Meditējot es nokļūstu telpā, kuru neietekmē ārējā pasaule, kurā esmu tikai es un klusums. Un tad nāk sajūta, ka neesmu vairs viens.
Lielā grāmata ir stāsts par sava ego mazināšanu un mācīšanos nodot dzīvi sava Augstākā Spēka rokās. Meditācija ir par to pašu.
Kad biju tumsā, bedres dibenā, un cerība pat blāvi nebija tajā iespīdējusi, man nebija ne nojausmas, ka varēšu kādreiz izrāpties un tur spīdēs saule. Vai kāpurs spēj iztēloties, ka, izšļūcis no kokona, kļūs par tauriņu? Ka sāksies jauna dzīve, kas pat sapņos nav rādījusies? Kad tas notika, man no brīnumiem aizsitās elpa. Vēl nupat es biju netīrs, fiziski un garīgi. Ieskatījies ārprātam acīs. Sagrauts, fiziski un morāli. Bezcerīgi dzīvei norakstīts savās un citu acīs. Un tomēr pēkšņi man saka: nāc, mums ir risinājums!
Uzzināju, ka pastāv instrukcija ar 12 punktiem, kuru būtu forši pildīt, bet tas nav obligāti, tas tikai ieteikums, man tik jānāk uz sapulcēm, un tad jau viss notiksies. Pirmais punkts riktīgi ieblieza pa manu vīrišķību. Esmu bezspēcīgs. Labi vēl, ka tikai pret alkoholu, tas nu bija man saprotams, jo nojautu to jau sen. Tikai atšķirībā no agrākās bezcerības par šo bezspēcību, šoreiz man tika solīta cerība. Es no sirds noticēju, un notika brīnums. Atnācu uz AA, lai iemācītos dzert, bet pēkšņi man tika noņemta tieksme un man vairs nevajadzēja dzert. Es mierīgi varēju uzskatīt, ka uzdevums izpildīts par 1000%, un doties atpakaļ dzīvē, pat neuzzinot, kas tad instrukcijas turpinājumā sarakstīts.
Sāku apgūt AA terminoloģiju, uzzināju par programmu, soļiem, ka varu pats veidot tēlu, kuram tobrīd ne ticēju, ne neticēju, un saukt to par Augstāko Spēku. Pieslēdzot savu, kā apgalvots šajā solī, neveselo saprātu, nonācu pie slēdziena, ka tomēr kāds augstāks un stiprāks spēks pastāv. Un šis Kāds jau pierādījis savu eksistenci, noņemot man tieksmi.
Sperot Trešo soli, es varēju paklupt, jo varas grožu nodošana citam man likās diezgan nepanesama. Ar paklupšanu es domāju aiziešanu no programmas, jo tā šajā brīdī pieprasīja spēcīgu garīgo piepūli, kas nu nemaz nebija manā stiprā puse. Rezultātā tomēr ieguvu Draugu, kuram droši varēju uzticēt savu atkarību un pamazām arī ko citu. Arī šajā brīdī varēju iedomāties, ka divatā mana skaidrība jau nu noteikti ir drošībā un tālāk nesoļot, it īpaši tāpēc, ka gaidāma mana inventarizācija un tā noteikti nesīs tikai ciešanas.
Līdz Vienpadsmitajam solim vēl tik tālu! Tik daudz vēl iespēju palikt apmierinātam ar sasniegto. Beidzot, nonākot līdz šim solim, izlasīju, ka man vajadzētu pilnveidot apzināto saskarsmi ar Augstāko Spēku. Bet es jau biju gandrīz pilnībā apmierināts ar sūri, grūti sasniegto. Varbūt likties mierā un baudīt dzīvi skaidrā? Dzerošajā laikā es biju pilnveidojis sevis apmānīšanas tehniku un sasniedzis atzīstamu meistarību manipulēšanā pašam ar sevi, un man tas sagādāja prieku. Diemžēl šis prieks nu ir sačakarēts. Kad pieķeru sevi, ka grasos iet vieglāko ceļu, uzreiz jūtu, ka agri vai vēlu piezagsies nožēla, iekšējs diskomforts. Pēc pieredzes jau zinu – ja programma kaut ko piedāvā, tad nevaru izlikties, ka varu bez tā iztikt.
Mazs iedīglis meditācijas uzsākšanai jau bija, jo biju ņēmis vērā AA literatūrā pieminēto ieteikumu par rīta klusuma brīdi kopā ar savu Augstāko Spēku. Reiz šīs piecminūtes laikā sajutos, ka var iet vēl tālāk, dziļāk. Palīdzēja arī impulss, ko saņēmu AA vasaras nometnē, kad vairāk pieredzējis biedrs vadīja meditāciju pie jūras. Palīdzēja padoms, ka meditācijai iesākumā pietiek ar dažām minūtēm. Tas deva drosmi uzsākt un turpināt, jo ilgstoši sēdēt un galvā gaiņāt nepārtraukti uznirstošās domas likās visai mokoši. Uzmeklēju mazu meditētāju grupiņu, kas zinoša cilvēka vadībā regulāri, reizi nedēļā, sanāca kopā. Pamazām uzzināju, kas tas par procesu, kā pareizi sēdēt, elpot, (ne)domāt. Lēnā garā ieviesu šo nodarbi ikdienā, tas ir, sāku vienatnē meditēt regulāri, katru rītu. Lai nekļūtu par pašdarbības upuri, ik pa laikam apmeklēju kādu retrītu, kurā atgādina pamatlietas, var uzzināt ko jaunu, derīgu, papildinošu, atrast atbildes uz saviem jautājumiem. Retrīts ir īsāks vai garāks laika posms, kurā varu pabūt klusumā, ārpus ikdienas, veltot daudz laika meditācijai, pabūt vienatnē, satuvināties ar savu Augstāko Spēku.
Neesmu pieslējies kādai noteiktai meditācijas mācībai, tāpēc ik pa laikam pieņemu iespēju iepazīties ar praksēm, kas izstrādātas tūkstoš gadu laikā. Tā pamazām atrodu sev pieņemamāko meditācijas veidu. Te es atrodu līdzību ar sava Augstākā Spēka izpratni. Pasaule piedāvā tik daudz dievu, kuriem lūgties, bet man nav jāapjūk, jo mūsu programma skaidri pasaka, ka varu to pieņemt tādu, kā es to saprotu. Arī meditējot, ja reizēm liekas, ka nomaldos, es droši ķeros pie Vienpadsmitā soļa būtības: izkopt attiecības ar savu Augstāko Spēku.
Meditējot es nokļūstu telpā, kuru neietekmē ārējā pasaule, kurā esmu tikai es un klusums. Un tad nāk sajūta, ka neesmu vairs viens. Es nezinu, kas tas ir, bet tas dod drošības sajūtu. Sajūtu, ka viss ir kārtībā. Jo tieši tagad, šajā mirklī tik tiešām viss ir kārtībā. Nav svarīgi, kas bija pirms un kas būs pēc, jo ir tikai šis mirklis. Lielā māksla, kuru apgūt var tikai kāds retais izredzētais, ir ieviest šo sajūtu dzīvē. Par laimi šai padarīšanai gala stacijas nav, un es visu laiku varu atrasties ceļā.
Arvīds
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.