Ārstniecības iestādē viņš redzēja labāko skaidrības reklāmu.
Par Anonīmajiem alkoholiķiem biju vien pavirši dzirdējis, redzējis šo “sektu” Holivudas filmās – un arī tad, tēlaini izsakoties, mudīgi pāršķīru lappusi vai patinu sižetu uz priekšu. Patiesībā nezināju, vai šādas kopas eksistē arī Latvijā, un neinteresējos par to. Jo es taču nebiju nekāds alkoholiķis! Nu labi, dzēru gan teju ik vakaru un diezgan daudz, jo biju pelnījis atelpu pēc saspringta darba! Bet ne jau kādus draņķus vai stipros. Jau sen biju pārgājis uz labu sarkanvīnu, kas pat uzlabojot asinsriti un ko tur vēl.
Dažreiz nācās iestiprināties jau no rīta, lai spētu normāli funkcionēt, tomēr savu darāmo padarīju pietiekami labi vai gandrīz lieliski. Alkohola lietošanas dēļ radušās nepatikšanas darbā gan sāka piemeklēt jau visai regulāri, un tas rīvēja kantes manam ierastajam perfekcionismam. Biju pamanījies kārtējā paģiru rītā uz gadu zaudēt auto vadīšanas tiesības, bet arī tas man nelika atzīties sev, ka mani paradumi ir tipiski alkoholiķiem un ka vajadzētu lūkot, kā šo problēmu risināt. Es negribēju saprast šos mājienus ar mietu. Jo tad taču būtu tikai loģiski atteikties no šādiem paradumiem, no maldīgās brīvības! No cilvēkiem, kuri, labu vēlot, atļāvās norādīt uz manām neveselīgajām attiecībām ar alkoholu, centos vienkārši izvairīties un, esot skaidrā, pat kādā veidā sarkastiski atkosties. Sieva jau vairākus gadus bezcerībā par šo tēmu vairs nerunāja. Bez panākumiem izmēģinājusi visu, kas vien bija ienācis prātā vai kaut kur izlasīts, nu viņa cieta klusu un klusi cieta. Dažkārt mājas viesībās es spēju izdzert pāris glāzītes un apstāties – vai tad tas nav apliecinājums, ka man problēmu ar dzeršanu nav!? Vienlaikus es tomēr (sev) atzinu, ka patērēju krietni daudz alkohola un manām iekšām ir jātiek ar to galā. Zināju, ka akna nesāp, nedod ziņu par pārslodzi, zināju, ka man jau ir hepatoze vai kā nu to stadiju sauc un līdz aknu mazspējai un citām letālām kaitēm ir tikai viens nezināma garuma solis. Par to patiešām satraucos un prātoju, ka nebeidzamos vīna litrus tomēr vajadzētu ierobežot, samazināt, izretināt. Teiksim, no jaunnedēļas. Nu, vai varbūt uzreiz pēc svētkiem, no marta, jūlija, oktobra, jaunā gada…
Slimība, nevis rakstura vājums
Galu galā iemīļoto darbu (vispār es biju labs profesionālis, tāpēc mani grēki jau vairākkārt tika piedoti) es tomēr zaudēju, jo visam ir savs mērs. Profesijas pamatā ir kvalitatīva komunikācija ar cilvēkiem, klientiem, un firmai ir jārūpējas par savu tēlu un prestižu. Loģisks un pelnīts iznākums. Biju viens, paģirains un morāli sagrauts otrā pasaules malā. Šis brīdis sakrita ar briesmīgu fizisko pašsajūtu (cik negaidīti, vai ne?), ko izraisa abstinence pēc ilgstošas, pārmērīgas lietošanas: nelabumu, nespēku, svīšanu, drebuļiem, dzelteniem acu āboliem. Kad saproti, ka šādā delīrijā nudien var nomirt. Kad pajautā sev: vai tiešām vajag vēl kādu apliecinājumu, lai beidzot atzītu, ka alkohols ir mana problēma? Kad nopērc nudien pēdējo vīna pudeli, lai vispār izdzīvotu. Un rīsties jau pirms mēģinājuma kaut ko iemānīt protestējošajā kuņģī. Kad negribi dzert, bet nevari nedzert, un par varītēm apspied saindētā organisma konvulsīvās pūles pretoties vēl vienai indes devai.
