AA biedrs dalās, kā vārda “pateicība” nozīme mainās viņa skaidrības laikā.
Pateicība vienmēr ir bijusi manas atveseļošanās programmas neatņemama sastāvdaļa. Taču, lai gan allaž esmu runājis par pateicības nozīmīgumu, tas, ko domāju ar vārdu “pateicība”, turpina mainīties. Manas skaidrības sākumā pateicība bija saraksts ar lietām, par kurām esmu pateicīgs. Tādām lietām kā pamošanās bez paģirām, atkritumu spaiņa iznešana bez paranojas par to, ko tukšās, šķindošās grādīgā pudeles varētu atklāt apkārtējiem. Tajā laikā es izmantoju pateicību sarakstu kā ieroci pret sevis žēlošanu un depresiju. Ja mana diena nebija pārāk izdevusies, es vienkārši veicu sava pateicības saraksta inventarizāciju un guvu tūlītēju atvieglojumu.
Mans saraksts tapa arvien garāks un garāks. Tajā ietilpa pateicība par darbu, atgūto veselību un ģimeni, un manu jauniegūto ģimeni – AA. Kad AA sapulces tēma bija pateicība, es apzinīgi atreferēju savu sarakstu. Tas bija kļuvis patiešām garš, kad kāds vecbiedrs man pateica, ka pateicība ir nevis saraksts ar lietām, par kurām esmu pateicīgs, bet gan mana atbildes reakcija uz šīm saņemtajām dāvanām. Pateicība nebija vienkārši tas, ko jutu, bet gan tas, kas man bija jāizrāda.
Ja es patiešām būtu pateicīgs par savu darbu, mana pateicība izpaustos apzinīgi pildītos darba pienākumos. Ja es būtu pateicīgs par ģimenes atgriešanos, tas izpaustos manā izturēšanās veidā pret viņiem. Ja es esmu pateicīgs par to, ko man ir devusi AA programma, man tas jāpauž, daloties programmā ar citiem. No tā brīža ikreiz, kad jutos nomākts vai apsēsts ar sevi, pārskatīju savu pateicību sarakstu ar mērķi atrast tajā kādu darbību, ko veikt. Šī darbība vienmēr atbrīvoja mani no depresijas un tādējādi vairoja manu pateicību, kas savukārt atkal noveda pie darbības.
Pēdējā laika pateicība ir ieguvusi dziļāku nozīmi. Pateicības jēdziens sakņojas dāvanu saņemšanā. Kad esam pateicīgi par saņemto dāvanu, paužam savu pateicību ar darbībām, kas vērstas uz citiem. Bet ko tas nozīmē – saņemt dāvanu? Man dāvana ir kaut kas, ko saņemu, nepieliekot nekādu savu piepūli. Lai kaut kas būtu dāvana, tam ir jābūt iedotam no brīvas gribas, bez nosacījumiem. Tātad lietas, ko nopelnu vai kas man pienākas, nevar būt dāvanas.
Tieši šādā kontekstā dēvēju skaidrību par dāvanu. Tik daudzas reizes esmu teicis: “Šī ir mana pēdējā glāzīte,” bet tā nebija vis. Beidzot pienāca laiks, kad padevos un sakāvē sapratu, ka mana nepārvaramā tieksme iedzert ir pazudusi. Šī brīvība nav mans nopelns, tas nav nekas tāds, ko es būtu nopelnījis vai kas man pienāktos. Es to varu uzskatīt vienīgi par dāvanu.
Tagad, kad pārskatu savu pateicību sarakstu, redzu, ka tas sastāv no lietām, kas man netika piešķirtas manu pūliņu un centienu dēļ. Atkal un atkal atklāju – kad rimstos censties par visām varītēm panākt savu, situācijas dabiskais atrisinājums izrādās brīnišķīgs. Kad neiejaucos, visa mana dzīve man atklājas kā dāvana. Viss, kas man ir jādara, – jāpaļaujas uz dāvanu devēju, manu Augstāko Spēku.
Pateicība galu galā ir sākusi simbolizēt manu pamata bezspēcību. Kad paužu pateicību ar domu, vārdu vai darbību palīdzību, atzīstu, ka neesmu noteicējs. Bezspēcība ir lielākā manis saņemtā dāvana.
Džims B., Sanhosē, Kalifornija
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (December, 1992). Reprinted with permission.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.