Kādai man jābūt, lai nestu AA vēsti?

Ko gan es varu sniegt citiem, kā varu nodot vēsti par skaidrās dzīves priekšrocībām, ja pati jūtos draņķīgi?


Pirmajos gados, ienākot AA, man piemērs bija brāļi un māsas ar lielāku skaidrību nekā man. Viņi bija skaidrā jau kādu laiku, es uz to tiecos, un tāpēc centos darīt to, ko viņi ieteica un darīja. Viena no šādām lietām bija vēsts nešana. Visikdienišķākais vēsts nešanas veids bija runāt sapulcēs. Jo, lai cik “zaļa” biju es, vienmēr bija iespējams, ka sapulcē ir kāds, kuram kaut kas no manis teiktā ir jauns un noderīgs.


Bija arī reizes, kad līdz ar grupas biedriem gājām par sevi stāstīt ārpus AA. Piemēram, ārstniecības iestādēs. Vai, kā ļoti spilgti atceros, reiz bijām pat skolā, kur savu stāstu par dzeršanu un ceļu uz skaidrību stāstīju vidusskolēniem. Tolaik Latvijā vēl nebija Jauniešu grupas, un bija diezgan maz gados jaunu AA dalībnieku. Likās, ko gan skolnieki no tā var saprast, kā tas viņiem var noderēt?! Es jutu bažas un nebiju ļoti pārliecināta… Liels bija mans izbrīns, kad pēc stāstījuma skolēni uzdeva jautājumus, un es sapratu – viņi pazīst ar alkoholu saistītās situācijas savās ģimenēs. Tātad, iespējams, ka netiešā, man nezināmā veidā caur manu stāstu vēsts nonāk pie cilvēkiem, kam tā ir vajadzīga.


Ar laiku es vairāk sāku kalpot AA citos veidos, vairs nedevos Divpadsmitā soļa vizītēs ārpus AA. Toties, pati veikusi soļu darbu kopā ar sponsori, sāku nodot tālāk vēsti caur sponsorēšanu. Protams, turpināju arī runāt sapulcēs – gan tāpēc, ka sapulces ir manas dzīves daļa un dalīšanās man sniedz atvieglojumu un piederības sajūtu, gan arī tāpēc, ka manis teiktais var noderēt citiem.


Taču jau kādu laiku mani neatstāj doma, ka es gribētu atkal nest vēsti ārpus AA cilvēkiem, kas cieš no alkoholisma un vēl tikai meklē savu ceļu uz skaidrību. Būšana skaidrā laikam gan ir paaugstinājusi standartus, un mani attur doma, ka neesmu… pietiekami “laba”, lai nestu vēsti. Jo, pēc sadzīviskas loģikas vadoties, tā jau ir gan: ko gan es varu sniegt citiem, kā varu nodot vēsti par skaidrās dzīves priekšrocībām, ja pati jūtos draņķīgi, vai arī ja man vienā vai vairākās dzīves jomās ir lielākas vai mazākas problēmas?! Liekas, tas nebūtu godīgi.


Šos manus it kā loģiskos secinājumus pirms dažiem mēnešiem satrieca labi zināms teksts – Lielās grāmatas teksts! Kopā ar sponsorējamo lasījām un pārrunājām 1. nodaļu, Bila stāstu. Liekas, es taču to tekstu gandrīz no galvas zinu, tik daudz reižu lasīts, tik daudz pasvītrots un pārdomāts. Pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm 13. lappusē – lūk, atbilde uz manu jautājumu:

“Tajā laikā mans garīgais noskaņojums nebija sevišķi labs. Viļņveidīgi uznāca žēlums pret sevi un aizvainojuma sajūta. Dažreiz tas mani noveda gandrīz līdz dzeršanai. Taču drīz vien es atklāju, ka darbs ar citiem alkoholiķiem man palīdzēja tad, kad nekas cits vairs nepalīdzēja. Bieži vien izmisis es iegriezos savā vecajā slimnīcā. Tur aprunājies ar kādu no slimniekiem, es pārsteigts ievēroju, cik ātri es atkal sajutu pacēlumu un pamatu zem kājām. Tādā veidā iespējams pārvarēt grūtus brīžus.”


Tātad Bilu V. nest vēsti motivēja nevis rožains noskaņojums un satriecoši laba dzīve skaidrā, bet tieši otrādi! Un arī man nav jābūt izcili labā garastāvoklī un panākumiem apveltītai visās dzīves jomās, lai citiem stāstītu par iespēju būt skaidrā. Šī atziņa sniedza ļoti lielu atvieglojumu. Ļoti ceru, ka drīzumā došos kādā Divpadsmitā soļa vizītē ārpus AA. Un vēl šī rindkopa no Lielās grāmatas rada sajūtu, it kā Augstākais Spēks man noglaudītu galvu un mierinoši, iedrošinoši teiktu: “Tu esi pietiekami laba.”

Zelda