Dariet Vienpadsmito soli

Sagaidot 24. skaidrības jubileju, AA līdzdibinātājs stāsta par atgriešanos pie Vienpadsmitā soļa.




Runājot par AA Vienpadsmito soli – “Centāmies ar lūgšanām un meditāciju pilnveidot mūsu apzināto saskarsmi ar Dievu, kā mēs Viņu sapratām, lūdzot tikai uzzināt Viņa gribu par mums un spēku to izpildīt.” – esmu pārliecināts, ka joprojām esmu iesācēju klasē; manējais ir gandrīz vai aizturētās attīstības gadījums.


Visapkārt redzu daudzu cilvēku, kuriem daudz labāk izdodas veidot saskarsmi ar Dievu nekā man. Protams, tas nenozīmē, ka gadu gaidā neesmu sasniedzis nekādu progresu; es vienkārši atzīstos, ka neesmu sasniedzis tādu progresu, kādu varēju sasniegt, ņemot vērā to, kādas iespējas man bijušas un joprojām ir.


Tuvojas mana divdesmit ceturtā jubileja; visu šo laiku neesmu pacēlis nevienu glāzi. Patiesībā man gandrīz nav bijusi pat vēlēšanās. Šī ir liecība, ka esmu izdarījis un kopš tā laika atkārtojis Pirmo soli: “Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi pret alkoholu un ka mūsu dzīves bija kļuvušas nevadāmas.” Šo soli man bija viegli izdarīt.


Toreiz, pašā sākumā, man palaimējās piedzīvot milzīgu garīgo atmodu un mani uzreiz pārņēma “apziņa par Dieva klātbūtni”, kas mani “atgrieza pie veselā saprāta” – vismaz attiecībā uz alkoholu. Tādējādi man neradās grūtības ar Otro soli, jo manā gadījumā tā saturs bija nepārprotama dāvana. Arī Ceturtais un Piektais solis, kas paredz pašizziņu un personisko trūkumu atzīšanu, arī nebija pārāk sarežģīts.


Protams, mana pašanalīze bieži izrādījās kļūdaina. Dažreiz es nepastāstāstīju par saviem rakstura trūkumiem pareizajiem cilvēkiem. Citreiz es atzinu viņu, nevis savus rakstura trūkumus. Vēl citos gadījumos manu trūkumu atzīšana drīzāk līdzinājās skaļām sūdzībām par manu dzīvi un problēmām.


Tomēr man parasti izdevies veikt diezgan rūpīgu un pamatīgu darbu, atrodot un atzīstot savus personiskos trūkumus. Cik man zināms, šobrīd nav palicis neviens trūkums vai problēma, kuru nebūtu izrunājis ar saviem tuvākajiem padomdevējiem. Taču šis labi apzinātais stāvoklis nav nekas, ar ko vajadzētu apmierināties. Jau sen man bija tā laime saprast, ka man jāturpina pašanalīze, citādi man sāk braukt jumts. Lai gan mani vadīja stingra nepieciešamība, šāda nepārtraukta pašatklāsme – gan sev, gan citiem – izrādījās rūgtas zāles. Tomēr prakses gadi padarījuši šo darbu vienkāršāku. Devītais solis, pāridarījumu atlīdzināšana, arī ievietojās šajā kategorijā.


Divpadsmitajā solī – AA vēsts nešanā citiem – es guvu gandrīz tikai lielu prieku. Mēs, alkāni, esam rīcības cilvēki, un es neesmu izņēmums. Kad rīcība atmaksājas, kā tas notiek iekš AA, nav brīnums, ka Divpadsmitais ir kļuvis vispopulārākais solis un lielākajai daļai no mums arī visvienkāršākais.


Šī mazā etīde par manu “svētceļnieka progresu” ir domāta, lai ilustrētu, kā es un daudzi citi anonīmie alkoholiķi ir atstājuši novārtā kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Disciplinētas uzmanības un dažreiz pareizās ticības trūkuma dēļ daudzi no mums gadiem ilgi turpina dzīvoties pa garīgo bērnudārzu, kuru tikko aprakstīju. Gandrīz neizbēgami mēs kļūstam neapmierināti; esam spiesti atzīt, ka esam atdūrušies pret kādu neērtu un, iespējams, sāpīgu šķērsli.


