Kā es neizvairos no alkohola!

Ar Divpadsmit soļu programmas palīdzību nedzeršana saviesīgos pasākumos būs tikpat

dabiska kā bikšu uzvilkšana, izejot no mājas.



Bija drēgna 2018. gada ziemas diena. Sniegs jau atkal bija mūs piečakarējis un kavējās. Lai arī vien pāris dienas šķīra šo brīdi no Ziemassvētku maģijas, pilsētas ielas izskatījās noplukušas, pelēkas un pretīgas. Bet varbūt man tā tikai likās. Kā nekā es nebiju dzēris vien aptuveni 50 dienas, un pirmssvētku noskaņas bija sašūpojušas manu trauslo skaidrības sākumu. Pirmo nedēļu eiforiju bija nomainījušas šaubas. Šo šaubu manifestācija bija iekšējā balss, kas mēģināja mani pierunāt nodzert šos svētkus, un pēc tam, ar 1. janvāri, tad gan, tad sākšu jaunu skaistu dzīvi. Vienīgais veids kā apklusināt šo balsi bija AA sapulces. Tajā laikā sapulces apmeklēju katru dienu, tāpēc arī šajā drēgnajā vakarā devos kādas sapulces virzienā, līdz attapos sev līdz šim nezināmā AA grupā.

“Es ar cilvēkiem, kas dzer, netiekos un vietas, kur tiek lietots alkohols, neapmeklēju!”– tā skanēja kāda vīra viedais padoms pēc tam, kad biju dalījies pieredzē par kādu pirmsziemassvētku ballīti, pēc kuras dabūju vest mājās piedzērušos draugu. Citi vecie (šīs sapulces dalībnieku vidējais vecums bija ap 60) piekrītoši māja ar galvām, kolektīvi piebalsojot padomu devējam. Varbūt saklausīju šī vīra dalīšanās saturā ko vairāk nekā tikai viņa viedokli, bet šķita, ka viņš ar pārējā kolektīva piekrišanu pārmetoši māca mani, jauno gurķi, ka turpmāko dzīvi man labāk būs izvairīties no vietām, kurās tiek dzerts, un cilvēkiem, kas to praktizē.

Tajā visā klausījos ar nelielu izmisumu. Savā mājas grupā regulāri pieredzes bagātākajiem skaidrajiem dzērājiem uzplijos ar dažnedažādiem praktiskas un teorētiskas dabas jautājumiem, un neviens nekad neteica, ka turpmāko dzīvi man vajadzēs izvairīties no alkohola. Gluži pretēji, mans sponsors un citi ilgdzīvotāji mierināja, ka atturēšanās nav šīs programmas mērķis. Man ļoti simpatizēja kāda mājas grupas biedra stāstītais, ka viņš ir precējies ar cilvēku, kurš mēdz lietot alkoholu un ka viņu mājās rīkotajās ballītēs viesiem tiek pasniegts gan vīns, gan citi dzērieni. Mani nomierināja doma, ka dzīve skaidrā var būt pilnīgi normāla. Zināju, ka man patīk svētki, arī tie svētki, kuri daudziem alkoholiķiem nepatīk, kā piemēram, ģimenes Ziemassvētki vai draugu Jaungada ballītes. Man bija (vēl aizvien ir) ļoti svarīgi, lai es varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, iet uz tusiņiem un ballītēm, doties līdzi draugiem, kad tie apmeklē bārus vai klubus, un baudīt labu kompāniju arī tad, ja šī kompānija lieto kādas apreibinošas vielas. Lūdzu nepārprotiet, tāds nav un nebija mans pašmērķis – spēt uzturēties dzerošā kompānijā. Tāpat noteikti nevēlējos būt daļa no cilvēku grupas, kuras galvenais mērķis ir apreibināties. Bet izvairīties no vietām un cilvēkiem, kas lieto alkoholu, bija pārāk liels upuris, kuru nebiju gatavs nest.

Sākotnēji, protams, izvairīšanās no bīstamām vietām ir laba stratēģija. Bet tas, ka šādu ceļu piekopj vīrs ar jau cienījamu skaidrības stāžu, mani samulsināja. Šai sapulcei bija divas daļas, un pauzes laikā es devos prom. Sazvanījos ar sponsoru, un, kā jau biju cerējis, viņš mani nomierināja, ka atlikušo dzīvi man nevajadzēs izvairīties, tā vietā ar Divpadsmit soļu programmas palīdzību nedzeršana saviesīgos pasākumos būs tikpat dabiska kā bikšu uzvilkšana, izejot no mājas.

Protams, pirmajos mēnešos tas nebija viegli. Pirmā draugu Ziemassvētku ballīte bija īsts pārbaudījums. Vēl nebiju skaidrā pat divus mēnešus, iekšēji ar sevi nepārtraukti debatēju un mēģināju apklusināt alkoholiķi sevī, kurš mani teju pierunāja pastiepties pēc vīna pudeles, bet izturēju. Kad devos mājās, sajutos, kā uzvarējis pasaules čempionātu visu sportu sportos. Man likās, ka man pienākas balvas, ziedi un medaļas par šādu varoņdarbu, bet neviens pat nepamanīja, ka es nedzēru.

Kad bija pagājuši seši manas skaidrības mēneši, devos uz pasaules čempionātu hokejā Bratislavā (nevienam neiesaku tik agrā skaidrībā doties uz līdzīgu pasākumu). Biju nonācis vietā, kur visi dzer, kopā ar cilvēkiem, kuri visi dzēra. Kādā brīdī draugi iegrūda man rokās divus alus kausus: “Paturi. Mēs aiziesim uz tualeti!” Stāvēju hallē un skatījos griestos, man bija bail pat aci uzmest tiem alus kausiem, jo likās – tiklīdz uz tiem paskatīšos, viņi paši ielīs manā mutē. Bet es izturēju visu čempionātu un mājās atgriezos kā uzvarētājs. Atkal jau neviens man medaļu par to nepasniedza.

Bet ar laiku šī cīņa un atturēšanās pazuda, gluži kā man tika solīts. Es speciāli nemeklēju svētkus un vietas, kur cienā ar grādīgo, bet, ja manā ceļā bija kāds pasākums, kuru gribēju apmeklēt, es to darīju, neskatoties uz nekādiem apstākļiem. Un tad, pavisam nemanot, es aptvēru, ka vairs nemēģinu atturēties, man vienkārši vairs alkohols neinteresē.

Tagad, pēc vairāk nekā trīs gadu skaidrības, Ziemassvētku tirdziņa apmeklējums mani vairs nesatrauc par spīti karstvīna aromātam gaisā. Es mierīgi dodos līdzi draugiem uz krogu un bez problēmām piedalos sarunās, lēnām dzerot savu dzērveņu sulu. Es apmeklēju sporta pasākumus un eju uz saviesīgiem banketiem, un labi pavadu tur laiku. Esmu lūdzis tuvākos draugus un ģimeni atbrīvot mani no pudeļu atkorķēšanas un glāžu sapildīšanas pienākumiem, jo līdzīgas aktivitātes man vēl aizvien nedaudz uzdzen stresu. Apzinos, ka neesmu imūns pret noraušanos, un nevēlos raustīt lauvu aiz ūsām, bet pārstāt apmeklēt zoodārzu pavisam arī neesmu gatavs.

Oskars K.


60 views0 comments

Recent Posts

See All