Tāds bija mans dibens, mans atspēriena punkts skaidrībai. Mana motivācija, mana pārliecība, ka neparko vairs negribu tādu (ne)dzīvi, ka jābūt taču kādai iespējai izlauzties, jābūt kādai izejai no šī mūžīgā labirinta. Mans pirmais solis, ko spēru pats, un izrādījās, ka tas sakrīt ar Pirmo soli AA programmā, kur tas lieliski definēts.
Iespēja radās. Precīzāk – es to mērķtiecīgi meklēju un atradu. Vai arī to man piespēlēja Augstākais Spēks – ko nu kurš tā sauc. Jau pēc nedēļas biju rehabilitācijas programmā. Pirms tam man bija visai miglains un nepareizs priekšstats par to, kas tur notiek, jo jebkādu attiecīgo informāciju manas alkoholiķa smadzenes vienkārši nepielaida klāt, bloķēja. Tagad es biju atvērts visam, kas caur pašizziņu ļautu atrast veidu, kā neatsākt iedzert atkal.
Pirmā man nozīmīgā ziņa bija tā, ka alkoholisms ir slimība, nevis rakstura vājums. Un attiecīgi – to tāpat kā citas slimības (piemēram, caureju) nevar apturēt ar gribasspēku. Sliktā ziņa bija tā, ka atšķirībā no aknām, kuras spēj atjaunoties vai kuru stāvokli nedzerot iespējams uzlabot, šī slimība ir neārstējama. Vienīgais mierinājums – ar to var itin labi sadzīvot, it īpaši, ja praktizē piemērotu terapiju. Kādu? Vienkāršas, patiesas pārrunas ar sev līdzīgajiem, kuri labprāt uzklausīs manu sāpi un dalīsies ar savējo.
Labākā skaidrības reklāma
Pacientu kolektīvs rehabilitācijas programmā bija visai raibs, liela daļa rehabilitācijā bija nokļuvuši valsts finansējuma ietvaros, dažus bija iekārtojusi ģimene, vēl kādu – “labais” darba devējs. Lielākā daļa arī izskatījās pēc alkoholiķiem, dažs pat neslēpa, ka, līdzko tiks ārā, grasās pienācīgi atzīmēt programmas absolvēšanu, un man atkal piezagās šaubas, vai tiešām esmu tāds pats kā viņi, kaut arī spogulis, maita, diemžēl nebeidz to apstiprināt. Tagad zinu, ka šī viltīgā slimība savus upurus nešķiro, tā ir izplatīta itin visos sabiedrības slāņos. Mēs tikai biežāk pamanām nodzērušos bomzi (lai nodomātu: re, ar mani gan tā nav!), nevis funkcionējošu, vēl strādājošu, bet tāpat alkānu. Savukārt vairākumam nedzerošo alkoholiķu ar kaut cik vērā ņemamu skaidrības stāžu akūtās slimības pēdas sejā vairs nav izlasāmas.
Ārstniecības iestādē mūs itin bieži apciemoja un savā pieredzē dalījās cilvēki, kuri nu nekādi neizskatījās pēc alkoholiķiem. Jauni, kopti, skaisti ļaudis. Bija arī gados vecāki. Katru reizi, pamanot kārtējo ciemiņu, nodomāju, ka šis vai šī ir vēl kāda pasniedzēja, vieslektors, kāda (līdzatkarīgā) draudzene vai sieva. Bet nē! Cilvēks nosauc sevi par alkoholiķi un izstāsta tāāādu stāstu iz savas dzerošās dzīves, kas nepavisam neiet kopā ar bildi, ko redzu. Man tā bija labākā skaidrības reklāma. Viņi DZĪVO, nevis nemitīgi cieš un žēlo sevi! Skat tik, tātad var!
Tāpat rehabilitācijas programmas laikā tika dota iespēja apmeklēt tuvējās AA sapulces Vecmīlgrāvī. Tā nu mana pirmā iepazīšanās ar Anonīmajiem alkoholiķiem bija krieviski runājošajā grupā “Pričal”, pēc tam arī latviskajā “Oāzē”, sanāca trīs sapulces nedēļā. Neizlaidu nevienu no tām, vēlāk apmeklēju arī vairākas citas grupas, visbeidzot izvēlējos, kuru saukt par savu mājas grupu, kaut gan laiku pa laikam aizeju arī uz citām sapulcēm. Atsvaidzinājumam, dažādībai, jauniem stāstiem.
