Dieva rokās

Dzeršanai pastiprinoties, viņš attaisnoja sevi ar domu, ka karš atņēma dzimteni, radus, bērnību. Tagad viņš redz Augstākā Spēka gādību visas savas dzīves garumā.

Piedzimu 1941. gada aprīļa vidū Rīgas 2. slimnīcā. Biju gaidīts un mīlēts bērns. Otrais pasaules karš jau virmoja ārpus Latvijas robežām. Dieva gādība manā dzīvē parādījās jau divus mēnešus pēc dzimšanas. Dienā, kad čeka* savāca iedzīvotājus izsūtīšanai uz Sibīriju, mēs nebijām mājās. Tas bija 1941. gada 14. jūnijs – notikums, par kuru vecāki bērnībā man bieži stāstīja. Trīs gadus vēlāk karš ienāca Latvijā, un mēs devāmies bēgļu gaitās. 

No Rīgas ostas ar kuģi devāmies uz Vāciju, šeit atkal Dieva gādība izglāba mani no drošas nāves. Mūsu vilciens izbrauca cauri Drēzdenei, tikai dažas stundas pirms pilsētai virsū krita fosfora uguns krusa. Neko daudz no tiem laikiem neatceros, tikai to, ka bērnībā bija lielas bailes no sirēnām. Bēgām vairākus mēnešus līdz kara beigām. Bēgšanas laikā māte dzemdēja brālīti, kurš nodzīvoja tikai īsu brīdi un nomira. Personīgā traģēdija padarīja dzīvi vēl sarežģītāku un sāpīgāku. Kara beigās ar Dieva gādību nonācām amerikāņu zonā. Mēs tikām sūtīti atpakaļ uz padomju okupēto Latviju, bet izkāpām no vilciena amerikāņu ieņemtajā zonā. 

Nākamos četrus gadus pavadījām, pārceļoties no vienas bēgļu nometnes uz nākamo. Nometnes bija orientētas pēc tautības, tātad biju starp latviešiem, bet kaut kā iemācījos runāt arī vāciski. Nometnē saskāros ar alkoholu un tā izpausmēm. Bija ballītes un dzeršana. Kur dzeršana, tur – piedzeršanās. Tad dzirdēju, ka tie, kas piedzeras, ir zaudējuši tuviniekus un dzer arī tāpēc, ka ir zaudējuši dzimteni. Tātad – attaisnota rīcība.

Kādu dienu pastaigā ar tēvu sastapām krietni piedzērušos vīrieti. Tēvs rādija uz viņu un teica: “Viņš tā grib.” Tā manā galvā ienāca doma, ka alkohols ir kontrolējams un tie, kas piedzeras, to dara ar nolūku. 

Nometnē gaidījām iespēju emigrēt uz kādu Rietumu zemi, lai veidotu jaunu dzīvi. Kā pirmo izvēlējāmies ASV, taču nonācām sarakstā braukšanai uz Venecuēlu. Īsi pirms izbraukšanas dienas mūsu istabā notika maza viesošanās. Vecāki ar paziņām dzēra kaut kādu saldu liķieri. Kad visi gāja mājas, es savācu glāzes un atliekas ielēju vienā glāzē. Iznāca kāda ēdamkarote, bet garša man patika. Gaismas telpā kļuva spilgtākas, un es jutu galvā reiboni. Tagad man šķiet, ka tas viss bija iedomāts.

Un atkal parādījās Dieva roka. Tēvam uz kakla uzmetās augonis, un nometnes ārsts aizliedza kāpt kuģī. Pārcelšanās uz Venecuēlu izjuka. Pēc laika saņēmām ziņu, ka ir lemts braukt uz ASV. Tēvs bija pulksteņmeistars, un tādu ASV trūka. Tika atrasti sponsori un darbadevējs. 

1949. gada oktobrī kāpām kuģī un devāmies pāri Atlantijas okeānam. Brauciens ilga desmit dienas, un es gandrīz visu laiku slimoju ar jūras slimību. Agrā rītā iebraucām Ņujorkas ostā.  No pieaugušajiem biju dzirdējis, ka ostā ir slavena Brīvības statuja,  un man tā bija jāredz. Brīnumaina sajūta, braucot garām tik lielam piemineklim. Šis brīdis atstāja uz mani lielu iespaidu. Iespaidīgi bija arī debesskrāpji, automobiļi un vilciens, ar kuru braucām uz jauno dzīves vietu. Sirakjūsas stacijā mūs sagaidīja sponsors un viņa māsa. Izrādījās ka viņš pārstāv Kvēkeru baznīcas draudzi, kas kopīgi maksāja mūsu ceļa naudu un nodrošināja tēvam darbu. Aptuveni nedēļu pavadījām viņu mājas un tad pārcēlāmies uz savu dzīvokli. Nezinājām valodu, bet kaut kā tikām galā.

