AA biedrs ar ilgstošu skaidrību stāsta, kā laika gaitā padziļinājusies viņa izpratne par dvēseles mieru un kādus instrumentus viņš pielieto tā sasniegšanai.
Vai es gribu izvēlēties būt par devīto vilni, kas apgāž burinieku, vai būt par pašu okeānu? Vai es vispār to varu izvēlēties? Mūsu lūgsnā ir atbilde. Es lūdzos būt par miera okeānu lietās, ko nevaru ietekmēt, un drosmi būt par spēcīgu vilni lietās, ko varu mainīt.
Par dvēseles mieru es domāju mazliet plašāk nekā lūgsnā, kurā mieru lūdzu tikai lietās, ko nespēju mainīt. Arī gadījumos, kad esmu kā bangojošs vilnis, man iekšēji būtu jāpaliek dziļā mierā, citādi savā patiesības pierādīšanā, dusmās vai aktīvajā rīcībā nespēju sevi kontrolēt un tikai izgāžu pasākumu, nevis esmu bijis drosmīgs mainīt to, ko spēju.
Pēdējos dzerošās dzīves gados mans iekšējais stāvoklis bija raksturojams kā sabombardēta atkritumu izgāztuve. Šķebinoši, pretīgi un pilnīgi neiespējami tur patverties kam dzīvam. Es slāpu pēc miera. Tik ļoti, ka bieži ilgojos aiziet, aizmigt pavisam. Mierā, mūžīgā. Nekāda cita priekšstata par iekšējo mieru man toreiz nebija.
Kad biju nonācis savā galēji zemākajā punktā, iebrēcās izdzīvošanas instinkts, un es biju spiests pieņemt lēmumu, kurš brieda gandrīz desmit gadus, tas ir, tik ilgi, kopš biju sapratis, ka savu dzeršanu un dvēseles caureju ar gribasspēku apturēt nespēju. Lēmums nelietot alkoholu. Smagāka lēmuma manā dzīvē nav bijis. Tieši tāpēc tas kļuva par manas dzīves svarīgāko notikumu. Jau pēc dienām trim tiku atalgots. Pamodos ar neparastu sajūtu, kuru sākumā neatpazinu. Man negribējās dzert! Tieksme, ar kuru gadu gadiem biju modies, bija pazudusi! Piecēlos ar dīvainu sajūtu, jo manā iekšējā pasaulē pēkšņi bija iestājies miers. Sirdsapziņa tīra, trauksme par savas eksistences bezjēdzību pazudusi. Tikai nelielas bažas, cik ilgi tas viss tā būs? Jautājums par to, no kurienes uzradās šis miers, radās stipri vēlāk. Atbildi izlasīju pēc desmit gadiem latviešu valodā iznākušajā grāmatā, “Anonīmo alkoholiķu” 5. nodaļas 58. lappusē, kur ir pateikts, kur to dvēseles mieru dod: “Kamēr mēs rīkojamies, kā, mūsuprāt, Viņš mums vēlējis un pazemīgi paļaujamies uz Viņu, Viņš dāvā mums spējas visas nelaimes uzņemt ar lēnprātību.” Respektīvi, man tiek dāvināts dvēseles miers visu lietu pieņemšanai, ja spēju ļauties kam stiprākam par mani un attiecīgi arī rīkoties.
Katram ir savs priekšstats par dvēseles mieru un tā formulējums. Mainās arī mana izpratne par to. Ir vairāki līmeņi. Sākuma līmenī bija ļoti vienkārši, jo biju laimīgs tikai par to, ka nav tieksmes, ka šodien nedzeršu, ka šodien nekādas ziepes nesavārīšu, ka manai dzīvei, iespējams, ir kaut kāda jēga. Šī sajūta bija ļoti trausla, un ilgi pa tik plānu ledu staigāt nevarētu.
Par laimi sapulcēs dzirdēju daudzas pieredzes ar tik atšķirīgajiem Augstākajiem Spēkiem, un manī beidzot atraisījās pateicīga paļāvība savam Augstākajam Spēkam, kuram sākumā biju ļāvies tikai bezcerīgā stāvokļa dēļ. Tas jau bija cita līmeņa dvēseles miers.
Tālāk savu liktenīgo lomu nospēlēja tik bieži pieminētais garīgais pārdzīvojums. Tas nāca lēni, nemanāmi, bet pamatīgi vairāku gadu procesā, kas Lielajā grāmatā nosaukts par “izglītojošo daudzveidību”. Gluži vienkārši vienā brīdī atskārtu, ka mans skats uz dzīvi, mana iekšējā pasaule ir neatgriezeniski mainījušies un tas noticis, pateicoties vadībai un sadarbībai ar kādu, kurš ir ieņēmis stabilu vietu manā dzīvē un paliks tur vienmēr. Varbūt tieši šo sajūtu var saukt par dvēseles mieru?
Vēl dziļāk tiku, izstaigājot Lielo grāmatu sponsora pavadībā. Pa ceļam ik pa brīdim pretim nāk apsolījumi! Piemēram, “tūkstošiem vīriešu un sieviešu atklāti paziņo, ka viņu dzīves un domāšanas veidā notikušas revolucionāras pārmaiņas...” (“Anonīmie alkoholiķi”, 43. lpp.) vai “mēs iepazīsim jaunu brīvību un laimi” (Turpat, 72. lpp.). Sajūtot un apzinoties, ka tas varētu attiekties vai jau attiecas arī uz mani, dziļi jo dziļi ielija miers un rāma pārliecība, ka esmu iekļuvis īstajā dzīves plūsmā.
Nākamais solis noveda pie meditācijas. Un ar tās palīdzību jau pa tiešo var nokļūt telpā, kur mājo dvēseles miers, un man vien jāspēj to aicināt sev līdzi pasaulē, kurā pašreiz mitinos.
Tuvojoties savas būtības un sava Augstākā Spēka izpratnei, apzinos, cik daudz nezināmā un cik maz zināmā, bet ir totāls miers dvēselē, ka visi ceļi man vaļā un varu turpināt, kā esmu darījis jau no paša skaidrības sākuma. Šī sajūta līdzinās Lielās grāmatas nodaļā “Atrisinājums ir” rakstītajam: “Mēs atklājām svētlaimes pasauli un strauji pārcēlāmies esības ceturtajā dimensijā, par kuru agrāk pat nesapņojām.” (Turpat, 21.–22. lpp.)
Dvēseles miers nav svētsvinīga laimes baudīšana, rāma snauduļošana vai apmierināta dreifēšana pašpietiekamības jūrā. Man dvēseles miers nozīmē nevis to, ka nav problēmu un vētru, bet gan pārliecību par to, ka es tās spēšu atrisināt un pārvarēt, ja būšu skaidrā.
Arvīds, skaidrā 27 gadus
Ja Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai.