Gadiem ilgi viņa nes vēsti gan ārstniecības iestādēs, gan cietumos. Kāpēc?
Šķiet, ar pirmo kalpošanu saskāros otrajā skaidrības gadā, kad kāda AA māsa mani uzaicināja piedalīties sapulču veidošanā Sauriešu tuberkulozes slimnīcā. Bija 2002. gada vasara. Pirmajos divos skaidrības gados vēl biju nepārliecināta, bija situācijas, kas uzdzina bailes. Pilnībā paļāvos uz pieredzējušās māsas plecu. Pirmajā sapulcē sanāca ap 20 cilvēku – pacientu. Dalījāmies savā pieredzē, cilvēki bija ieinteresēti. Ar katru nākamo reizi dalībnieku kļuva mazāk. Pēc laika uz sapulcēm sāku braukt un tās vadīt tikai es viena. Bija jāpārkāpj savai nedrošībai, bet, tā kā dalībnieki jau bija zināmi un atbalstoši, nedrošību pārcietu. Atceros visilgāk izturējušos – jaunu vīrieti un divas sievietes. Pēdējās sapulcēs nāca tikai viņi, tad pa vienam vien izrakstījās no slimnīcas, un tā arī sapulces izsīka. Reiz ierosināju tēmu par mājām. Pašai tās sāka bieži mainīties, arī slimnīcas iemītniekiem temats varēja būt aktuāls, jo dažiem māju īsti nebija. Tomēr dalījos pamatā es pati un cerēju, ka citi varbūt par to aizdomājās. No šī laika atceros vēl kādas sievietes teicienu: “Kad bija ko dzert, dzēru, kad nebija ko dzert – nedzēru.” Tas bija tieši kā par mani pirmajā centienu gadā AA, kad atkritu un atkritu.
Kad biju piecus gadus skaidrā, sāku piedalīties kalpošanā Liepājas narkoloģiskajā nodaļā. Viena no māsām tur bija nokļuvusi “izlūkos” – atkritiena dēļ. Viņas atkritiens kļuva par svētību sadraudzībai, tās biedriem un arī pacientiem, no kuriem daļa uzsāka skaidrības ceļu. Iznākot no narkoloģijas nodaļas, viņa uz sapulci atveda vēl trīs pacientes, no kurām viena palika pie mums pusgadu. Abas pārējās gan īsāku laiku. Māsai bija radies entuziasms rīkot vēsts nešanas sapulces narkoloģiskajā nodaļā. Grupas biedri atsaucās, un tā tas ap 2005. gadu sākās. Parasti tikšanās rīkojām vairāki – līdz pat sešiem cilvēkiem. Izgājām cauri nodaļai, ieskatoties palātās un aicinot pacientus uz Anonīmo alkoholiķu sapulci, kurai administrācija bija atvēlējusi vietu 6. palātā, vēlāk – vestibilā. Bija, kas nāca, bija, kas atteicās. Cilvēki saguruši, samocīti, daļa – apdulluši. Sapulcē katrs izstāstījām savu dzeršanas stāstu, sekoja sarunas, diskusijas, jautājumi, daži no pacientiem dalījās.
Atmiņā palikuši vairāki gadījumi. Bija vecs vīrs, kuram pazudusi saprašana, viņš runāja pa vidu pilnīgi par citām tēmām. Vairākus cilvēkus nodaļā sastapām atkal un atkal, un atkal. Arī bērnus, gadus 10–13 vecus. Daudzi izteicās ar pretestību, neticību, citi – ar ironiju. Kāds no viņiem sapulcē uzvedās it kā izaicinoši, uzdeva neticīgus, provocējošus jautājumus, bet galu galā dedzīgi iesaistījās sadraudzībā, bija sajūsmā par narkoloģiskajā slimnīcā dzirdēto AA vēsti. Pēc diviem gadiem viņš atsāka lietot un zaudēja dzīvību, atkarības uzvarēts. Vairāki cilvēki no tiem laikiem ir ar mums sadraudzībā vēl šobaltdien.