Mani aizveda uz skolu 31. oktobrī, tā bija Halovīna diena, un visi bērni bija ģērbti šausmu kostīmos. Es nejutos lāgā, man bija bailes. Kas tā par skolu? Nometnē biju pabeidzis 1. klasi latviešu skolā, šeit mani ielika 2. klasē. Valodu nemācēju, viss svešs. Bēgļu gaitas turpinājās. Jaunajā dzīvesvietā kaimiņu zēni pienāca, bet sarunāties nevarējām. Tēvam bija iedots darba līgums uz sešiem mēnešiem. Viņš bija uzturējis kontaktus ar kolēģi, un pēc sešiem mēnešiem pārcēlāmies uz Vašingtonu. Tur tēva kolēģim bija pazīstami Septītās dienas adventisti, un mani ielika baznīcas skolā. Sirakjūsā mani iepazīstināja ar kvēkeriem, šeit ar adventistiem. Mana māte sāka apmeklēt baznīcu un vilka mani līdz. Tēvs bija atradis latviešu luterāņu baznīcu un apmeklēja to. Adventisti mēģināja viņu pierunāt, lai nāk uz angļu valodas sprediķiem, bet tēvs teica, ka grib dzirdēt Dieva vārdu sev saprotamā valodā. Mēs vairākas reizes pārcēlāmies, bet es turpināju, izņemot vienu gadu, apmeklēt adventistu skolu. Ieguvu pamatizglītību, papildus viena stunda katru dienu tika veltīta Bībeles mācībai.

Tēvs strādāja sešas dienas nedēļā, 12 stundas dienā. Veiksme darbā ļāva iegadāties jaunu automobili. Rudeņos mēs braucām skatīt lapu krāsas un vasarā uz jūrmalu. Dzīvojam taupīgi, līdz ar to es dabūju gulēt dzīvojamā istabā uz dīvāna. Māte kopa māju un vārīja ēst. Man nelikās, ka tēvs dzer, bet priekš viesiem bija salds vīns un kādreiz alus. Tomēr kādu rītu pamodos no vecāku strīda. Izrādījās, ka tēvs bija pārnācis mājās vēlā naktī piedzēries. No viņu sarunām sapratu, ka mātei alkohols nepatīk, jo viņas tēvs pārmērīgi dzēra, un viņa atgādināja, ka tēva brālis bija nomiris, dzerot koka spirtu. Mans vectēvs no tēva puses arī pārmērīgi dzēra. Mani alkohols interesēja – biju zadzis no skapja saldo vīnu un lējis limonādē. Rudens braucienos pirkām četru litru pudeles ar spiestu ābolu sulu. Ja neuzlika korķi, sula sarūga, un man tā garšoja.

Septītajā klasē es pieņēmu lēmumu kalpot Jēzum un veltīt savu dzīvi Viņam. Vasarā pēc šā solījuma tēvam atklāja vēzi. Pēc operācijas viņš nodzīvoja gadu.

Tēva nāve mani iedzina depresijā. Atklāju, ja iedzeru dažus alus, es jūtos labāk. Alus dzeršana notika piektdienu vakaros. Māte gāja strādāt, un es pieskatīju savu desmitgadīgo jaunāko māsu un divus gadus veco brāli. Māte sāka vairākas romantiskas attiecības, un ar vienu viņas jauno draugu pārcēlāmies uz Amerikas Rietumiem. Nesaskaņas piespieda mainīt dzīvesvietu turp un atpakaļ. Pēc tēva nāves uz baznīcu vairs negāju. Māte reizēm apmeklēja baznīcu, bet es atteicos. Laikam domāju – ja Dievs ir, tad par mani negādā. Iespējams, domāju, ka Dievs varēja, bet neizglāba manu tēvu. Ar to sākās mana naidīgā attieksme pret Dievu un reliģiju. 

