Es nebiju pamanījusi brīdi, kad normāla, cilvēciska tieksme palīdzēt un atbalstīt otru cilvēku, bija pāraugusi apmātībā, kas vairs neļāva apstāties.
Uz savu pirmo Al-Anon sanāksmi atnācu ļoti nogurusi no cīnīšanās ar to, ko, manuprāt, alkohols bija nodarījis man un mūsu ģimenei, pilna neticības, baiļu un izmisuma. Gan Al-Anon, gan AA satiktie cilvēki, viņu dzīvesstāsti un sanāksmēs dzirdētais par Divpadsmit soļiem, par devīzēm, ko var izmantot ikdienā, mierināja un deva cerību.
Tomēr, piemēram, devīze “dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem” izraisīja arī samulsumu un neizpratni. Nevarēju iedomāties, kā tas iespējams. Nespēju noticēt, ka tas varētu kādam palīdzēt. Vēl jo vairāk – nereti dzirdētais aicinājums dzīvot savu, nevis otra cilvēka dzīvi, patiesībā radīja arī stindzinošas bailes un daudz jautājumu. Kā tad tā? Ko par mani padomās? Vai cilvēki uzskatīs, ka man vienalga, ka ļauju visam iet postā? Kā gan es varētu uzdrošināties dzīvot savu dzīvi, ja otrs man to neļauj? Viens no biedējošākajiem jautājumiem, kas nenoformulēts dzīvoja manā galvā un ko neuzdrošinājos izteikt ne grupas biedriem, ne pati sev, bija: “Vai tā došu iemeslu “Viņam” pārmest man vēl arī to, ka esmu pēdējā egoiste?”
Tomēr jautājumi un atklājumi, ko uzdrošinājos izteikt sanāksmēs un ko sadzirdēju no citiem sev līdzīgiem, ar laiku ļāva saskatīt, kas ar mani bija noticis patiesībā. Žēl, bet patiesība nepavisam nebija glaimojoša. Arvien skaidrāk atklājās, ka milzīgās bailes dzīvot savu dzīvi un izrādīties egoistei, labi apslēpa to, ka biju rīkojusies sava egoisma un paštaisnuma vadīta. Es nebiju pamanījusi brīdi, kad normāla, cilvēciska tieksme palīdzēt un atbalstīt otru cilvēku, saprātīga vēlēšanās labot kaut ko, kas sabojājies vai nedarbojas, jau bija pāraugusi apmātībā, kas vairs neļāva apstāties.
Bija kļuvis gandrīz neiespējami neturpināt uzvedību, kuru nemanot tik labi biju apguvusi, – visu pieskatīt un kontrolēt, teikt priekšā, kas ir labi un kas slikti, dot norādes, ko darīt un ko nedarīt. Arī akceptēt, ka runāšanu vairs neņem par pilnu, un šādos gadījumos atrast citus, iedarbīgākus ietekmēšanas veidus. Piemēram, radīt apstākļus, kad, manuprāt, “normāls cilvēks taču neies dzert”, izvēlēties spēcīgākus argumentus, sagaidīt, ka cilvēki rīkosies “pareizi”, cerēt, ka reiz pienāks brīdis, kad manu palīdzību novērtēs, paveikt to, ko man neviens netika lūdzis, atbildēt uz jautājumiem, kurus man neuzdeva, būt atbildīgai par visu, izņemot tādas, manuprāt, nenozīmīgas lietas kā parūpēšanās par savu dzīvi, savu veselību, sava laika organizēšanu vai savām izvēlēm.
Tikpat grūti izrādījās arī pamest bezjēdzīgo cīnīšanos un vienkārši iet savu ceļu. Visbiežāk pārņēma sajūta, ka nav izvēles, un arī pārliecība, ka man ir pilnīga taisnība un cilvēki vienkārši nesaprot vai arī ir bezjūtīgi egoisti.
Bezizejas un savas taisnības apziņas sajaukums neļāva saredzēt patiesību un neradīja vēlēšanos apstāties. Izrādījās, ka apstāties neizdevās arī tad, kad vairs nevarēja neredzēt to, ka mana nesaprātīgā uzvedība atkārtojas atkal un atkal un vairs nenāk par labu nevienam. Bija gandrīz neiespējami kaut ko mainīt, kad līdzšinējie, labi iesakņojušies ieradumi, šķiet, pasargāja no drošām nepatikšanām, no sāpēm, no bailīgās, nezināmās nākotnes, no grūti pārvaramās sajūtas, ka šoreiz gan tikai jāpacenšas vēl vairāk, jāsaņemas, jāatrod spēks pielikt vairāk pūļu. Nepameta sajūta, ja palaidīšu vaļā savu “tvērienu”, kaut kas sabruks, kaut kas slikts notiks ar mani un arī ar citiem, un galvā sāka rosīties scenāriji, kā visiem būs vēl sliktāk.
Atceroties savas šaubas un grūtības, nebrīnos, ja sanāksmē pēc aicinājuma dzīvot savu, nevis otra cilvēka dzīvi, no jaunatnācēja dzirdu: “Vai gribat teikt, lai es pārtraucu censties un noskatos, kā nomirs, sabruks, kā ies bojā vai nu dzerošais tuvinieks vai kopīgās mājas, vai kopīgi uzsāktais bizness, vai bērnu nākotne?” Šķiet, ne vien es, bet mēs, alkoholiķu tuvinieki, iemācāmies patiešām ticēt savai taisnībai, savai nesavtībai, savai neaizvietojamībai līdz pēdējam vai vismaz līdz brīdim, kad turpināt pa vecam vairs nav iespējams.
Kāda laime ir atziņā, ka vistumšākais brīdis ir pirms rītausmas! Laime ir katram dotajā iespējā, ka pēc savas sakāves atzīšanas var dzimt patiesa vēlēšanās mainīties. Esmu bezgala pateicīga Dievam, Al-Anon un AA sadraudzības biedriem par to, ka tajā neticamajā brīdī, kad arī manī šī vēlēšanās radās, blakus bija sadraudzības biedri, kas saprata, iedrošināja un atbalstīja.
Izrādījās, ka aicinājums likt mierā citus un pievērsties sev atbrīvoja no bailēm un deva drosmi uzņemties atbildību par sevi, savu dzīvi, par savām jūtām un savām izvēlēm.
Beigu beigās aicinājums dzīvot pašai savu dzīvi, kas senāk mani biedēja tieši tāpēc, ka likās egoisma vadīts, šodien man nozīmē nevis aklu sekošanu savām iegribām, nevis nerēķināšanos ar citiem, bet tieši palīdz un iedrošina izvēlēties dzīvi, kas var būt noderīga gan pašai, gan tuviniekiem. Šodien es atļaujos pat cerēt, ka mana izvēle dzīvot savu dzīvi var palīdzēt vēl kādam, kurš ir grūtībās. Kādam, kuram neizdodas saskatīt, ko mēs darām, sekojot savam egoismam, bet ko – patiesas līdzcietības un mīlestības vadīti.
Mīlestībā –
pateicīgā Al-Anon dalībniece
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.