Divpadsmitā soļa darbs, runāšana sapulcēs, nepārtrauktā dzeršanas piedzīvojumu atkārtošana, savu trūkumu atzīšana un stāsti, kā esam progresējuši šo trūkumu novēršanā, vairs nesniedz mums atvieglojumu un pilnvērtīgu dzīvi. Bieži vien kāda neparedzama nelaime vai liels emocionāls pārdzīvojums atklāj mūsu izaugsmes trūkumu. Iespējams, esam negaidīti tikuši pie ievērojamiem finanšu līdzekļiem, taču atklājam, ka tas gandrīz neko neatrisina – par spīti tam mēs joprojām paliekam garlaikoti un nožēlojami.


Tā kā šādos gadījumos mēs parasti nepiedzeramies, mūsu draugi mums dedzīgi stāsta, cik labi mums klājas. Taču dziļi sevī mēs zinām, ka ir citādi. Mēs zinām, ka mums neklājas pietiekami labi. Mēs joprojām netiekam galā ar dzīvi, kāda tā ir. Kaut kur mūsu garīgajā praksē un attīstībā ir jābūt kādam nopietnam trūkumam. Kur tas meklējams?


Visticamāk, mūsu sarežģījumus mēs atradīsim apstāklī, ka esam pārpratuši vai atstājuši novārtā AA Vienpadsmito soli – lūgšanu, meditāciju un Dieva vadību. Pārējie soļi lielāko daļu no mums var noturēt skaidrā un spējīgus kaut kā funkcionēt. Taču Vienpadsmitais solis var palīdzēt mums augt, ja pieliekam pūles un pastāvīgi ar to nodarbojamies. Ja mēs Vienpadsmitajam solim veltītu vismaz piecus procentus no laika, kuru tik dāsni (un pamatoti) dāvajam Divpadsmitajam solim, rezultāti var būt pārsteidzoši tālejoši. Šāda pieredze ir gandrīz bez izņēmumiem vienojusi visus, kuri pastāvīgi praktizē Vienpadsmito soli.


Šajā rakstā es vēlos attīstīt Vienpadsmito soli tālāk – lai pakalpotu tam galējam skeptiķim, kuram nav laimējies noticēt, ka šim solim ir jelkāda jēga.


Man šķiet, daudzos gadījumos cilvēki sastopas ar pirmo lielo šķērsli frāzē “Dievs, kā mēs Viņu saprotam”. Mūsu skeptiķis varētu teikt: “Savā būtībā neviens nevar saprast Dievu. Es pa pusei varu noticēt, ka ir kāds Pirmcēlonis, Kaut Kas un varbūt Kāds. Bet tālāk tikt es nevaru. Man šķiet, cilvēki sevi māna, kad saka, ka viņi var. Pat ja būtu šis Kāds, kāpēc viņam būtu jānodarbojas ar mazo mani, kad viņam ir pilnas rokas darba, nodrošinot Visuma darbību? Savukārt runājot par tiem ļaudīm, kas apgalvo, ka Dievs viņiem saka, kur meklēt naftu vai kad tīrīt zobus – šādi cilvēki mani vienkārši nogurdina.”


Mūsu draugs acīmredzot tic kaut kādam Dievam – “Dievam, kā viņš Viņu saprot”. Taču viņš netic, ka ir iespējams kāds plašāks Dieva jēdziens vai labāka sajūta par Viņu. Tāpēc viņš uzlūko lūgšanu, meditāciju un vadību kā pašapmāna instrumentus. Ko šādā gadījumā mūsu neapmierinātais draugs var iesākt?