Alus dzeršana pieņēma tempu, kad 18 gadu vecumā iegādājos automobili. Māte bija izšķīrusies pēc otrās laulības, ģimene bieži mainīja dzīvesvietu. Apmeklēju jau otro vidusskolu. Ar katru pārcelšanos zaudēju skolas biedrus un bija jāmeklē jauni draugi. Kaut kā atradu draugus, kuriem arī patika alkohols. Izņemot vienu reizi, kurā piedzīvoju bezfilmu, es dzēru veiksmīgi. Atceros, kā pēc piektdienas ballītes šausmīgas pohās sestdienā kārtoju svarīgu eksāmenu. Rezultāts ietekmēja, kuru augstskolu varēšu apmeklēt. Pabeidzu vidusskolu un iestājos pilsētas augstskolā. Arī tur apmeklēju ballītes nedēļas nogalēs. Darbadienās nedzēru. 

Ballītes beidzās, kad skolā iepazinu savu pirmo sievu. Gribēju tikt prom no mātes un sākt jaunu dzīvi. Divdesmit viena gada vecumā domāju, ka esmu pieaudzis, un laulājos. Dienā strādāju, vakarā gāju uz vakarskolu un piektdienu vakaros dzēru kokteiļus, kā to darīja Holivudas zvaigznes TV un filmās. Pierakstījos armijas rezervē, jo likums prasīja sešu gadu dienēšanu. Arī tur notika dzeršana un dažas nepatīkamas epizodes. Mainīju darbavietu. Agrāk strādāju birojā, tagad kā lielas firmas pārstāvis apmeklēju klientus. Pirmajai sievai nebija lemts dzemdēt bērnus, tāpēc adoptējām puiku un meiteni. Gāju darbā, remontēju jaunnopirkto trīs dzīvokļu māju un pavadīju piektdienas vakarus ar kokteiļiem un sestdienas ar alus pudeli vienā rokā un āmuru vai pindzeli otrā rokā. Veiksme deva man vēl divus nekustamos īpašumus. 

Bija grūti ierobežot dzeršanu tikai nedēļas nogalēs. Sāku dzert jau ceturtdienās, jo nevarēju sagaidīt piektdienu. Dzēru svētdienā un ārstēju pohas pirmdienā. Ar dzeršanu gāja raibi, nekad nezināju, kā beigsies. Ģimenes dzīve kļuva par kaujas lauku, darbs kļuva mokošs. 35 gadu vecumā nolēmu pamest darbu un dzīvot no uzkrājumiem. Pārdevu īpašumus, un sieva gāja darbā. Dzeršanai pastiprinoties, bija jāattaisno sava rīcība. Sāku attaisnot to ar domu, ka karš atņēma dzimteni, radus, manu bērnību. Biju pasaulē svešinieks un nekur neiederējos. Kad radās kādas nepatikšanas, lūdzu Dievu un solīju iet uz baznīcu un maksāt desmito daļu no ienākumiem. Tiku cauri nepatikšanām, bet solījumus nepildīju. Vienīgie draugi bija man līdzīgi, funkcionējoši dzērāji. Sieva draudēja ar šķiršanos, to es neuzskatīju par pareizu vai vēlamu. Bijām taču katoļu baznīcā solījuši būt kopā līdz nāvei. Sieva ar bērniem apmeklēja baznīcu, bet es nē. Kaut kas bija jādara. Domāju, ka jāmaina draugi un dzīvesvieta, lai varētu normāli dzert un dzīvot. Savācos un atradu darbu Oregonas štatā Portlendas pilsētas priekšpilsētā. Tas ir 1000 km attālumā no Sanfrancisko priekšpilsētas, kur dzīvoju. 

Darbs bija kosmētikas un smaržu tirdzniecībā un prasīja būt prom no mājām. Atgriezās vecie paradumi – pa dienu strādāju un vakaros dzēru krogos. Kādā vēlā vakarā streipuļodams atgriezos viesnīcā. Vestibilā pie manis pienāca vīrs, kurš paziņoja ka ir baptistu mācītājs, un teica: “Zēn, tu esi ceļā uz elli.” Ja nevēlos nonākt ellē, tad lai labāk no rīta ar viņu sazinos. Viņš iebāza man uzvalka kabatā bukletu ar nosaukumu “Pestīšanas plāns”. Es ar viņu nesatikos, bet līdz pat šodienai man tas buklets ir. Es jau atrados ellē. Bija atkal jāiet prom no darba. Sieva gan bija nikna! Atkal meklēju darbu. Apciemoju paziņu darba meklējumā. Paliku pie viņa pa nakti. Viņš nedzēra un es arī nē, bet baigi gribējās. Mans dzīves stāvoklis un emocionālais noskaņojums bija drūms. Jutos kā staigājošs mironis. Kāds pieklauvēja pie drauga durvīm, un ienāca jauna, priecīga sieviete. Viņa draugam gribēja rādīt kaut ko, ko tovakar bija saņēmusi no savas grupas. Viņas acis spīdēja, rādot mums piecu gadu skaidrības monētu. Sieviete teica, ka ir alkoholiķe, apmeklē Alcoholics Anonymous un nav dzērusi piecus gadus. Es biju šokā – tik jauna un atzīst, ka ir alkoholiķe, varbūt es arī drīkstu to atzīt. Viņa braukšot rīt kopā ar AA draugiem ar riteņiem. Manā saprašanā viņa, būdama nedzeroša alkoholiķe, dzīvoja laimīgu dzīvi. Varbūt es arī to varētu. 

