Kā AA palīdz tikt galā ar dēmoniem, kas dzīvo manā galvā.
Kad biju bērns, aptuveni četrus vai piecus gadus veca, atceros, kā gulēju gultā un domāju, ka man negribas būt te un būt dzīvai. Atceros, kā raudāju un lūdzos, lai Dieviņš mani paņem pie sevis. Tas ir nu jau pirms 25 gadiem un ļoti ilgu laiku par to pat nedomāju, bet visas šīs atmiņas uzpeldēja, kad sāku domāt un rakstīt šo rakstu par to, kā AA ir palīdzējis tikt galā ar dēmoniem, kas vienmēr, šķiet, ir dzīvojuši manā galvā.
Es sāku lietot alkoholu, kad man bija 18 gadu. Man bija diezgan normāla ģimene, jā, tēvs alkoholiķis, mamma līdzatkarīgā un daudz cīnījās par to, lai mums būtu nauda. Viņiem abiem bija arī savstarpējās problēmas, un es tā nedaudz neredzami biju tam visam pa vidu… Bieži jutos vienkārši neiederīga pasaulē, man ļoti gribējās mīlestību un būt pieņemtai, bet to taču grib visi cilvēki! Reizēs, kad raudāju vai pārdzīvoju par jebko, mamma visādi centās mani mierināt, galvenais vēstījums bija – tikai neraudi, tikai nepārdzīvo. Tāpēc, iespējams, bieži patiesās jūtas un domas, kas varētu citiem nepatikt, izvēlējos noklusēt un pateikt tikai tad, kad vairs nebija citu iespēju.
Alkohols gan (manuprāt) deva ļoti daudz, tas bija mans draugs un kompanjons, un alkohola sabiedrība biju spējīgāka, pārliecinātāka, spēcīgāka, visas durvis bija vaļā! Vismaz tāds bija sākums. Pilnīgi godīgi – ja es varētu dzert un manai dzeršanai nebūtu seku, es dzertu vēl šodien, jo tas man tiešām patika! Diemžēl ātri vien alkohols atslēdza otras durvis – tās, kur iedzerot bļāvu kā traka, ka vairs nespēju šo dzīvi izturēt, nespēju vairs turpināt atrasties uz šīs planētas, ka es emocionāli netieku pāri sāpēm. Tās durvis bija tumšas, dēmoniskas. Atceros epizodi, kad dzēru vīnu, sajutu atkal, ka vairs nevēlos būt te, un tajā pašā mirklī sadauzīju glāzi pret galdu un plaukstā stipri, stipri saspiedu stikla lauskas, līdz sāku asiņot. Šobrīd tas liekas kā tāds teatrāls izgājiens, kas redzēts filmās, bet alkohols uzklausīja manu otru slimību un mudināja šādi rīkoties…
Lai vai kā nekas jau vieglāk nepalika, drīz vien dzīve bez alkohola bija pilnīgi tukša, bet alkohola reibumā bija nožēlojama un nebaudāma, kaut ar milzīgam emocijām. Vienā brīdī arī sākās tādi stāvokļi, kuros pēkšņi likās, ka nomiršu – rokas trīcēja un elpa trūka… Sapratu ka vajag speciālista palīdzību. Aizgāju pie psihiatra, dabūju diagnozi – bipolāra depresija. Izrakstīja zāles. Par dzeršanu neteicu ne vārda, jo tas likās pilnīgi normāli. Kad vēlāk ārsts man prasīja, kā ir ar alkoholu, bolīju acis un teicu “Es? Es nē, es tikai kādu glāzi nedēļā, kā jau normāli cilvēki.” Atceros, ka tajā brīdi, kad viņš man prasīja, cik es dzeru, es nezināju, cik īsti būtu jāsaka, lai būtu normāli.
