esot, bet par manu mājas grupu kļuva manas dzimtās pilsētas grupa, kam esmu lielu pateicību parādā. Es tur bieži biju vienīgā sieviete, bieži runāju par visām personiskajām peripetijām, bet pretim dabūju sapratni, mierpilnu uzņemšanu. Man apkārt bija līdzsvaroti un mierīgi cilvēki, kuri manu trauksmaino vēstījumu uzņēma mierīgi. Tas mani, protams, kaitināja, bet vēl vairāk palīdzēja. Laiks un programma dara savu. Pēc četriem gadiem sameklēju sponsori un izgāju soļus. Sponsore man sākumā bija pilnīgi sveša sieviete, biju aizdomu pilna, bet tas viss atkāpās. Soļi man atņēma ilūziju, ka kāds cits ir vainīgs, ja man kas neiet vai neizdodas, ka kāds manā vietā uzlabos manu dzīvi. Man ir mana atbildība par sevi. Daudzas lietas bija ļoti grūti pieņemt. Soļi arī iemācīja, ka disciplīnai, sevis pieņemšanai ir milzīga nozīme, bez tām es nekad nevarēšu akceptēt citus cilvēkus. Mana sponsore reiz teica: “Nedomā, ka Dievs noņems tev tavus trūkumus un tu būsi kā balta lapa, nē, viņš noņems tikai tos, kas traucē kalpot citiem, pārejos atstās!” Tagad es to saprotu, šie trūkumi man joprojām piemīt, un es mācos ar tiem sadzīvot, izmainīt ar laiku. Mana mājas grupa bija tādi malači – uzreiz jau iesaistīja mani kalpošanā. Es arī klausīju un labprāt piekritu. Pateicoties kalpošanai, tik daudz kur esmu bijusi, dzirdējusi un redzējusi, guvusi diezgan lielu pieredzi. Man gribējās vairāk dot atpakaļ Latvijas AA, bet sapratu, ka arī tā ir mana lieluma mānija, ka varbūt pietiek arī ar to, ka daru mazas lietas, kuras daru no sirds un ar atdevi. Joprojām attīstos un daru to arī ar paralēlo sadraudzību vai profesionāļu palīdzību. Joprojām mācos pieņemt pati sevi. Sapulces un kalpošana ir īpaši daudz man devušas.

Alkoholiķe Marta

Stāsts pierakstīts spīkeru sapulcē grupā “Maratons onlainā”.


Recent Posts

See All
bottom of page