Atgriezies mājās, turpināju savu nožēlojamo eksistenci. Kādu vakaru sieva pārmeta man ienākumu trūkumu, un es aizgāju uz krogu. Neatceros, ko darīju tajā vakarā, atceros tikai, kā ātri braucu pa grants ceļu savā automobilī. Ceļš beidzās, un es lidoju pāri grāvim. Prāts apskaidrojās un sapratu, ka lidoju uz savu nāvi. Likās, ka ir tāds kā priekškars starp dzīvi un nezināmo. Sapratu arī, ka mana līdzšinējā dzīve ir pelnījusi to, ko baptistu mācītājs bija teicis. Es lūdzu Dievu, lai dod man vēl vienu iespēju dzīvot pēc Viņa noteikumiem. Bija pažarnieki, kuri izlauza durvis, lai es tiktu ārā no auto. Bija policija, kas aizveda mani roku dzelžos uz iecirkni. Stāstīju viņiem, ka neesmu noziedznieks, bet kārtīgs pilsonis. Pēc iepūšanas alkometrā man teica, ka normāls cilvēks ar tādām promilēm būtu bez samaņas. Divos no rīta zvanīju sievai, lai brauc man pakaļ. Braucot mājās, pirmoreiz solīju viņai, ka vairs nelietošu alkoholu. Nākamajā rītā ar sievas auto aizbraucu uz avārijas vietu. Kāds vīrs stāvēja un skatījās uz lielu koku, kuram biju aizlidojis garām. Viņš apsvēra domu, ka koks jānozāģē, jo deviņi cilvēki tur gājuši bojā. Dievs atkal bija izglābis mani no nāves.

Turēju savu nedzeršanas solījumu piecas dienas. Sāku domāt: ja reiz nedzeru piecas dienas, tad jau neesmu nekāds alkoholiķis, un iedzēru divus aliņus. Tā kā nekas nenotika, nākamajā dienā iedzēru četrus un pēc tam slāpes nevarēju vairs remdēt. Sapratu, ka ir vajadzīga palīdzība. Piezvanīju AA birojam, un tur man ieteica sapulci. Apmeklēju pirmo sapulci un gandrīz aizgāju prom. Tā notika baznīcas pagraba telpās, un uz sienas bija AA Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas, kā arī Dvēseles miera lūgsna. Mani pārņēma bailes, jo domāju ka šī ir reliģiska grupa. Izlasot Trešo soli – Dievs, kā es Viņu saprotu – un Trešo tradīciju, kur nav jāatzīst alkoholisms, tikai tas, ka vēlos atmest dzeršanu, nolēmu palikt un klausīties. Divus mēnešus apmeklēju sapulces piektdienu vakaros un turpināju dzert. Sapulcē daudzi runāja par to, ka viņi jūtoties kā atstumti svešinieki, kuri nekur neiederas. Nesapratu, jo šie taču visu mūžu dzīvoja savā dzimtajā vietā. Beidzot man ieteica iegādāties grāmatu Alcoholics Anonymous. Lasot nodaļu “Ārsta viedoklis”, sapratu, ka piederu grupai, kas nedrīkst iedzert pat vienu glāzīti, un, lai to panāktu, būs jādara Divpadsmit soļi. Pirmais un Otrais solis bija viegli izdarāmi, bet ar Trešo bija jābūt godīgam pret sevi. Bija jāatzīst, ka es nevaru un Viņš var. Pat pēc visa tā, no kā dzīvē tiku izglābts, lūgšanām pēc vēl vienas iespējas un dotajiem solījumiem, man joprojām bija grūti pieņemt Trešo soli. Bet nespēja apturēt dzeršanu lika man to darīt. Tas ir bijis vispareizākais lēmums manā dzīvē. Es to izdarīju uz ceļiem, ar asarām acīs, viskija glāzi vienā rokā un grāmatu Alcoholics Anonymous otrā rokā. Es jutu Viņa klātbūtni. Pēc tā vakara turpināju iet uz sapulcēm un meklēt sponsoru. Sāku Ceturto soli, kā tas ir aprakstīts grāmatā. Uznāca šausmīga vainas sajūta un sirdsapziņas pārmetumi. Atcerējos baptistu mācītāja iedoto bukletu. Palasīju un izpildīju lūgšanu, kura bija ieteikta. Sāka pielekt, ka jau kādu laiku neesmu lietojis alkoholu. Sāku tīt notikumus atpakaļ un atradu aptuveno savas skaidrības datumu. Atradu sponsoru un turpināju soļus. Laulība bija neglābjama, un pēc viena skaidrības gada nolēmām iet katrs savu ceļu. Lai sāktu veiksmīgu atveseļošanos ne tikai skaidrībā, bet arī profesijā, atgriezos skolā.