Arī šajās grupās ir visatšķirīgāko vecumu un profesiju cilvēki. Arī šeit nereti var pabrīnīties, kad kāds vai kāda ar slimībai gauži neraksturīgu ārieni sevi nosauc par alkoholiķi. Mani iepriecina jaunieši. Kur viņi ņēmuši tik daudz prāta, lai savlaicīgi saprastu alkohola varu un viltību? Varbūt tieši šajās sapulcēs? Vai arī – 10, 20 un vēl vairāk gadu skaidrā, bet vienalga alkoholiķi? Un joprojām nāk uz sapulcēm? Stāsta par savu atkarību, it kā būtu nonākuši tās varā aizvakar. Jā, tāda ir šī slimība. Neārstējama. Ja pacelsi pirmo glāzīti, tā var izrādīties pat nāvējoša. Tāpēc ir tik būtiski sev to atgādināt, paklausīties citu šīs ligas piemeklēto pieredzē, priecāties (arī kopīgi) par katru dienu skaidrā. Vai ar to pietiek? Kur slēpjas šīs terapijas atslēga? Es nezinu. Bet nu jau vairāk nekā četrus gadus tā strādā, un šodien esmu skaidrā.
Pieredzes atbalss
Nepavisam nav tā, ka man patīk itin visi mani “brāļi un māsas iekš izdzertā dzīves kausa”. Nebūt nav tā, ka viņi visi tagad ir mani jaunie draugi. Mūs vieno tikai slimība un iegūtā vēlme no sirds vienam otru atbalstīt skaidrībā, jo tas ir arī katra paša interesēs. Esmu saglabājis arī iepriekšējos draugus, jo laimīgā kārtā tā nebija tikai pudele, kas mūs vienoja. Dzeršanai pēdējā laikā kompānija man bija tikai traucēklis. Bet daudzi atkarīgo stāsti manī rezonē, un es bieži atskārstu, ka man vienkārši vajadzēja atrasties tajā sapulcē, lai dzirdētu šī nepazīstamā alkoholiķa teikto. Tāpat man šķiet ļoti svarīgi, ka AA grupa izrādījās tā vieta, kur arī es varu nostāstīt nost no sirds to, par ko nevarēju runāt nedz ģimenē, nedz ar draugiem. Ne ar vienu no tuvākajiem cilvēkiem. Un, iespējams, visticamāk, mani nemaz īsti neuzklausītu, pārtrauktu un aizvainotu, tādējādi dodot kārtējo ieganstu savas bēdas un “neviens-mani-nesaprot” vienkārši noskalot. Bet neaizskalot. Pārsteidzošā kārtā tagad, kad esmu atzinis savu bezspēcību slimības priekšā, es varu par savām problēmām runāt arī ar tuvajiem un saņemt no viņiem uzklausīšanu, atbalstu un pat cieņu(!).
Godīgi sakot, šaubos, vai manā dzerošajā laikā kādam būtu izdevies likt man sadzirdēt un noticēt vēstij, ka dzīve bez alkohola var būt brīvāka, labāka, skaistāka, interesantāka. Īsie skaidrības brīži taču bija vienkārši mokoši! Tomēr viens no draugiem, ar kuru savulaik iztukšots ne viens vien hektolitrs, tam noticēja arī bez rehabilitācijas programmas. Es negāju sludināt, viņam vienkārši gadījās piezvanīt man skaidrības gaitu sākumā, un es godīgi pateicu, kas ar mani notiek. Laikam jau pats bija sācis meklēt ceļu, kurš neved atpakaļ purvā. Ceļu, pa kuru ejam joprojām, dienu pēc dienas. Vienu bagātu, skaidru dienu pēc otras. Viss notiek, kā tam jānotiek. Tad, kad esi tam gatavs, kad esi kļuvis motivēts un dzirdīgs. Kad tev jau ir, ko zaudēt, un varbūt ir, ko dot. Kad joprojām esi kāda lielāka plāna sastāvdaļa. “Ne mana, bet Tava griba lai notiek!”
Raitis
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.