Lūgšana viņam ir iespēja piekļūt tam neskartajam iekšējam prātam, kas ir daļa no visu vadošā Lielā Prāta.
Jūs jau zināt, kā tas ir – viens nelāgs aizkaitinājums pēc otra. Gadiem ejot, biju iekritis paradumā ļaut sīkām lietām mani uztraukt un auklēt aizvainojumu, jo neapzinājos, ko sev nodaru. Es uzskatīju, ka tās ir dzīves melnās strīpas, īpašas, domātas man – sevišķi man. Kad tās pārgāja, atskatoties es redzēju, kas bija noticis. Dažas glāzes, ko izlaku, nez kādā veidā pārvērtās dažās pudelēs. Vēlāk, pilns nožēlas un stingras apņemšanās, es varēju būt diezgan objektīvs. Protams, es sev glaimoju, ka biju ļoti gudrs, lai gan pēc katras tādas epizodes mana pašcieņa ievērojami saruka. Šķita, es nespēju apstāties. Bet tad es piedzīvoju pēkšņas pārmaiņas.
Kādu laiciņu pēc tam, kad biju publiski atzinis, ka esmu alkoholiķis, un palūdzis palīdzību, man gadījās nelāga diena. Tā bija sevišķi draņķīga diena, jo notiekošais bija ikdienišķi maznozīmīgs, taču ieslēdza manā galvā vecu, vecu plati, un es teju nepamanīju, ka tā atkal spēlē.
Man bija jāsazinās ar kādu vīrieti, taču neizdevās viņu sazvanīt. Pēc vairāk nekā stundu ilgiem mēģinājumiem man bija jādodas ārpus mājas. Aizbraucu uz pilsētu un pa vidu darīšanām atkal un atkal mēģināju viņu sazvanīt no dažādām telefona būdiņām, kad vien man izdevās sameklēt kādu, kas bija brīva un darbojās, un kurā kāds nebija man deguna priekšā iešmaucis iekšā pirmais. Kronis visam bija brīdis, kad enerģiska sieviete gados aizskrēja man garām uz vienīgo pieejamo sabiedrisko telefonu, uzlika roku uz aparāta un glūnēja uz mani. Es atkāpos. Tad viņa ērti iekārtojās garai ziemas pačalošanai. Mani zobi bija sakosti, un žoklis sāpēja. Beigu beigās man izdevās sazvanīt vīrieša darbavietu, taču sekretāre paziņoja, ka viņš tikko kā izgājis. Jutu, ka viss ir pret mani, un vecā plate manā galvā sāka skanēt skaļāk.
Uzjautrinošā un brīnišķīgā šī notikuma daļa bija tā, ka es pirmo reizi mūžā apzinājos, kā manas emocijas uzkarst līdz mutuļojošam niknumam. Vājprātīgā plate sāka spēlēt automātiski, un es biju spiests to klausīties līdz galam. Bet es nelaidos savā ierastajā trakajā dejā līdzi mūzikai. Es biju baisi – to domāju burtiski – ieinteresēts izjust un novērot spriedzi un noskatīties, kā mazais nezvērs gremo.
Kad dziesma bija izskanējusi līdz galam, biju izcīnījis lielu uzvaru, pietiekamu konkrētās dienas konkrētajām pāris stundām. Es neiedzēru. Un es ieguvu drosmes avotu šodienai, kas arī bija viss, ar ko es spēju tikt galā. Tas nebija viegli.
Bet esmu aizsteidzies notikumiem pa priekšu, tāpēc ļaujiet man patīt bildi mazliet atpakaļ. Kamēr vēl biju nikns, manas savaldības trosēm draudēja pārtrūkšana, un es zināju, ka visapkārt ir sēkļi. Apspiestas dusmas dārdoši brieda sprādzienam, viltīgi zinot, ka tas izraisīs rikošeta haosu manā galvā. Veca vainas apziņa un pašnoniecināšanās pievienojās izrādei. Es sev nepavisam nepatiku, un es to zināju. Biju nobijies, tāpēc ienīdu pasauli, bet uzdrošinājos tikai nikni lūrēt uz cilvēkiem sev apkārt. Tad apvainojos par naidu, kuru dabūju pretī. Atpakaļceļā uz mājām biju iegriezies pārpildītā lielveikalā, lai iegādātos ēdienu. Aizņemtas, pārņemtas, nevērīgas mājsaimnieces grūstīja manus iepirkumu ratiņus, līda man priekšā un garām, sniedzoties pakaļ precēm. Man bija jāiedzer. Varbūt… vienu glāzīti… varbūt divas…
Nākamajā lielveikala ejā rindojās kārdinošākais alkoholisko dzērienu klāsts, kādu man jebkad bija nācies redzēt, taču manas lielās pārmaiņas atradās plauktā blakus: grēdas ar gigantiskajām šokolādes tāfelēm. Es paņēmu divas. Man likās, ka cilvēki pievērš uzmanību tam, kā es noriju pusmārciņu šokolādes, taču es apēdu visu tāfelīti, un tas man palīdzēja. Biju tik nepatīkami pilns ar saldumiem, ka man bija jāsmejas, un līdz ar to spriedze pagaisa.