Kaut biju nodzīvojis 43 gadus, kļuva skaidrs, ka daudz ko no dzīves nesaprotu. Ņēmu Divpadsmit soļus kā atveseļošanas programmu ar pēdējiem trim soļiem kā dzīves pamatu. Iemācījos būt godīgs pret sevi un sponsoru. Piedzīvoju otro laulību, kurā atklāju, ka ciešu no līdzatkarības. Apmeklēju Al-Anon un radniecisku programmu alkoholiķu bērniem. Laulība bija ar atkarīgu cilvēku, kura pēc diviem haotiskiem gadiem izdarīja pašnāvību. 

Pēc laika satiku un iemīlējos AA biedrenē. Kopīgi nodarbojāmies ar AA Divpadsmit soļu programmu. Gājām kopā un atsevišķi uz AA sapulcēm. Lietojām programmu savā laulībā. Pēc augstskolas pabeigšanas biju dabūjis brīnišķīgu darbu. Dzīve bija laba. Pagāja 11 gadi, un sievai tika atklāts plaušu vēzis. Tas bija maijā, un decembra sākumā viņa nomira. Kopā mēs sapratām, ko skaidrā nozīmē bezspēcība un kā to pieņemt. Es jau kādu laiku biju atmetis smēķēšanu, bet viņa to nebija spējusi izdarīt. Dievu mēs nevainojām, bet sapratām, ka lēmumiem un rīcībai ir sekas. Dzīve ir jāpieņem ar dzīves noteikumiem. Šis notikums manā dzīve bija ļoti svarīgs, arīdzan manā garīgajā attīstībā un izaugsmē. Esmu sapratis, ka Dievs mani nesoda, bet dod iespēju attīstīties un garīgi augt. Firma, kurā strādāju, sāka samazināt darbinieku skaitu un manā nodaļā visus atlaida. Tas notika sievas slimības laikā. Atklāju, ka uzticēšanās Dievam man ir vienīgais veids, kā nezaudēt prātu. Pēc sievas nāves ierados Latvijā. Mēs kopā te bijām ciemojušies, un viņa domāja, ka man te ir vieta. Noglabāju mantas noliktavā un sāku darbu Latvijā. Atklāju, ka šeit nav pamata AA tekstu – Alcoholics Anonymous. Paliku šeit to iztulkot kopā ar darbu grupu, jo sapratu: ja ne es, tad kurš. Iemīlējos un laimīgi aprecējos ar AA biedreni. Dzīvojam pēc AA principiem un esam aktīvi AA gan kopā, gan atsevišķi. 

Es no savas puses vēlos, lai tie, kuri vēl cieš, atrod AA durvis atvērtas un ir kāds, kurš viņus sagaida. Jo bija kāds, kas to darīja man. Tas dod manai dzīvei jēgu, kā arī tā ir pateicība darbībā.

Uldis

*Pēc 1917. g. oktobra apvērsuma Krievijā nodibinātā politiskā policija “Viskrievijas ārkārtējā komisija cīņai ar kontrrevolūciju, sabotāžu un spekulāciju” ar ļoti plašām izsekošanas, izmeklēšanas un sodīšanas pilnvarām (krievu “Črezvičajnaja komissija po borbe s kontrrevoļucijej i spekuļacijej”, saīs. ČK).

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.