Ko kalpošana tiem, kas cieš, deva man pašai? Sākumā devos citiem līdzi tāpēc, ka tā it kā vajag. Vēlāk pienāca laiki, kad iet negribējās – priekš kam, lai iet tie, kas nav gājuši. Bet pēc tam bija brīži, kad jutu ciešanas pati savā dzīvē, personīgas sāpes, vientulību, pamestību, un tad gribējās atsākt kalpošanu narkoloģiskajā, jo tā bija kā veldze dvēselei… Kādā reizē gaidīju mūsējos slimnīcas vestibilā. Nesagaidīju, zvanīju, izrādījās, ka vairāk neviena nebūs. Apjuku, domāju – prom jau neiešu, saņēmu drosmi un devos augšā viena. Apstaigāju palātas, novadīju sapulci. Un tā vairākas reizes. Ir bijis, ka 6. palātā sēžu, gaidu, neviens nenāk. Ir bijis, ka pasmejas par visu šito kustību. Toreiz ņēmu un aizgāju prom. Braucot autobusā mājup, kļuva tik slikti ap dūšu, ka esmu aizgājusi par ātru, un zvana telefons – viens mūsējais, kas bija nokļuvis atkačkā, saka, ka tomēr citi nolēmuši nākt. Tā bija reize, kad apņēmos turpmāk izvēlēties nevis par labu savam lepnumam, bet kam citam. Laikam Augstākajam Spēkam, pazemībai.
Kādā reizē braucu ar stopiem no Lietuvas. Neveicas, tuvojas pēcpusdiena. Narkoloģijas sapulces bija, šķiet, pulksten piecos. Es vēl ap četriem stāvu Lietuvā uz Palangas ceļa, neviens neapstājas. Saprotu, ka narkoloģija šodien būs jāizlaiž, jo līdz slimnīcai vēl jākratās ar sabiedrisko, tātad nekā. Te apstājas auto, priekšā sēž divi pilnīgi pilli vīri, aizmugures sēdeklis un bagāža pārbāzti ar mantām. Aizvedīšot. Domāju, ko darīt? Saku – te nemaz nav vietas. Viņi izkāpa, atkrāva aizmugures sēdeklim vienu pusi, iekāpu, un tā mēs braucām. Neatceros, vai kaut ko stāstīju arī par AA, vispār cenšos nest vēsti katrā izdevīgā gadījumā. Viņi no Lietuvas brauca uz Ventspili strādāt. Prasīja, kur Liepājā izdevīgāk nogriezties. Nopriecājos un paprasīju, lai aizved mani līdz slimnīcas pagriezienam, un tur jau tālāk ir arī ceļš caur Kapsēdi uz Ventspili. Tā man izdevās paspēt uz sapulci precīzi laikā.
Cietumu kalpošana sākās ap 2015. gadu. Uz to stipri nerāvos, jo sievietēm tas it kā nav piemēroti, bet ap to laiku mani uzaicināja kalpot cietumā no ticīgo draudzes. Kad jau labu laiku biju piedalījusies, tad jau – ko tur, pievienojos arī AA kalpotāju grupai. Neliela daļa apmeklētāju bija kaut cik ieinteresēta vai vismaz neitrāla, bet dominēja pretestība, noraidījums. Sapulces tomēr notika, lai arī ne tādas, kā gribētos ideālajā variantā, kur visi nāktu vienā prātā un ar vienu mērķi. Ar laiku gan tas ir mainījies, varbūt tāpēc, ka sapulcēs tagad dominē dalībnieki, kas vēlas palikt uz skaidrā ceļa.
Pati es neesmu bijusi ne atpumpēšanā, ne ieslodzījumā. Lai ietu pie cilvēkiem iestādēs, prasās kaut kā identificēties, sajust, ka esmu kaut kam līdzīgam gājusi cauri. Ieslodzījumu esmu izjutusi tik daudz, kā būdama psihoneiroloģiskajā slimnīcā aiz restēm un slēgtām durvīm. Tas gan ir citādi, jo ilga tikai dažus mēnešus un nebija kā sods, bet nonācu tur ārstēties. Ir gan cita situācija, kuras dēļ identificējos... Gadiem kopju aprūpējamu cilvēku ar īpašām vajadzībām, brīžiem esmu kā piesieta. Ja kur eju, tad salīkusi ar ratiem un smagumiem. Šajā periodā uz cietumu gāju kā uz atbrīvošanu, kur varu pabūt viena citā garīgajā dimensijā nekā mana ikdiena. Saprotu gan, ka tas ir nesalīdzināmi. Es mājās skatos pa logu un varu jebkurā brīdī iziet laukā, bet cietumā pat skats pa logu ir uz kailiem mūriem, un tā gadiem ilgi.
Manā dzīvē ir bijušas lietas, ar kurām varu dalīties tikai īpašā lokā, piemēram, sieviešu cietumā, kur reiz bija svētība piedalīties AA kalpošanā. Dzerošās dzīves beigu posmā reiz uzskaitīju, ka esmu uznesta gan dzīves virsotnē, gan padibenēs, pabijusi viskautkur, vien cietumā nē. Toreiz neiedomājos par psihiatrisko slimnīcu, bet gadu vēlāk tajā nonācu. No ieslodzījuma gan tiku saudzēta, tāpēc apmeklēju kā viesis.
Inga A.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.