Divu, nevis vienas šokolādes tāfelītes paņemšana atspoguļoja manu veco dzeršanas ieradumu atkārtošanos: viena pudele nekad nebija gana, man bija jābūt rezervei, katram gadījumam – taču šī rezerve nekad netika atlikta mājas bārā. Tās vienkārši nekad tik ilgi nepietika. Apžēliņ! Es nevarēju uzsākt to pašu ar saldumiem. Tiesa, tas būtu bijis labāk nekā alkohols, taču manas atkarības pārnešana uz ēdienu neiederētos manā plānā nomest svaru: tā tikai radītu jaunu cīņu. Man bija dzīvībai nepieciešami būt brīvam, brīvam izvēlēties to, kas man ir vislabāk, un nepieļaut, lai gadiem ilgi veidojusies apmātība ievelk mani situācijās vai darbībās. Es nevarēju atļauties iekšēju konfliktu, tāpēc pievērsos lūgšanai. Es biju atkarīgs no lūgšanas.
Man lūgšana ir veids, kādā es domāju par to, par ko es domāju. Lai vai kā, es ticu Dievam, tikai es Viņu saucu citā vārdā: par Augstāko Spēku. Esmu pārliecināts, ka dzīvība manī ir daļa no šī spēka, un šis spēks ir manī.
Tā es noskaitīju vai nodomāju lūgšanu pēc palīdzības, un mans prāts no atmiņu dzīlēm saņēma stāstu no seniem laikiem, kad man neklājās tik labi. Kāda, man līdz šai baltai dienai neskaidra, iemesla dēļ es atlaidu vaļā savas bažīgās domas un aizvietoju tās ar pateicību uzskaitījumu par dažām no labajām lietām savā dzīvē. Sāku ar lietām, kuras redzēju apkārt savā istabā, lietām, kurām varēju pieskarties, arī kurpēm, kuras man bija kājās. Pamazām sāku justies labāk. Manas domas pieņēmās spēkā un ieguva mirdzumu, tāpēc pievērsos savas dzīves nemateriālajām vērtībām, kur vien varēju atrast auglīgu augsni “paldies” iesēšanai. Atceros, ka sajutos labāk, un tāpēc biju spējīgs pievērsties tam, kas man bija jādara – jā, tagad es atceros, man bija jāiegādājas jauna automašīna. Man bija ļoti maz naudas – un viss atrisinājās veiksmīgi. Paņēmu automašīnu kredītā. Brīnums? Nē, atbilde, vienkārši loģiska atbilde.
Man šī lūgšanu lieta nav vis kaut kādas muļķības, bet gan drīzāk iespēja. Un tomēr man bija jāiemācās, kā lūgties, lai nesanāktu tā, ka es atmestu šo lietu tikpat ātri, cik ātri biju uzsācis. Man bija jāiemācās, un es joprojām mācos, kā caur iekšējiem vainas apziņas un atraidījuma modeļiem piekļūt tam neskartajam iekšējam prātam, kas, es jūtu un zinu, ir daļa no visu vadošā Lielā Prāta. Es to redzu tā.
Vecie ieradumi un ilggadējas uzvedības modeļi uztur manā prātā veco plašu atskaņotāju ar tā drūmo, saniknoto vilšanās meldiņu, taču tagad es vairs nebaidos. Es spēju stāties tam pretim. Es netieku ierauts iekšā. Es neriju saldumus. Spriedze izklīst, kad es apzināti kļūstu pateicīgs un praktizēju pateicības. Es sarunājos ar Dievu sevī, un man tas strādā.
Es palūdzu palīdzību AA, un to saņēmu. Es lūdzos, lai saņemtu atbildes un lietas, un man tika parādīts, kā ir jālūdz. Esmu saņēmis dažas atbildes, un dažas no lietām.
Paldies, Dievs.
R. K., Malibu, Kalifornija
1959. gada janvāris
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (January 1959). Reprinted with permission.