Kad pēc vairākiem gadiem beidzot atnācu uz AA, biju jau uz medikamentu kokčika. Bija diagnoze, bet labāk nekļuva, jo dzēru alkoholu kopā ar medikamentiem. AA dzirdēju dažus nosodošus komentārus par maniem antidepresantiem, piemēram, “tad jau tu nemaz neesi skaidrā”. Paldies Dievam, tas mani neatturēja nākt, jo bija arī atbalstošas sarunas un daudzi ieteica nemelot ārstam, pateikt taisnību par dzeršanu. Beigu beigās to arī izdarīju, atzinos, ka esmu AA un ka mans alkohola patēriņš ir “nedaudz” lielāks nekā tas, ko biju teikusi agrāk. Vismaz pudele dienā vairāk atbilda realitātei. Tā nu ārsts palīdzēja noregulēt medikamentus, tādus, lai tie nebūtu atkarību izraisoši. Ar AA atbalstu un iedrošinājumu arī iestājos slimnīcā ārstēties, jo sapratu, ka galīgi netieku galā ar saviem dēmoniem. Dzīvei lēnām parādījās kaut kāda jēga, arī esot skaidrā. It kā tādā gluži melnbaltā bildē es sāktu pamazām redzēt krāsas. Bailes par to, kā izdzīvošu bez alkohola, sāka pagaist. Savu ceļu AA neapstādināju, gāju soļus, gāju uz sapulcēm katru dienu, darīju to, ko man lika ārsts un, lai gan bija dažas dienas, kad vairs nezināju, kamdēļ šo visu turpināt, noticēju apsolījumiem un tam, ka mana pieredze varētu būt noderīga citiem. Starp citu, mans ārsts šobrīd aktīvi mudina savus pacientus, kuriem ir problēmas ar alkoholu, nākt uz AA.
Vēl šajā gājienā starp diviem grāvjiem man ir palīdzējuši AA ieteikumi rūpēties par sevi un atbalstīt sevi (par to var lasīt grāmatā “Dzīvot skaidrā”, 47. lpp., kur ir aprakstīts tas, ka mēs bieži vien no sevis pieprasām ļoti daudz un neviens nebūs vēl nežēlīgāks pret sevi kā vien pats alkoholiķis). Ir svarīgi par sevi rūpēties, svarīgi darīt sev labu. Ir svarīgi atcerēties par HALT (no angļu valodas hungry, angry, lonely, tired – izsalcis, dusmīgs, vientuļš, noguris).
Vēl esmu iemācījusies būt kopā, būt sadraudzībā, nebēgt no attiecībām. Es dažreiz pazaudēju krāsas savai dzīvei, dažreiz gribu atkal sēdēt vientulībā un ļauties tukšumam. Bet tā vietā es ceļos un dodos uz sapulci vai zvanu AA biedriem. Arī tagad, kad man ir trauksme, trīc rokas, acis šaudās uz visam pusēm un galvā tik daudz domu, ka nezinu, kur sevi likt, es zvanu AA biedrēm, es izvēlos neļaut savām slimībām mani izolēt.
AA ir bijis fundamentāli svarīgs, lai es varētu atveseļoties no savām psiholoģiskajām saslimšanām, bet, kas ir arī svarīgi – tas, ko esmu darījusi, lai palīdzētu savai psiholoģiskajai veselībai, ir arī palīdzējis man būt skaidrā. Tāda divvirziena satiksme. Jo psihoterapijas kabinetā es atradu atbildes uz jautājumiem – kāpēc man vispār mēģināt būt skaidrā? Es tur ieguvu motivāciju dzīvot, un AA es ieguvu jēgu dzīvot. Par to, ka tā viss sakrita, esmu no sirds pateicīga sava Augstākā Spēka gudrībai. Kā viņš to izkārtoja, ka notiek tieši šādi un ne citādi…? Nezinu. Bet es arī varu teikt, ka tas prasīja nepadošanos no manis, iešanu uz priekšu pa katru cenu, jo rīt vienmēr ir labāk.
Gunta,
skaidrā 5 gadus
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.