Viņš var cītīgi pievērsties meditācijai, lūgšanām un vadības meklējumiem kā parastam eksperimentam. Viņš var uzrunāt jebkuru Dievu, kuru uzskata par iespējamu. Ja viņš uzskata, ka tāda nav, tad viņš varētu atzīt – kaut vai eksperimenta nolūkiem –, ka viņš var kļūdīties. Šis ir ārkārtīgi svarīgi. Kolīdz viņš var pieņemt šādu attieksmi, tas nozīmē, ka viņš ir pārstājis spēlēt Dievu pats; viņa prāts ir atvēries. Kā jebkurš labs zinātnieks savā laboratorijā mūsu draugs var izvirzīt teoriju un pievērsties eksperimentiem. Viņš var lūgt “augstāku spēku”, kurš varētu pastāvēt un kurš varētu gribēt viņam palīdzēt un vadīt. Viņš turpina savu eksperimentu – šajā gadījumā lūgšanas – ilgtermiņā. Tāpat viņš mēģina rīkoties kā zinātnieks un pētnieks, kurš nepadodas, kamēr vien atlikusi vēl kāda iespēja eksperimentam izdoties.


Sekodams savam lūgšanu procesam, viņš sāk apkopot iegūtos rezultātus. Ja viņš nepadosies, viņš gandrīz noteikti iegūs vairāk dvēseles miera, vairāk iecietības, mazāk baiļu un mazāk dusmu. Viņš iegūs rāmu drosmi – tādu, kas viņu nenogurdina. Viņš uzlūkos tā saucamās veiksmes un neveiksmes tādas, kādas tās patiesībā ir. Problēmas un nelaimes sāks nozīmēt mācību, nevis iznīcību. Viņš jutīsies brīvāks un prātīgāks. Ideja, ka viņš mēģinājis nohipnotizēt sevi ar pašsuģestijas palīdzību šķitīs smieklīga. Pieaugs viņa izpratne par savas dzīves jēgu un virzību. Sāks izzust sasprindzinājums un trauksme. Iespējams, uzlabosies viņa fiziskā veselība. Sāks notikt brīnumainas un neizskaidrojamas lietas. Pārsteidzošā kārtā uzlabosies sarežģītas attiecības ģimenē un ārpus tās.


Pat ja notiks tikai dažas no šīm lietām, viņš noteikti atskārtīs, ka ieguvis vērtīgas dāvanas. Ja gadās piedzīvot grūtus laikus, viņš var tos pieņemt. Tagad viņš var pieņemt sevi un apkārtējo pasauli. Viņš to var, jo tagad viņš pieņem Dievu, kurš ir Viss – kurš mīl visus. Sacīdams “Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds”, mūsu draugs to domā patiesi un pazemīgi. Atrodoties labā meditācijā un līdz ar to atbrīvojoties no ārpasaules trokšņa, viņš zina, ka ir Dieva rokās, ka viņa liktenis patiešām ir drošībā, tagad un vēlāk.


Kāds ievērojams teologs reiz apgalvoja: “Galvenie lūgšanas kritiķi ir tie, kas to nekad pa īstam nav mēģinājuši.” Tas ir labs padoms – labs padoms, kuru pats cenšos pieņemt aizvien nopietnāk. Daudzi anonīmie alkoholiķi ir centušies iegūt labāku apzinātu saskarsmi ar Dievu, un es ceru, ka tagad mūsu kompānijai pievienosies vēl daudzi citi.


Tikko pārlasīju nodaļu par Vienpadsmito soli mūsu grāmatā “Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”. Tā sarakstīta pirms gandrīz pieciem gadiem. Pārsteigts atklāju, cik patiesībā maz laika tiku veltījis manis paša elementārajam padomam par meditāciju, lūgšanām un Dievu vadību – metodēm, kuras pats tik ļoti sirsnīgi ieteicu visiem pārējiem!


Noteikti neesmu vienīgais, kas nebija šim pievērsis uzmanību. Taču esmu pārliecināts, ka šāda paviršība var liegt mums piedzīvot skaistākos dzīves brīžus un nopietni kavēt izaugsmi, kuru Dievs mums vēlējis sasniegt tepat zemes virsū; šeit, šajā varenajā dzīves skolā – pašā pirmajā no daudzajiem mūsu Tēva Namiem.


Bils V.

Pirmo reizi publicēts The AA Grapevine 1958. gada jūnija numurā

27 views0 comments

Recent Posts

See All